Interese par kukaiņu pasauli Dmitrijam Teļnovam ir klātesoša kopš bērnības. Gadu gaitā šī aizrautība ir pāraugusi par entomologa profesiju un darbu Lielbritānijas Dabas vēstures muzejā. Līdztekus tam viņš ir Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks, kā arī pētnieks Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtā. Dabas pētniecībā viņam rūp arī vides aizsardzības jautājumi.
Kā sākās jūsu interese par dabas un kukaiņu pētniecību?
Interese par dabu man sākās jau agrā bērnībā. Atceros, ka vecvecmamma abonēja dažādus žurnālus par dabu un dzīvniekiem. Tā kā viņa tos lasīja, arī man bija interesanti tos šķirstīt. Kopā skatījāmies TV programmu Dzīvnieku pasaule. Mazs būdams, labprātāk pētīju dzīvnieku bildes vai skatījos filmas par viņiem nekā spēlējos ar rotaļlietām. Jāpateicas par to arī vecākiem, kuri mani pāris reižu gadā vadāja uz Rīgas Zooloģisko dārzu.
Savukārt interese tieši par kukaiņiem radās spontāni. Sešu gadu vecumā Rīgā uz ielas pamanīju interesantu vaboli, kuru pēc tam ieliku burkā un aiznesu mājās. Kad mazliet paaugos, sapratu, ka gribu veidot savu kukaiņu kolekciju un kļūt par mežsargu, jo toreiz vēl tādu jēdzienu kā «bioloģija» nezināju. Tālāk jau skolas gadi, universitāte. Man joprojām mājās ir saglabājusies kukaiņu kolekcija, kuru pagaidām vēl neesmu nevienam muzejam vai universitātei uzdāvinājis.
Viena no jūsu darbavietām ir Lielbritānijas Dabas vēstures muzejs. Kā paiet jūsu kā pētnieka ikdiena?
Darbs ir daudzpusīgs. Protams, galvenais pienākums ir rūpēties par muzeja kolekcijas stāvokli un papildināšanu. Diez vai cilvēki par to aizdomājas, bet mūsu muzeja eksemplāriem ir ne tikai zinātniska, bet arī liela vēsturiska un kulturāla vērtība. Faktiski šeit glabājas nacionālais un internacionālais mantojums, jo muzeja kolekcijā ir eksemplāri, kurus ir ievācis Darvins. Ir arī eksemplāri, kuri ievākti pirms Darvina – XVII gadsimta sākumā. Tā nav tikai vabole vai tauriņš uz adatas, tam visam nāk klāt mantojums: kādos apstākļos, kur un kā šis eksemplārs ir pie mums nonācis un kā tā vieta, kur tas atrasts, izskatās šobrīd. Tāpat ikdienā bieži nākas sazināties ar pētniekiem no visas pasaules, viņi prasa informāciju vai vēlas, lai nosūtām viņiem eksemplārus pētniecības nolūkiem. Jāteic, ka arī mani kolēģi no Latvijas ir ļoti aktīvi, mums ir kopīgi pētniecības projekti.
Un vēl visas pārējās lietas, kas mazāk saistītas ar muzeoloģiju, bet vairāk ar vides aizsardzības jautājumiem. Ik pa laikam ir arī ekspedīcijas. Daudz sanāk rakstīt zinātniskos rakstus, kā arī recenzēt citu kolēģu publikācijas starptautiskos žurnālos. Mans darbs ir labs ar to, ka gandrīz jebkurā brīdī varu izvēlēties, ko man pašlaik gribas darīt vairāk. Ir prioritārie pienākumi, tomēr varu izvēlēties, vai pasēdēt pie mikroskopa un kaut ko aprakstīt vai veikt kādu revīziju.
Pētniecībā jūs it īpaši interesē tropu un subtropu reģioni, kurp esat vairākkārt devies ekspedīcijās un atklājis jaunas kukaiņu sugas. Kura no ekspedīcijām līdz šim jums palikusi visspilgtāk atmiņā?
Tādas ekspedīcijas ir bijušas daudzas. Droši vien pētnieka domugājiens strādā nedaudz citādāk nekā citiem. Cilvēki parasti labi atceras svarīgus momentus dzīvē, bet pētnieki vairāk atceras visādus šķietami nevajadzīgus sīkumus. Es, piemēram, labi atceros, kā ar draugiem no Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģijas pulciņa bērnībā, 80. gadu beigās, devāmies ekspedīcijās Rīgas apkārtnē. Bez grūtībām, skatoties kolekcijā uz savām vabolēm, atceros, ka šo atradu uz celma, to sēžam uz piepes, bet šo noķēru ar rokām, kad tā lidoja man garām. Attiecīgi arī par tropiem ir dažādi momenti palikuši atmiņā. Viens ir tas, ko pētām savai tematikai vai vides aizsardzībai, bet pilnīgi cita lieta ir cilvēki, kurus sastopam pa ceļam. Katrā darbā, ko publicēju pēc ekspedīcijas, cenšos pateikt paldies vietējiem, kuri pieņem, palīdz, reizēm traucē, bet tas nav svarīgi. Tajā brīdī mēs esam kā komanda.
Atceros, 2015. gadā biju ekspedīcijā Jaungvinejas kalnos. Ar savu ilggadējo kolēģi no Ungārijas piestājām mazā ciematiņā, kur ir vien dažas mājas un policijas postenis, jo Jaungvineja tiek uzskatīta par tādu nosacīti bīstamu teritoriju – tur joprojām cīnās par autonomiju no Indonēzijas. Gaidām pieturā auto, kas mūs aizvedīs tālāk. Blakus mums apsēžas kāds vietējais no hatamu cilts. Sākam sarunu: ko mēs te darām, no kurienes esam. Kad pasaku, ka no Latvijas, viņš man atbild, ka Latvija ir ļoti laba valsts. Tepat Londonā dažiem kolēģiem pajautājot, ko viņi zina par Latviju, daži nemācēs īsti neko pateikt, tāpēc nodomāju, ka šis vīrs vienkārši pieklājības pēc tā izteicās. Taču izrādījās, ka viņš patiešām ir apmeklējis Rīgu, piedaloties starptautiskā deju pasākumā ar savu kolektīvu, uzstājoties ar savām tradicionālajām dejām. Tas patiešām bija pārsteigums!
Jūs piedalāties Eiropas un pasaules Sarkanās grāmatas pārskatīšanā, īpaši pievēršoties apdraudētām vaboļu sugām. Ko mums vajadzētu darīt, lai kukaiņu skaits nākotnē nesaruktu?
Viens svarīgs moments ir attiecības starp cilvēkiem sabiedrībā. Ja sāp zobs, mēs meklējam labu ārstu un ieklausāmies, kad viņš mums saka: "Tīriet zobus divas reizes dienā, un jums nebūs kariess." Kad runa ir par vides aizsardzību, ļoti bieži vides ekspertu teikto neuztver nopietni, jo tas jau zaļais, tāpēc tā runā. Vides jautājumos biznesa nozares pārstāvji jūtas erudītāki nekā paši biologi. Vajag tomēr ieklausīties, ko saka profesionāļi, jo ekstrēmu zaļo tik tiešām ir maz. Starp profesionāļiem tādu faktiski nav. Un, ja kāda institūcija, piemēram, Latvijas Universitāte, uzskata, ka šajā nozarē iet slikti, tad tā patiešām ir. Tas nav nekāds pārspīlējums.
Runājot par praktiskām lietām, tad tas ir sarežģīts jautājums, jo katrai valstij rūp ekonomika, izaugsme, un tas nozīmē, ka gribam ražot un pārdot vairāk. Bet vai vajag vēl vairāk? Eiropā lauksaimniecībā izmanto pārāk daudz augu aizsardzības līdzekļu, kas nodara kaitējumu videi. Bieži vien uzskata, ka tas ir mans lauks, tikai šeit pasmidzināšu insekticīdus un atbrīvošos no kaitēkļiem, neaizdomājoties, ka šīs vielas vēlāk nonāks mežmalā, kur aizies bojā apputeksnētāji, kas svarīgi tam pašam laukam, lai tas dotu ražu. Katram saimniekam ir jāpaskatās uz to, kas notiek apkārt un kādu zemi atstāsim citām paaudzēm. Tas, ko katrs no mums dara, ietekmē pārējos. Pirms parkā nozāģējam vecu, dobumainu koku, padomājam, vai varam to nostiprināt, nozāģēt tikai vecos zarus, jo šis koks kalpo kā mājvieta lielam skaitam dzīvo organismu. Tie sīkumi ir jāierauga, par tiem jāaizdomājas, tad visiem klāsies labāk. Un tas labums ir gan materiāls, gan nemateriāls. Daba mums dod apputeksnētājus, vaboles, kas strādā par brīvu, bet sniedz labumu mums visiem.
Kādi vēl projekti ir jūsu dienaskārtībā?
Darbu daudz. Šobrīd gatavojos kārtējai ekspedīcijai uz Jaungvineju, kas, cerams, notiks šoziem. Patlaban notiek dokumentu un atļauju kārtošana. Ekspedīcija paredzēta uz Toričelli kalnu masīvu Jaungvinejas ziemeļos. Tas ir viens no daudziem baltajiem plankumiem šajā reģionā. Informācijas maz. Ir zināms, ka kalnos ir sastopami vairāki endēmi – trīs koku ķenguru sugas, līdz ar to arī bezmugurkaulniekos ir sagaidāmi atklājumi. Šī ekspedīcija ir svarīga, jo uzņēmēji no Ķīnas un Malaizijas vēlas tur attīstīt koksnes ieguvi un kalnrūpniecību. Vietējās ciltis ir prasījušas palīdzību pētniekiem pamatot, kāpēc Toričelli kalnos vajadzētu izveidot aizsargājamu teritoriju, jo papuasi sevi bez meža nevar iedomāties. Ekspedīcija plānota mēnesi ilga.