Nesen iznākot no ēdnīcas, kur kopā ar zupu un salātiem neizbēgami bija jāuzņem _Prāta vētra _komplektā ar ziņu, ka Esplanādē atrasta Latvijā vēl neredzēta sēņu suga, atcerējos par pētījumu, kurā tika apgalvots, ka vidējais Rietumu iedzīvotājs uzsūc mediju informāciju 11 stundu dienā.
Skolā iet man patika. Reizēs, kad bija jādežurē ēdnīcā, varēju ierasties mājas drēbēs, savukārt dienās, kad biju kārtības dežurants ar sarkanu apsēju virs elkoņa, mans pienākums bija likt pārējiem bērniem starpbrīdī staigāt pa gaiteni rāmā solī. Tā kā mācījos jauktajā latviešu un krievu skolā, galvenā nodarbe saistījās ar piespiešanu staigāt pārīšos krievus, kuri mūždien iekrampējās apkures radiatoros un atteicās soļot kopējā ritmā. Tiesa, tā bija viena diena mēnesī; pārējās dienās, par spīti krievu dežurantu dunkām, pašiem nācās ķerties radiatoros.
Tuvojas valsts simtgade, un visas radošās organizācijas brūvē mums šīs dzīres ar vēl neredzētu vērienu. Ar salūta paukšķiem fonā mēs laimē diesim, turēsim rokās latvju nacionālo enciklopēdiju, vērosim patriotiskus TV seriālus un piedalīsimies tūkstoš aktivitātēs – no pagalmu sadziedāšanās svētkiem līdz putras vārīšanas sacensībām.
Pavasaris Latvijā ir ekstrēms gadalaiks. Viss sākas ar 16. marta cirku, kad lāpnešu partija mēdz pieprasīt kāda ministra atkāpšanos vai viņu ministrs nolemj upurēties un pamest nozares vadīšanu par godu iespējai tieši vienpadsmitos nolikt ziedus vietā, kur tajā brīdī sapulcējušies visi kliedzošie Rīgas pensionāri.
Dzelzceļa muzejā izstādē Sveika, galva! ir Ievas Rubezes un Kaspara Rolšteina video, kurā redzama degoša koka māja, bet priekšplānā kāds apdullis frīks sēž zaļā zālē un nesaprašanā groza galvu. Šo video pavada skumji apcerīga skaņa, un ik pa brīdim dzirdami divi cilvēki, kas viens otru mierina ar vārdiem: "Nomierinies... viss būs kārtībā... dzirdi?"
Ekstāzē spiedzošas snovbordistes un pēc finiša sniegā guļoši slēpotāji, kuru milzīgās sirdis minūtē pārpumpē četrus spaiņus ar asinīm, šajās dienās nomāc spēju lasīt un domāt.