Jau gadu jēdziens "Mātes diena" man ir citāds nekā līdz šim. Tieši pirms gada es bieži braukāju uz slimnīcu, kur blakus intensīvās terapijas nodaļai gulēja mamma ar mūsu vēl nepiedzimušo bērniņu.
Pirms kāda laika šķita, ka Rīgas kanālmalu var iekārtot, ievērojot elementārus kritērijus, – lai vidē ievietotie darbi netraucētu cits citam, neēstos ar unikālajiem svešzemju kokiem un būtu vienkārši mākslinieciski augstvērtīgi.
Man ir priekšlikums, ka varētu eksportēt tos apsalušos bomžus uz Vāciju, viņiem jau medicīna ir augstā līmenī. Tur no tiem varētu taisīt kiborgus, nu, policistus kiborgus…
Divdesmit gadu nebiju laivojis pa skaisto upju pērli Salacu un, laika prognozē redzēdams, ka augusta beigās brīnumainā kārtā parādās dažas saulainas dienas, nolēmu pacelt buras.
Nu jau būs gadi pieci, kopš latvju rakstu zīmes un kantaini ķeburi sāka uzmācīgi pārņemt teritoriju no Ziemassvētku rotājumiem pilsētā līdz plastikāta plēvju iepakojumiem lielveikalā.