«Grāmatas es lasīšu, kad aiziešu pensijā, bet orimoto jeb grāmatu locīšanas meistarklases man sniedz gandarījumu un prieku, jo tā varu iedvesmot citus cilvēkus,» teic Ogres Centrālās bibliotēkas grāmatu labotāja un restauratore Liene Kābele. Viņas grāmatu lappusēs izlocītie mākslas darbiņi – dabas skati, portreti, ornamenti, četrrindes, latvju zīmes, telpiski objekti – jau vairākus gadus izstādē Grāmatas otrā dzīve ceļo pa citu novadu bibliotēkām un kā dizaina elementi, tematiski sagrupēti, apskatāmi arī Ogres bibliotēkā.
Pārsteiguma efekts
Liene izrāda Ogres Centrālās bibliotēkas telpas, kur apskatāmi viņas darbi. Piemēram, sporta un kultūras literatūras nodaļā izvietoti izlocīti Salvadora Dalī, Čārlija Čaplina un citu kultūras personību portreti – gluži kā fotogrāfijas. Vēl tapuši Elvisa Preslija, Frīdas Kalo, Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa atveidojumi. Citā nodaļā izlikts Latvijas Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča portrets. «Parasti portretiem izloku vairākus variantus, lai var izvēlēties labāko. Prezidenta kungam tapa trīs,» paskaidro Liene. «Ir forši locīt latvju zīmes, tās smuki izskatās.» Vēl kādā bibliotēkas nodaļā tikšķ izlocīts pulkstenis, kurā ievietots funkcionējošs pulksteņa mehānisms. Liene parāda arī savu un savas meitas portretu, kas tapis no grāmatu lappusēm. «Liekas, ka neko īpašu nedari – tikai iegriez un ieloki. Bet tad paskaties un pamazām redzi, kā lēnām no negatīva veidojas fotogrāfija un parādās meitas smaids. Ja jūs pazītu manu meitu, redzētu, cik viņai šis smaids ir raksturīgs. Tas man pašai lika aizrauties elpai, bija tāds prieks. Te ir tas izlocītās grāmatas pārsteiguma efekts, kas telpu rotā kā dekoratīvs elements,» atzīst Liene.
Viņa grāmatu locīšanas tehniku apguvusi pašmācības ceļā, skatoties videoklipus sociālajos tīklos un You-Tube, pētot un eksperimentējot. «YouTube ir kolosāla lieta: nesaproti – skaties vēlreiz, atkal nesaproti – skaties un palēnini, līdz saproti. Tiesa, vienu paņēmienu, kur kustības tiek veiktas ļoti ātri, tā arī neapguvu. Arī kreppapīra puķes izgatavot šādi iemācījos. Pirmie darbi tapa kā rotājumi Ogres Centrālās bibliotēkas 90 gadu jubilejā,» stāsta Liene.
Galvenie darbarīki grāmatu locīšanā ir grāmata, šķēres, ļoti tievs, īpaši piemeklēts zīmulis, lineāls, no tēva mantots priekšmets – neass skalpelis – un pašas pirksti. «Esmu mēģinājusi pērļot – nē, tas nav priekš manis, tam man nav pacietības. Es vispār nesaprotu cilvēkus, kuri ar to nodarbojas. Mana meita Alise kādā brīdī no polimēra māliem sāka taisīt rotaslietas. Domāju – es arī pamēģināšu. Meitai sanāca ļoti smuki auskari kā redīsiņi. Uztaisīšu es arī, bet nezinu, kādu kustību paveic meita, ka viņai sanāk redīss. Man sanāk sarkanā bietīte, lai ko arī darītu!» nosmej Liene. Tomēr grāmatu locīšanas vaļasprieks prasa ne mazāk pacietības un skrupulozas darbošanās.
Sākumā tiek izvēlēts attēls un tehnika, kādā grāmata tiks locīta. Pēc tam top trafarets, pārnesot attēlu uz lapām. Nereti trafareta izveide aizņem vairāk laika nekā pati grāmatas locīšana, secinājusi Liene. Trafarets arī veido locījuma bildi – viena sīciņa strīpa uz trafareta ir viena grāmatas lapa. Liene rāda, kā darbiņš top, un tas šķiet apbrīnas vērts pacietības darbs. Orimoto tehnikas pamatiemaņas viņa apguvusi pie kāda vācu mākslinieka sociālajos tīklos, kur arī pirmoreiz pamanījusi šādu iespēju. Attīstot prasmes, Liene izstrādājusi dažādas locīšanas tehnikas, arī tādas, kur grāmatas lappuses var atlocīt un grāmatu var atkal lasīt. Viss atkarīgs, cik dziļi iegriež lapu, – ja iegriezums tekstu neskar, var lasīt.
«Patiesībā grāmatu locīšana ir ziemas garo vakaru prieka darbs. Tagad ir pavasaris, sācies stādīšanas laiks, un grāmatām vairs nav vaļas,» teic Liene. Viņa dzīvo laukos, Tīnūžos, un, kā pati saka, siltajā gadalaikā tur vienmēr ir, ko darīt. Kādreiz Liene bijusi liela grāmatu lasītāja, bet tagad šo nodarbi atvēlējusi nākotnes pensijas periodam. «Mana mamma tā arī izdarīja. Vecākajai paaudzei grāmata ir svēta lieta, savulaik viņa neilgu laiku strādāja par bibliotekāri. Kad sāku grāmatas locīt un graizīt, viņa bija šausmās. Mamma bija dusmīga uz mani,» pasmaida Liene. Bet tad Liene izlocījusi vienu puķi, un mamma noteikusi – šī grāmata paliks pie viņas. Tā arī stāvot jau astoņus gadus plauktā kā mīļa dekorācija. «Laiki mainījušies, un varbūt grāmatas teksts vairs nav aktuāls, bet, ja grāmata var turpināt savu otro dzīvi šādā formātā, tad kāpēc gan ne. Izlocītas grāmatas saturam nav būtiskas nozīmes, galvenais, lai nav kriminālromāns, kur kāds ir nogalināts.»
Atļāva grāmatas «ķērgāt»
Tas bijis pirms astoņiem gadiem, kad Ogre svinējusi pilsētas svētkus, kuru tēma bijusi Dzīve ir kā upe. «Kolēģe, mūsu bērnu nodaļas dvēselīte Sandra Nikolajeva, uzņēmās bibliobusa organizēšanu. Piedāvāju iet palīgā. Tolaik jau sociālajos tīklos biju pievērsusi uzmanību grāmatu locīšanas tehnikai, un nu bija iespēja to izmēģināt pašai! Tā izlocīju pirmās grāmatas. Te nu man jāsaka – ja es nestrādātu bibliotēkā, diez vai to darītu. Un, ja man nebūtu šādu kolēģu, arī diez vai to darītu. Kolēģi, it īpaši bibliotēkas direktore Jautrīte Mežjāne, manu ideju ļoti atbalstīja – atļāva grāmatas «ķērgāt»,» pasmaida Liene un par savu darbavietu piebilst: «Te ir ļoti forši. Bērniem visu laiku notiek dažādas nodarbības, valda rosība. Bet vislielākais kritiķis un arī atbalstītājs grāmatu locīšanā ir mana meita. Pilsētas svētkiem pirmās izlocīju zivis. Pēc dažiem gadiem, kad biju jau iemācījusies grāmatas locīt pareizi, uz tām paskatījos un nodomāju – ak, šausmas, kāds kauns! Izmetu laukā. Otrā grāmata bija buru laivas siluets – sākumā šķita: ak, cik skaisti... Tās grāmatas arī vairs nav. Viss nāk ar pieredzi, bet kopumā tapuši aptuveni 100 darbi. Jocīgi, bet, kad man lūdz izlocīt grāmatu, man nesanāk. Izdodas tikai tad, kad pašai ir iedvesma.»
Bibliotēkā Lienei rit jau vienpadsmitais darba gads: «Līdz tam man bija priekšstats, ka bibliotēka ir tā vieta, kur atnāc, paņem grāmatu un aizej. Tagad saprotu, ka te visu laiku kaut kas notiek. Patiesībā apbrīnoju savus kolēģus – bibliotekāres, informācijas centra un novadpētniecības nodaļas meitenes –, jo viņas visas ir radoši cilvēki. Bibliotekāra darbs ir plašs jēdziens. Te notiek izstādes, aizraujoši, izzinoši pasākumi. Ja gribi šeit strādāt, arī pašam jāsāk kas radošs darīt.»
Savu profesiju Liene izvēlējusies, var teikt, netīšām: «Gribēju būt «apavniece», bet togad mācības piedāvāja tikai krievu valodā. Tur es neaizgāju. Nokļuvu Pārtikas rūpniecības skolā, kur sagatavoja ādas māksliniecisko izstrādājumu izgatavotājus. Izmācījos un padsmit gadus strādāju pie amata meistara Alberta Brokāna šeit, Ogrē. Taisīju no ādas pastalas un vēl visādus niekus. Jāteic – uztaisīt ir viens, bet pārdot savu darbu – kas cits. Sākās krīze, darbs izbeidzās, bet šeit, bibliotēkā, durvis atvērās – bija vakance grāmatu labotājam. Es māku grāmatu sašūt, ievākot, salabot, tāpēc varēju pretendēt.» Liene bijusi sajūsmā par darbu bibliotēkā. Arī tāpēc, ka dienas var pavadīt viena savā darbnīcā. Tiesa, šī jau ir trešā ēka, kur bibliotēka vairāku gadu laikā pārvākusies. Jaunā ēka pirms pieciem gadiem uzbūvēta vecā bērnudārza vietā. «Esmu introverts cilvēks, man joprojām patīk, ka varu būt viena ar savu urbi, āmuru un grāmatām.»
«Pacienti» un kaites – visdažādākās
Liene aizved uz darbnīcu, kur pavada darbdienas, – to viņa dēvē par savu alu. Starp darbarīkiem te tiešām ir arī urbis. Liene pastāsta, kam tas domāts: «Es gribētu teikt, ka grāmatas vairāk laboju, nevis restaurēju. Sagatavoju arī jaunās grāmatas lasītājiem, piemēram, līmētās grāmatas caururbju, cauršuju, lai tās būtu stingrākas un nesadalītos pa lapām. Pārējās apvelku ar līmplēvi. Te, lūk, notiek labošanas process – «pacienti» man te visdažādākie, un arī kaites ir dažādas. Kādai grāmatai dzīvnieciņš izgrauzis robu, to aizpildu ar putekļiem, kas rodas grāmatas urbšanas procesā. Tos sajauc ar PVA līmi, un veidojas tāda kā tepīte, ar ko aizpilda caurumus. Restaurācija savukārt ir ļoti smalks, filigrāns darbs, kurā izmanto speciālas līmes un papīrus. Mani darbarīki pārsvarā ir parasta līme, lentas, plēves, diegs un adata grāmatas šūšanai. Vecākas grāmatas kādreiz līmēju ar izlietotiem tējas maisiņiem, to krāsa saplūst ar brūnganajām lapām.»
Liene labo visu novada bibliotēku grāmatas. Bet, ja nu ar kaut ko netiek galā, tad tās esot aplietās grāmatas un ar asins traipiem notraipītās. «Kādreiz, kad man atnes grāmatu, es izdomāju veselu stāstu par cilvēku, kurš to lasījis. Var sajust – ja grāmata ož pēc dūmiem, tātad cilvēks dzīvo laukos un viņam vai nu ir slapja malka, vai dūmo plīts. Pīpētāja grāmatai ir cits aromāts. Ja gadās asins traips, droši vien cītīgi grāmatu šķirstījis, sagriezis pirkstu. Kādreiz var sajust kūts smaku vai kotlešmaizes smaržu uz taukaina traipa. Es jau pati izdomāju tos stāstus, tā pašai ir interesantāk,» smaida Liene.
Taujāta, cik laika aizņem grāmatas labošana vai restaurācija, meistare atzīst, ka paralēli tiek labotas vairākas grāmatas, ir arī tādas, kuras savu kārtu gaida ilgāku brīdi, līdz rodas idejas, kā tās vispār salabot. Piemēram, grāmatas pazudušās lapas tiekot aizstātas ar lapām, kas izkopētas un ielīmētas no bibliotēkas fondā pieejamās tādas pašas grāmatas. Gadā caur Lienes rokām kopumā iziet ap 3200 līdz 3500 grāmatu. «Pārsteidzoši daudz, bet tā saproti, ka cilvēki grāmatas patiešām lasa un ne jau tās speciāli plēš. Grāmata var netīšām nokrist un izkrist no vākiem, vai tai tiek nodauzīts stūrītis. Ja bibliotēkas darbinieces uzskata, ka grāmata jālabo, es to arī daru. Bet tas tikai nozīmē, ka cilvēki nāk un lasa, man par to prieks! Es atceros, kā man pašai patika lasīt, – tad arī sarunvaloda kļūst bagātāka, tajā neienāk tik daudz žargona,» uzskata grāmatu labotāja.