Politkorektuma laikmetā būt komiķim ir arvien grūtāk, bet vienlaikus – tieši humors pēdējos mēnešos bijis tik svarīgs kā vēl nekad. Itāļu izcelsmes skotu satīriķis, režisors un rakstnieks Armando Januči (56) to teicami apzinās. No šīs nedēļas Latvijā būs skatāms viņa jaunākais darbs – Viktorijas laikmeta satīra Deivida Koperfīlda dzīvesstāsts.
Multimediju projekta DAU ideologs, krievu režisors Iļja Hržanovskis (44) ir klusējis vienpadsmit gadu, veidojot līdz šim nebijušu spēles laukumu – vēstures izspēli – un ļaujot tajā iesaistīties teju ikvienam interesentam. Tagad vērienīgais projekts pamazām tiek nodots skatītāju vērtējumam, liekot aizdomāties ne tikai par totalitārisma dabu, bet arī mīlestību un cilvēka laimes formulu.
Kinozinātniece un profesore Inga Pērkone (53) izdod pētījumu par aktieriem kino un stāsta par varoņu saistību ar Lāčplēsi, kā arī rētu un Pāvula asaras nozīmi.
Viens no visprominentākajiem Krievijas kinokritiķiem Antons Doļins (44) par kino un presi kā kolektīvu un ķermenisku pieredzi, Putina viena piemēra paņēmieniem un Krievijas dilemmu pandēmijas sakarā.
Vēl joprojām redzu pretrunu teorētisko ideju un prakses apvienošanā, atzīst lietuviešu režisors Karolis Kaupinis. Viņš 2012. gadā Viļņas Universitātes komparatīvās jeb salīdzinošās politikas zinātņu maģistra grādu ieguvis, veidojot teorētisku filmu par brīvības jēdzienu Baltijas valstīs atmodas periodā. Vēlāk Viļņā dzimušais režisors uzņēmis godalgotās īsfilmas Trokšņotājs/The Noisemaker (2014) un Pieskatīšana/Watchkeeping (2017). Abi darbi izrādīti arī festivālos Latvijā.
Britu aktrise Helēna Mirena (74), saņemot mūža balvu Berlīnē, stāsta par Hamletu kā trilleri, to, kurām lomām vērts pievērst uzmanību un kā mainās attieksme pret sievietēm un kailumu uz ekrāna.
Vai dienvidkorejieša Džunho Bona Parazīta triumfs 92. Amerikas Kinoakadēmijas balvas ceremonijā piesaka jauno desmitgadi ar antiamerikānisku Oskara balvas seju?
No slavenās bondiānas veidotajiem stereotipiem līdz mūsdienu pārprastajam feminismam un skarbajai statistikai tam visam pa vidu. Tieši tik sarežģīta ir sievietes loma kinopasaulē. Kā un vai vispār var teikt, ka tā mainās?
Straumēšana ir nonāvējusi pamatstraumi – tā The Guardian pieteica pērnā rudens notikumus abonēšanas straumes platformu konkurencē. Tirgus līdera Netflix iedēstītā pārliecība par seriāla formātu kā izklaides zelta griezumu likusi nu jau daudziem audiovizuālā satura milžiem veidot savas straumes platformas un, pats galvenais, – ražot oriģinālsaturu.
Režisora un operatora Ivara Zviedra (52) attiecībās ar filmu varoņiem ir kas atbruņojoši cieņpilns. Apbrīnojami ražīgais dokumentālists pats to dēvē par patiesu interesi par cilvēku.
Visu laiku risinām sekas jeb "tos sūdus", bet vainojam tajā abstraktas sistēmas vai putnus, tikai ne paši sevi, saka režisore Ruģile Barzdžukaite (36). Pēc starptautiski gūtajiem panākumiem gan operas, gan kino žanrā viņa kļuvusi par vienu no pašlaik visvairāk pieprasītajām Baltijas māksliniecēm.
Krievu kinoklasiķis Andrejs Končalovskis (82) Tallinas kinofestivālā saņem balvu par mūža ieguldījumu, stāsta par draudzību ar Tarkovski un atgādina, ka apolitiska nostāja tieši var būt politiska pārliecība.
Jaunais animācijas režisors Gints Zilbalodis (25) pieteicis sevi kā sensāciju – kritiķi neskopojas ar uzslavām, dēvējot viņu par tīrradni, atklājumu, unikālu skatienu Latvijas animācijā. Nesen kinoteātros nonākušo debijas pilnmetrāžu Projām/Away (2019) režisors veidojis nepilnus četrus gadus un to darījis viens pats – viņš ir gan filmas režisors un animators, gan producents, scenārija un mūzikas autors. Izšķiršanās veidot trīsdimensiju animācijas filmu vienatnē gan nav bijis dumpiniecisks žests, kā skaidro viņš pats – tā ir pragmatisku apsvērumu, finanšu un darba metodes summa.
Zviedru režisors Rojs Andersons (76) stāsta, kāpēc humors prasa pacietību, par triviālo un to, kas tāds nav, un piedāvā izvēli – pārtapt tomātā vai kartupelī.
Intervija ar poļu kinorežisori Agņešku Holandi (70) par to, cik svarīgs mūsdienās ir dzimums, kāpēc nav iespējams atkārtot vēsturi un kurā brīdī upurēšanās kļuva par trako izpausmi.
Jo sabiedrība ir garīgi veselāka, jo dārgāks ir alkohols, saka vācu kinorežisors Fatihs Akins (46), stāstot par pēckara paaudzi Vācijā un stereotipiem, kas valda attiecībā uz to. Arī viņa visjaunākais darbs – filma Zelta cimds par Hamburgas sērijveida slepkavu Fricu Honku un pēckara vācu paaudzi – ir smalka un pretrunu pilna. Latvijas pirmizrādi filma piedzīvos Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) 24. oktobrī, bet nedēļu vēlāk nonāks arī kinoteātros.
Veidojot kino, Līga un Jurģis Krāsoni ienirst citā pasaulē un laikmetā – tad, lai atgrieztos, jāiebrauc benzīntankā pēc kafijas jeb "mūsdienas ir Circle K", viņi smejas. Īsi pirms filmas Nekas mūs neapturēs pirmizrādes abi mākslinieki stāsta arī par neizslimoto amerikāņu sapni, pasaules ārdīšanu bez revolūcijas un izkāpšanu no nacionālajām robežām.
Visvecākais kinofestivāls – Venēcijas kino skate – šogad vienkopus pulcē intriģējošus centienus pārrakstīt kino formulas, pretmetus festivālu konveijera kino un atvēl plašu telpu mūslaiku klasiķiem.
No 3. līdz 8. septembrim Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma astoņu filmu izlase piedāvās humānus un fascinējošus ekrāna stāstus, kuru saknes nākušas no mums pazīstamiem arhetipiem.
Savā visjaunākajā darbā Reiz Holivudā (2019) pazīstamais režisors Kventins Tarantīno reflektē par cilvēku galīgumu un filmdaru nemirstību, katrā kadrā izelpojot kinovēsturi, paša autora bērnības nostalģiju un ekrāna pārlaicīgumu.
Vienas partijas sistēma, patēriņa pieaugums pēc rietumu valstīs ražotajām precēm un centieni ārēji līdzināties, vietumis atdarināt kapitālistiskās valstis un daudzpakāpju cenzūra padarījusi Ķīnu kā šobrīd otro lielāko pasaules kinoindustriju par sava veida fenomenu.
Pedagogi un autoritātes var aizšķilt, bet bez savas gribas nedegsi, ir pārliecināta režisore Signe Birkova, kura stāsta arī par to, kāpēc ir vajadzīgas filmas par citplanētiešiem un kāpēc kino vienmēr vissvarīgākais ir pārdzīvojums, nevis akadēmiski prātojumi.
Karlovi Varu festivāls jeb kvifs, kā to ērtības labad mēdz dēvēt, ir viens no prestižākajiem un senākajiem kinofestivāliem pasaulē. Šogad tajā var atrast dažādu formātu darbus par ģimenes struktūras trauslumu un disfunkcionālām attiecībām, tālu neatkāpjoties no čehu klasiķiem un absurda darbiem par "mazo cilvēku".
Dramaturģes Justīnes Kļavas (28) produktivitāti labticīgi var apskaust jebkurš, kas uz jautājumu par ikdienas nodarbošanos cēli atbild, ka raksta. Viņas visjaunākais darbs Vecmāmiņu valsts tika pirmizrādīts 29. jūnijā Cēsu Pilsmuižas klētī sarunu festivālā Lampa. Paredzētas izrādes arī Valmierā, Kuldīgā, Liepājā, Daugavpilī un Rēzeknē.
Drīz absolvējošajiem Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) programmas Dramatiskā teātra aktiera mākslas ar specializāciju leļļu teātrī studentiem jeb leļļiniekiem pēdējā laikā sekots līdzi gana daudz. Daži, iespējams, redzējuši kādu šī kursa diplomizrādi, kas tapušas režisoru Mihaila Gruzdova, Elmāra Seņkova, Kārļa Krūmiņa un Dāvida Džovancanas režijā. Daži, iespējams, sekojuši līdzi ziņai, ka diemžēl visi šī kursa aktieri nenonāks Latvijas Leļļu teātrī, kā tas sākotnēji bija paredzēts. No 2015. gadā uzņemtajiem aktieriem, kuri gatavoti kā konkrētā teātra māksliniecisko spēku atjauninājums, štatā tiks paņemti tikai četri. Viens no kursa turpinās spēlēt Nacionālajā teātrī, bet vēl viens – Rēzeknes teātrī Joriks. Šai ziņai sekoja arī toreizējā Leļļu teātra galvenā režisora Ģirta Šoļa polemika ar pašreizējo Leļļu teātra direktoru Vilni Beķeri. Šolis teātri pakāpeniski virzīja uz pārmaiņām, februārī Leļļu teātrī iestudēja izrādi Kazanova (2019), tad uzzināja, ka viņa pozīcija likvidēta.
Režisors Juris Kursietis (36) uzņēmis filmu par savējiem-svešajiem margināļiem Eiropā, ar ko pievērš uzmanību viesstrādnieku problēmām, un atklāj, kāpēc viņu saista "mazo cilvēku" stāsti
Tikko noslēgusies pērnā gada Latvijas arhitektūras bilances svēršana, un SestDiena turpina rakstu sēriju par šī gada Latvijas Arhitektūras gada balvas finālistu darbiem. Pagājušajā numurā apskatījām objektus, kuros apspēlēti vēsturiskās apbūves arhetipi un daļa iekļaujas tā dēvēto jauno šķūņu tendencē. Šī raksta fokusā ekonomiskā arhitektūra un dzīvesveida projektēšana, kas jau pakāpjas sānis no stilistiskajām iezīmēm un pievēršas mūsdienīga dzīvesveida un vides veidošanai ilgtermiņā.
