Nerātnās dainas bez tabu
Brāļi Lauris (45) un Raitis (42) Ābeles par dainu sulīgumu,
festivālu lokiem un brīvību radīt mākslu mākslas pēc.
Dārta Ceriņa
Par dēliem un tēviem
Ar vizuāli piesātinātu, drūmu pasaku par radītāju un viņa radīto uz ekrāniem atgriezies oskarotais meksikāņu autors Giljermo del Toro, kura darbi aizrauj jau trešo desmitgadi.
Kad kaķis ir daļa no terapijas
Režisore Eva Viktora filmā Piedod, mazā ir uztaustījusi atjautīgu veidu, kā runāt par posttraumatismu bez patosa, atverot amerikāņu atsperīgo dialogu filmu vārdnīcu.
Grozā. Personīgi
Gadījums ar Dzintara Dreiberga jaunāko pilnmetrāžas darbu – sporta drāmu Tīklā. TTT leģendas dzimšana (2025) – ir zīmīgs: nacionāls ekrāna lieldarbs, kas, uzsverot nacionālo identitāti, aiz lielas ekrāna formas atrod arī intīmo un personīgo.
Visi mīl Lantimu
Nav cita festivālu un arī ierindas skatītāju visaptverošas labvēlības pelnošāka režisora par grieķi Jorgu Lantimu, kura desmitā pilnmetrāža Bugonija/Bugonia (2025) pēc Latvijas pirmizrādes Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) nu nonākusi kinoteātros.
Baltijas kino brīzes
Ritot pirmajām 12. Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) dienām un tām turpinoties gan Rīgā, gan Daugavpilī vēl līdz 26. oktobrim, īpaši iesaku pievērst uzmanību tam, kā Latvijas kino ierakstās, sabalsojas un, iespējams – to katrs noteiks pats –, kontrastē Baltijas un Ziemeļeiropas telpā. Festivālu atklāja Laura un Raita Ābeļu animācijas pilnmetrāža Dieva suns (2025), satīriska versija par vilkaču prāvu – vilkača Tīsa lietu. Tā ļauj ieraudzīt, ka pieaugušo animācija, kas pasaulē ir uzplaukusi pēdējā desmitgadē, ir konkurētspējīga, bravūras un atbrīvotības pilna arī Baltijā.
Bībele un izrautās lapas
Tumšzilajā evaņģēlijā ir jaušams briedums, pludenākas sižeta līnijas un mazāka stila eksponēšana, kur arī simboliski filmā ievītas ticības un reliģijas struktūras. Romāna Skultes lomā – Raitis Stūrmanis.
Nepieciešama ticība
Kāda izskatās romantiska drāma, kas īsti neļauj pieredzēt romantiku?
Spāres paceltas augstāk
Izziņota 12. Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programma. Tajā sastopas deviņas Starptautiskā pilnmetrāžas konkursa filmas, Latvijas animācijas virsotnes, godalgoti darbi no Kannām, Berlināles, Venēcijas un citiem festivāliem, kā arī itāļu amerikāņi Kopolas, Parīzē strādājošie autori, īsmetrāžas un vērtīgi kinodarbi ģimenei un jaunākajiem skatītājiem. Vairāk nekā 100 filmas no 16. līdz 26. oktobrim klātienē būs skatāmas Rīgā un Daugavpilī
Vienas meitenes balss
Par šā gada Venēcijas kinofestivāla centrālo notikumu kļuvusi viena maza meitene, vārdā Hinda Radžaba. Viņas balss jeb, precīzāk, pēdējais telefona zvans kļuvis par galveno varoni ar Sudraba lauvu godalgotajā tunisiešu režisores Kauteras Ben Hanias (48) drāmā Hindas Radžabas balss/The Voice of Hind Rajab (2025). Ar viņu runājam gan par filmas tapšanu, gan disputiem, asarām un strīdiem ap šo stāstu pēc tam.
Bļāviens! Tu, pasaule!
Baltijas jūras dokumentālo filmu forums laikā no 2. līdz 7. septembrim satiksies ar skatītājiem Rīgā, Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Salā, kā arī tiešsaistē portālā Filmas.lv.
Mīlas un miljona dilemma
Neslēpšu, Selīnas Songas jaunāko filmu Ideāls pāris/Materialists (2025) un nelielu kino renesansi postromantisma laikmetā uz ekrāniem esmu gaidījusi ilgi. Filmas latviskojums gan atteicies no «attiecību darījuma» klātbūtnes, proti, vārda «materiālisti», kas itin labi piedien centrālajam tēlu trijstūrim – tajā lomas atveido zvaigžņotie Dakota Džonsone, Kriss Evanss un šobrīd teju visur redzamais Pedro Paskāls (viņš pabijis arī tēva figūras aprisēs seriālā Pēdējais no mums/ The Last of Us (2023–) un vārgajā Fantastiskajā četriniekā/Fantastic Four (2025), kurā, bez pārsteigumiem, viņš atveido tēvu).
Piespēle kaimiņiem. Vārti mums visiem?
«Bumba ir jūsu laukuma pusē, Igaunija,» atjautīgi nosmīkņāja komiķis Konans O’Braiens šī gada pavasarī, kad Amerikas Kinoakadēmijas balvas Oskars pasniegšanas ceremonijā Ginta Zilbaloža Straume (2024) ieguva vēsturisko labākās pilnmetrāžas animācijas statueti. Kā ar šo «bumbas dzenāšanu» Baltijas valstīm iet? Analizējot kaimiņvalstu kino aktualitātes, neliels tā apkopojums.
Ko citiem rādu un ko varu kontrolēt
Mēs allaž pieņemam dažādas lomas, saka kinorežisors Denī Kotē (51), stāstot par savu jaunāko filmu, bailēm kā dzinuli un traumu komercializāciju.
Kad labestības par daudz
Nule uz ekrāniem ar savu sarkano apmetni atgriezies Supermens, atsvaidzinot kolektīvo atmiņu par paredzamāko un amerikāniskāko komiksu varoni.
Moras formula. Bet ar smaidu
Vispirms nāksies paskaidrot šīs recenzijas nosaukumu. Vēl nesenā sarunā ar draugiem spriedām, kas padara Bredu Pitu par Bredu Pitu. Pati īsākā atbilde būtu: viņš rada iespaidu, ka necenšas, bet viņam izdodas ar uzviju. Ar šo salīdzinājumu tikpat labi varētu rezumēt kā Pita ekrāna klātbūtni četru desmitgažu garumā un publisko tēlu, tā arī uz asfalta apļu drāmas F1 (2025) sižetu.
Šampanieša galvassāpes
Pēc Baltā lotosa/The White Lotus (2021–) ķirurģiski precīzā humora visas komēdijas ar melnajiem humora nadziņiem varētu šķist pablāvas, tomēr seriāls Sirēnas/Sirens (2025) atkal atgriež tām ticību. Tas slēpjas aiz gaumīgas banalitātes, sociālo šķiru arhitektūras un frivolitātes, tomēr ir krietni viedāks, nekā sākotnēji varētu šķist, – tas tiešā mērā atsauc agrīno divtūkstošo seriālu glancēto virspusējību, dubultā dibena realitāti un Bīstamo mājsaimnieču/Desperate Housewives (2004–2012) manieru tradīciju.
Andersona shēma
Fakts, ka amerikāņu režisora Vesa Andersona stils vēl nav ieguvis savu apzīmētāju Oksfordas vārdnīcā, izraisa viņam raksturīgo smīnu.
Runāt par pagātni bez akcenta
Brazīliešu aktieris Vagners Moura (48) tikko Kannās saņēmis labākā aktiera laurus, bet ar SestDienu dalās pārdomās gan par personīgās un kolektīvās atmiņas, gan demokrātijas un diktatūras attiecībām.
Festivāli nav dinozauri
Par to pārliecinos, kad nesen kā ierodos Kruazetes bulvārī Kannās, kas vēsturiski veidojis kinofestivāla centrālo "gaiteni". Te nejauši satiekas, uzgrūžas, paklūp aiz šlepēm, karsē aktierus, diedelē biļetes un visu ko citu, kas ir saistīts ar zvaigžņu kultu.
Iepūst gaisu problēmā
Poļu režisors Konrads Šolajskis (68) izceļojis cauri Polijas, Čehijas, Bulgārijas, Moldovas un Latvijas sabiedrībai, fiksējot hibrīdkara aprises dokumentārajā filmā Putina spēļlaukums/Putin’s Playground (2024). Pieredzējušā režisora izpētes centrā ir Kremļa ietekme Austrumu un Centrāleiropā un metodes, ar kurām tiek drupināta vienotas, saliedētas sabiedrības ideja.
Tu satiksi slaidu, nepazīstamu tumšmati
Iesākoties jaunam festivālu ciklam, kad tuvojas jau 78. Kannu kinofestivāls (tas notiks no 13. līdz 24. maijam), repertuārā pazib vairāki darbi no pērnā gada Kannu cēliena. Piemēram, sālsūdens mistērija Sērfotājs/The Surfer (2024) ar Nikolasu Keidžu, film noir notīm un sirreālu virāžu ēsmām. Arī LUX kino balvai nominētā drāma Žilī klusē/Julie Keeps Quiet (2024) ar delikātu, rūpīgu attieksmi pret #MeToo tematiku pusaudžu lokā. Tāpat uz ekrāniem nonākusi franču atriebes komēdija Balkonetes/The Balconettes (2024), kas pievēršas trīs draudzeņu aizrautībai ar tumšmatainu kaimiņu skaistuli – melnu acu zīmuli lietojošu fotogrāfu –, lai pēcāk pašas ciestu un "atpirktos" no savas iekāres.
Jaunās un atcerošās sirdis
4. maija Latvijas filmu maratonā, kas šogad notiks 21. reizi, rezumējumi par Latvijas kino ainavu ar jaunajiem, bezrūpīgajiem, dziesmotajiem un sēnēm, ko papildinās retrospektīvi akcenti.
Luksusa sāpes
Tu esi savu lēmumu upuris. Šāda frāze izskan no antoloģijas seriāla Baltais lotoss/The White Lotus (2021–) trešās sezonas varoņa.
Albums, kura dēļ vērts mirt
Kad cilvēki ir pametuši kultu, viņi nezina, ka ir kultu atstājuši. Pēdējo gadu neatkarīgais šausmu kino ar ideju par noslēgtas kopienas radikalizāciju, cilvēkiem dzīvojot paralēlu dzīvi no normalitātes, ir aizrāvies gana daudz. Ar šo tēmturi #MeToo kontekstā rotaļājusies aktrise Zoja Kravica filmā Slepenā zīme/Blink Twice (2024) par miljardieri, viņa Pelnrušķīti un Silvio Berluskoni stila ballīšu noslēpumiem.
Kaislība un interese
Aktieris un režisors Gerds Lapoška (25) par vizītkartes sveicienu kabatā, savām tēmām teātrī un atteikšanos no kļūdu un nepilnību sarakstiem.
Pēc ziemas nāk pavasaris
Viena kustība iekustina jaunu. Tā varētu sacīt par Ginta Zilbaloža animācijas pilnmetrāžas Straume (2024) sasniegumiem, kas organiskā veidā ir ļāvuši būt pamanītai ne tikai Latvijas kinonozarei, bet arī it kā atšķirīgajam, tomēr radnieciskajam Baltijas reģionam. Pēcoskaru dzīvē (un realitātē) arvien vairāk kinonozares izdevumu raksta par Baltijas kino un piesauc tā "renesansi", tostarp izceļot Latvijas animācijas un dokumentālā kino tradīcijas, kā arī starptautiskos Latvijas kino smagsvarus Lailu Pakalniņu un Signi Baumani, kuru filmogrāfija ir labi zināma ārpus mūsu robežām un kuru vārdi jautājumus nepieprasa.
Ņuņņisma laikmets
Laikā, kad "iztēloties" politisko varu, kas ir apsēsta ar kosmosa iekarošanu, sociālo tīklu performancēm, citu sugu iznīcināšanu un kultam līdzīgu orientāciju, ir vairāk nekā viegli, uz ekrāniem iznākusi zinātniskās fantastikas satīra Mikijs 17/Mickey 17 (2025).
Nacionālajā ēterā
Režisors un producents Matīss Kaža (29) par Straumes balvu pēcgaršu un ietekmi uz nozari, jauno izrādi Nacionālais kanāls, kā arī nogurumu un ilgām pēc brīža, kad būs laiks lielajā skrējienā piedzīvoto līdz galam aptvert.
Plūdīs ambīcijas
Svarīgākais nav ceļš, bet galamērķis – šāda doma izskan Breidija Korberta monumentālajā drāmā Brutālists/The Brutalist (2024).