Eksperti/Blogeri / Diena / Eksperti/Blogeri / Diena

Trends tieši sejā © DIENA (1)

Šogad man ir uzdevums uzrakstīt vairākus rakstus – recenzijas, esejas, domas vai piedzīvojumus, kas atklāj jaunas parādības muzeju dzīvē vai apskata nesenās un esošās no jaunās dzīves puses. Visticamāk, tie būs mākslas, arhitektūras un dizaina muzeji, kuros turpināšu iegriezties, jo citu izvērtēšanā man pietrūkst aizraušanās, piemēram, ar kukaiņiem vai automašīnām.

Dārgā gaume © DIENA (3)

Tajā pasaulē, kurā ir nauda, mākslas kļūst arvien mazāk. Lai gan viss pārējais notiek – ienākumi aug, turība vairojas.

Pirms Netfliksa © DIENA (1)

Mēdza būt tā – visi savācās kādā virtuvē, pīpēja, iedzēra, sarunājās un kādā brīdī izdomāja, ka jānoskatās filma. Vai arī tā – izlēma, ka jāskatās filma, savācās kādā virtuvē, bet izrādījās, ka filma vēl nav lejupielādēta, tāpēc pīpēja, iedzēra un sarunājās, kamēr "velkas". Vai arī bija jau novilkta, kad savācās, bet vispirms tāpat vien virtuvē uzpīpēja un aprunājās. (Tā man parasti vislabāk patika – ka vakaram ir konkrēts uzdevums, taču ar to nevis steidzas, bet tuvojas tam lēnā garā.)

Balvas un briesmas © DIENA

Koncertu dzīve drīz var dramatiski mainīties, jo kā Dāmokla zobens virs galvas karājas valdībā nu jau kārtējo reizi briestošais plāns.

Izlasi mango © DIENA (3)

Rakstnieki izvēlas lidot ar noteiktu aviokompāniju. Lidojuma laikā es iemīlējos – aviokompānijā. Laimīgajai aviokompānijai gan bija arī daži trūkumi, piemēram, līdzīgi kā airBaltic reisos, atspirdzinošie dzērieni bija jāiegādājas pašam, savukārt lidmašīnas griestu apgaismojums spīdēja nevis, kā ierasts, balts, bet gan rozā.

Sistēma darbojas © DIENA

Instrumentu panākumi balvas Zelta mikrofons pasniegšanas ceremonijā jau otro gadu pēc kārtas liecina, ka mūziķu jaunais nospraustais kurss ir pareizs. Bet cik ilgi?

Sirdsapziņas deportācija © DIENA (10)

Pretlikumīga anestēzija medicīnas iestādēs ir gandrīz neiespējama. Nekvalificēts anestezeologs šādās iestādēs netiek ielaists. Visi pacienti pirms operācijas ar slimnīcu paraksta līgumu par savu dzīvību. Tomēr tas, kas ir gandrīz neiespējams medicīnā, ir iespējams politikā.

Skrejritenis © DIENA

Olgai Žitluhinai 9. februārī bija apaļa jubileja. Viņa gribētu, lai saku "Oļga". Tā jau ir, ka krievu valodā nav nekāda "Olga" ar cieto "l". Bet pierasts. Oļga ir integrēta Latvijas dejas vēsturē kā "Olga". Viņai gan vēl aizvien ir nepilsoņa pase. Tāpēc, ka nekad nav īsti bijis laika pa vidu Latvijas dejas nozares attīstīšanai aizskriet un naturalizēties. Tomēr vēl vairāk Olga nenaturalizējas tāpēc, ka jūtas un ir īsta patriote un, kā pati smejas, tāpat ir ļoti "naturāla". #integrācijaspolitikasķezas

Parazītu ballīte © DIENA (1)

Pirmo reizi gada labākās filmas Oskaru saņēmusi neamerikāņu filma – Dienvidkorejas režisora Džunho Bona Parazīts.

Paņemt pauzi © DIENA (4)

Es bieži paskatos uz mājām un domāju, ka varēja arī taču neko nebūvēt. Skatos uz izremontētām istabām un jaunām mēbelēm un domāju, ka varēja arī neko te nemainīt. Skatos uz tukšu vietu un domāju, cik labi, ka tā ir tukša...

Bāzelicu gaidot © DIENA (17)

Visu pagājušo gadu Latvijas Mākslas akadēmija svinēja simtgadi. Bet mēdz būt, ka salūta būkšķos citas skaņas paliek nepamanītas.

Sokrats zina labāk © DIENA (1)

Visiem, kuri strādā par skolotāju, ir zināms – jāapmeklē pilnveidošanās kursi. Triju gadu laikā 36 stundas jāpavada skolas solā un jāiepazīstas ar aktualitātēm profesijā. Pieņemot, ka Latvijā dažāda veida skolās māca aptuveni 30 000 skolotāju, un sareizinot šo skaitli ar 36 stundām, sanāk virs miljona stundu.

Jura Žagara izraudzīšanās Dailes teātra direktora amatam nav pārsteigums, jo sabiedriskā doma tika sagatavota jau iepriekš, izspēlējot Viestura Kairiša kārti.

Internets gandrīz katrā kabatā, vairs ne tikai uz balto apkaklīšu darba galdiem, un sprādzienveida demokratizācija, ko atraisījusi viedtālruņu tehnoloģija, – lūk, iespaidīgākais pagājušās desmitgades kultūras fenomens!

Balva Zelta mikrofons ir glīta un kārota spēļmantiņa, bet ir laiks mainīt novecojušo kārtību, ka mūziķiem savi darbi jāiesniedz pašiem.

Šīs manas pārdomas radušās pēc ļoti interesanta raksta izlasīšanas – Latvijas māksla 2010–2019: maz un vēl mazāk. Tas publicēts interneta žurnālā Satori, un tā autore ir mākslas zinātniece Santa Hirša. Lai nerastos lieki pārpratumi – protams, ne tuvu neesmu tiesīgs izteikt spriedumus mākslas nozares kritikas griezumā (un arī netaisos), taču jutu, ka manī ir vēlme šo vērojumu aplūkot no sava skatu punkta. Tāpat, skaidrības labad, vēlos nepārprotami izteikt, ka ļoti cienu Santu Hiršu par viņas kompetenci, taču pilnai "asinsainai" šīs desmitgades vērojumā es vēlējos atstāt arī savu mazu grāmatzīmi par pieredzēto. Nevēlējos palikt klusējošs.

Piesātināta nedēļa – pirmizrādi vispirms Krāslavā, pēc tam Rīgā piedzīvojusi Viestura Kairiša filma Pilsēta pie upes. Nobrieduša režisora intonatīvi daudzslāņains, temperamentīgs darbs, kurā komiskais savijas ar dramatisko, kurā Latvijas, Latgales vēsture izstāstīta bez smagnējības un forsēta patosa.

Šodien