Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Man rudenī jābūt vienai

Kādudien pamanīju ko neparastu. Biju sācis runāties ar personām, ar kurām vēl nesen pārāk dziļās diskusijās nemēdzu ieslīgt. Nē, runa nav par manu kaķi Borisu, ar to es sarunājos vienā laidā, un viņš man sakarīgi savā kaķu valodā mēdz atbildēt. Kā nekā viņš šajos 32 kvadrātmetros ir mans vienīgais allaž klātesošais dzīvesbiedrs. Es biju sācis sarunāties ar veikalu pārdevējiem un pārdevējām, kafejnīcu viesmīļiem un krodziņu bārmeitenēm.

Teiksim, vakar es sniedzu detalizētas norādes, kā nokļūt līdz Ratnieku ezeram pie Līgatnes un kur tur labāk purva malā uzcelt telti. Vēl nesen es neko tādu nebūtu pat iztēlojies, jo šādi savā vientulībā rīkojies biju, vienīgi vairākus mēnešus dzīvodams Vācijā un, gluži kā tāds Ļeņins, pilnveidodams savas vācu valodas zināšanas. Ironiskā kārtā es dzīvoju muižā, ko tā arī sauca – Solitude jeb Vientulība.

Protams, iemesls ir labi zināms, tas, kā Harijā Poterā sastopamais lords Voldemorts, nav pat jāsauc vārdā – tas ir Paši Zināt Kas. Taču sērga ir tikai viena šīs parādības puse. Jo, paraugoties uz sevi pēc iespējas godīgi, man ir jāatzīst, ka esmu cilvēks, kurš neprot būt viens. Pašreizējie apstākļi, gluži kā tāds retušas zīmulis, šo manu vājību vienkārši ir padarījuši īpaši sāpīgi izjūtamu.

Pirms četrpadsmit gadiem Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi pieredzēja Māras Ķimeles izrāde Nakts tarifs. Tas bija stāsts par vienu nakti priestera un prostitūtas dzīvē. Priesteris "kritušo sievieti" bija nolēmis glābt, bet viņa īsti nevarēja saprast, no kā gan. Izrādes tekstu bija veidojis Ilmārs Šlāpins, runājoties ar reāliem priesteriem un prostitūtām. Vienā no ainām Kaspara Znotiņa atveidotais priesteris Baibas Brokas tēlotajai prostitūtai lūdz noteiktu laiku paklusēt, bet viņa neiztur pat pusi no šī laika. Jau tolaik nodomāju – lūk, tas ir arī par mani. Varbūt tāpēc, godīgi sakot, tā ir vienīgā aina, kas no šīs izrādes man ir palikusi atmiņā.

Varu godīgi atzīties – vēl labu laiku pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas pie manis nāca ciemiņi un es turpināju iet un braukt ciemos. Šādai rīcībai bija divas puses. Viena bija jau minētā mana egoistiskā nespēja dzīvot vienam. Otra bija sajūta, ka tas viss taču nevar būt pa īstam, tam kuru katru dienu jābeidzas. Bet nebeidzās, viss notika pa īstam un gandrīz, kā Mielavs dziesmā dzied, kļuva bīstams. Pamazām vien šis socializēšanās entuziasms noplaka abās pusēs. Man vairs negribējās nevienu aicināt ciemos, un arī mani vairs neviens pie sevis un savas ģimenes nesauca. Pat dakteris, kuru vienudien vajadzēja satikt, aizdomīgi apvaicājās – vai pēdējā laikā neesmu bijis ārzemēs.

Pārdrošību un pašpārliecinātību vienā mirklī pārņēma paniskas bailes, un es vairs tikpat kā vispār neizgāju no mājas. Ja izgāju, vārda tiešā nozīmē metu līkumu ap katru pretimnācēju, bet veikalā apzinīgi ieturēju varbūt pat ne divu, bet jau triju metru distanci un allaž modri lūkojos, kur izvietotas ventilācijas lūkas. Taču tad kaut kādā brīdī es paguru gan no visa šī, gan vienveidīgajām ziņām, un iestājās vienaldzība. Kas gan itin nekā neiznīdēja pašu galveno problēmu – vientulību. 

Top komentāri

Karlsons un vilki
K
Skaidrs, šitais čalis veceni meklē. Precību sludinājums ar visu dzīvokļa aprakstu.
Krējums Saldais
K
Tā viš i. Katram savs Covid.
Ieva
I
Viss jau jauki, tikai Dienai jāievieš jauna rubrika: blogs grafomāniem
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja