Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 22. februāris
Rigonda, Adrians, Ārija, Adriāna, Adrija

Savvaļniece ar ābolu smaržu

Gada kokaugs 2023 – reti sastopama roze.

Vēršot uzmanību uz sugai piemērotas saimniekošanas trūkumu Latvijas ārēs, Latvijas Dendrologu biedrība par 2023. gada kokaugu izvēlējusies pašreiz savvaļā jau reti sastopamo smaržlapu rozi Rosa rubiginosa. Kamēr aiz okeāna tā uzskatāma par niknu sugu, Latvijas ainavā to ieraugām, patvērušos kādā saules apspīdētā, reti pļautā zālājā.

Ceļmalu bēgle

Kopumā Latvijas savvaļā sastopamas ap piecpadsmit rožu ģints sugu, ko ierasti sarunvalodā mēdzam dēvēt par mežrozītēm. Šajā rožu sugu pulciņā raksturs katrai ir atšķirīgs. Ir gan retas un aizsargājamas savvaļas sugas, kā, piemēram, gada varone smaržlapu roze, gan arī izteikti ekoloģiski agresīvas un pat invazīvas svešzemju rožu sugas. Botāniķi teic, ka nav pat viennozīmīgas atbildes par to, vai konkrētās rožu sugas ir laiku laikos iederīgs Latvijas savvaļas floras elements vai tomēr sens dārzbēglis, kurš pirmās saknes, iespējams, laidis kāda dārznieka uzraudzībā muižas lolotā dārzā.

Taču smaržlapu roze ir viena no tām savvaļas rožu sugām, kurai esot dabiska izcelsme. Tiesa, nu jau smaržlapu roze ir retums Latvijā un savu vārdu ir ierakstījusi Latvijas Sarkanajā grāmatā pie sugām, kuras neapdraud iznīkšana, taču kuras ir satopamas jau vien nelielā skaitā vai pēc platības ierobežotās un specifiskās vietās un ir viegli iznīcināmas. Savulaik plaši apdzīvojusi Zemgali un arī Daugavas ieleju posmā starp Jēkabpili un Koknesi, arī pie Priekuļiem un citviet. Pēdējo gadu smaržlapu rozes atradņu apsekošana atklāj samērā nabadzīgu ainavu – tur, kur klātesoša ir intensīva lauksaimniecība, roze vairs nav sastopama, ja neskaita atsevišķus eksemplārus kādās ceļmalās, kas netiek bieži pļautas.

Mūsdienās šī savvaļas rožu suga sastopama pārsvarā īpaši aizsargājamās teritorijās Rietumlatvijā, tostarp dabas parkos Talsu pauguraine un Abavas senleja, dabas liegumā Ovīši, kā arī Gaujas Nacionālajā parkā un dabas parkā Daugavas ieleja, taču nav jābrīnās, ja to pamana arī kādā pilsētā vai ciematā, piemēram, Jēkabpilī, Talsu vai Tukuma novadā – Dursupē, Oktē, Mazpilieņos. Kopumā smaržlapu rozei pašreiz ir zināmas ap 40 atradņu dažādās Latvijas vietās. 

"Par smaržlapu rozes nokļūšanu reto sugu statusā ir garš stāsts," teic Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks biologs Pēteris EvartsBunders. Viņš uzsver, ka šai rozei kā saulmīlei neder dabiskie zālāju biotopi, ko apsaimnieko, ik gadu izpļaujot vai arī neko tajos nedarot un tā veicinot šo vietu aizaugšanu un pakāpenisku pārtapšanu mežā. "Agrākie Zemgales plašumi tiek intensīvi apsaimniekoti. Pat grāvji tiek izpļauti. Tas šai rozei neder. Kur beigās rozei sprukt? Ceļmalas tiek pļautas, grāvji tiek pļauti. Atliek tikai tās nedaudzās ekstensīvi izmantojamās ganības, ko nenopļauj pēc ganīšanas katru gadu, bet atstāj atsevišķu krūmu pudurus. Vēl arī nogāzes un stāvkrasti, ko ar traktoru nevar, bet ar trimeri negribas pļaut," skaidro pētnieks.

Kā saulmīlēm smaržlapu rozēm labvēlīgākā apsaimniekošana ir ekstensīva ganīšana un pļaušana, turklāt saglabājot atsevišķus krūmu pudurus. Taču šāda pieeja nav vairs bieža parādība, tāpēc smaržlapu roze patvērusies vietās, kas netiek intensīvi pļautas.

Vieni cīnās, citi meklē Rozes nosaukums angļu un franču mēlē tās īpašību un izskata dēļ tulkojams kā "saldā ērkšķrozīte", savukārt latviešu mēlē šis rožu krūms vārdu ieguvis pēc āboliem izteikti smaržojošo lapiņu dēļ. Lai pārliecinātos, vai savvaļā ieraudzītā mežrozīte patiesi ir 2023. gada kokaugs, ir jāsaberzē tās nelielā dziedzermatainā lapa un jāpārbauda, vai sajūtama izteikta ābolu smarža. Smaržlapu rozei dziedzermatiņi klāj ne tikai lapas, bet arī jaunos dzinumus, ziedkātus un kauslapas.

Vai šogad godinātā varone ir tā pati gadu desmitiem jau apdziedātā mežrozīte, kas ugunssārtiem ziediem zied? Smaržlapu roze ir vidēji liels, vienu līdz trīs metrus augsts rožu dzimtas krūms, kas sārti zied jūnijā un jūlijā, vēlāk tam nogatavojas oranžsarkani augļi. Tā kā rudenī blīvi sazarotais krūms ilgi saglabājas zaļš, dārzkopji to mudina izmantot dzīvžogiem. Savvaļas atradņu masveidīga izrakņāšana noteikti nav vēlama, taču vietās, kur smaržlapu roze veido audzes gan ceļmalās, gan augļu dārzos, kā, piemēram, Dursupē, kādas atvases izrakšana audzei postu nenesīs.

 "Smaržlapu roze ir tipiska mežrozīte, ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā, arī iekļauta Ministru kabineta noteikumos par īpaši aizsargājamām sugām. Taču izrakt kādu veca cera atvasi ar mērķi to ieaudzēt savā sētā nav pretlikumīgi, jo augs tā netiek iznīcināts. Nevietā ieaugušu rožu atvašu iegūšanu savām kolekcijām nevajadzētu uztvert kā sugas apdraudējumu un darbību, kas apdraud populāciju. Turklāt tādā veidā pavairojas Latvijas savvaļas genofonds, nevis svešzemju sugas. Tas, par ko ir jāsatraucas, ir pilnīga grāvju pļaušana un appļaušana pēc ganīšanas," skaidro biologs un papildina: "Stāda kā jau jebkuru savvaļas rozi – tai ir vajadzīga pilna gaisma un kalcifili jeb kaļķiem bagāti vai vismaz neitrāli, ne skābi augšanas apstākļi."

Eiropas gadījumā smaržlapu roze uzskatāma par dabisku savvaļas iemītnieci, turpretim Amerikā un Austrālijā tai ir niknāks raksturs. Taču valstīs, kur suga zeļ un plaukst, to izmanto dažādi. Piemēram, Tunisijā no smaržlapu rozes ziediem ražo ziedūdeņus, Čīlē un Argentīnā vāra marmelādi un ievārījumus, kā arī ražo skaistumkopšanas līdzekļus, Dienvidāfrikā, Jaunzēlandē un Austrālijā smaržlapu roze ir ierindota pat nezāļu sarakstā, taču Eiropā izsenis bijusi iecienīts C vitamīna avots.

Izrādās, ka Argentīnā smaržlapu roze uzskatāma nu jau par invazīvu, agresīvu sugu, kuras sēklas izplatās ar dzīvnieku – putnu un lielo zīdītāju – starpniecību. Šī suga tur jau apdraud vietējās augu sugas, veidojot necaurejamu biežņu un liedzot piekļuvi ūdenstecēm, kuras šajā valstī ir nozīmīga vide dabas aizsardzības ziņā. Pētot sugas straujo izplatību Argentīnā, pētnieki pagaidām secinājuši, ka pie vainas straujajai sugas izplatībai lielā mērā ir arī cilvēka ietekme. Cīnoties ar sugas nu jau agresīvo izplatību, argentīnieši tās augļus vāc un pārvērš ēdamlietās. Piemēram, Patagonijā smaržlapu roze ir neatņemama sastāvdaļa uz pastkartītēm, bet vietējiem ražotājiem – izejviela dažādiem pārtikas un skaistumkopšanas produktiem. 

Biologs P. Evarts-Bunders piebilst, ka nupat arī pats nogaršojis Argentīnā vārītu smaržlapu rozes augļu ievārījumu. Latvijā gan aizrauties ar zaptes vārīšanu no vietēji retas sugas nebūtu vēlams. Taču, ja izdodas smaržlapu rozi pamanīt dabā, pētnieki novērtēs, ja šo faktu iemūžināsiet dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas