Gundegas Repšes spīts un alternatīva

Cik tur bija tie draugi, kas saņems KKF naudu rakstīšanai? Cik reizes vēl būs jālasa, ka tiem , kas nesaņēma skauž? Šķiet, ka visi dabūjušie vēl nav atzīmējušies.

Repše uzturās tagad no nodokļu maksātāju naudas. Tāpēc viņai tagad gan vara laba, gan draugu daudz.

Es tā pie sevis vēl nospriedu, ka ja, piemēram, vohomurka , būtu KKF priekšsēdētājs. Viņš spētu būt godīgs, demokrātisks, tāds , kas spēj domāt stratēģiski un rīkoties vispārības labā pēc būtības. Man jau šķiet , ka mēs esam tauta ar tādu ļoti savtniecīgu raksturu. Kamēr mute tukša, visi lielie cīnītāji par taisnību, brīvību, brālību , kā mutē kauls - tā vairs tikai draugi, radi, paziņas, paša labsajūta. Par to ir žēl, ka tā. Mēs visi gaidām līderus, bet man šķiet, ka katrs ar to saprot kaut ko savu. Man pirmām kārtām vajag morālu tīrību, godīgumu, taisnīgumu, atbildīgumu.

Labrītiņ. Cik vien jauki uzrakstīts. Paldies. Es šorīt gaisā jūtu sveicienus no pavasara. Jāmēģina ticēt labajam. Nav jau viegli. Vakar apsveicu vienu savu klienti - inteligentu krievu kundzi, tā ap gadiem 60. Pasēdējām un parunājāmies .Un es domāju, kā dzīvot , lai arī es 60 gadu vecumā būtu tik ļoti dzīvi mīloša un apliecinoša kā viņa. Un sievišķīga un seksīga. Nav jau viegli nav, bet var. Dzīve rāda, ka var. Nu labi, ne par tēmu. Bet tomēr - veiksmīgu lielo piektdieniņu visiem!:))

Mēs jau daudz ko nezinām. Arī par rakstnieku intelektu un pasaules izpratni. Kā lai raksturo G.Repšes izteikumus par saviem amata brāļiem? Varam tikai nojaust. Nav taču A.Kļavis sevi pozicionējis par flagmani. Vienkārši darījis savu darbu. Par viņu lieciena daudz kas. Arī žurnāls "Avots", starp citu. Pārmaiņu laikos nav sēdējis dīkā, par to liecina arī aitkopības epizode viņa biogrāfijā. Jo ar tīro rakstniecību nodarboties visi nevar atļauties, protams, viegli tas nav. Bet tomēr plusi arī, to nevar noliegt, jo tā ir dzīves pieredze, kuru, pie rakstāmgalda sēžot nekādi neiegūsi. Jā, par to sāku interesēties, lasot A.Kļavja vēsturiskos romānus, vienkārši interesēja kaut kas vairāk par šo rakstnieku, un nemaz tik viegli nebija atrast presē un medijos par viņu. Nesalīdzināmi mazāk kā par daudziem citiem. Un, lai arī viņa foto nerēgojas pirmajās lapās, bet taču jau traucēklis kādu ceļā...:) Pati rakstniece sarūgusi un aizvainota, bet izmantos iespēju kādu noniecināt. Pacelt tādu apjomu, kā A.Kļavis to izdarījis. (Drīzāk gan autors tēmē augstāk – romānu cikls vēsta par laiku, kas, iespējams, ir vissarežģītākā un mīklainākā substance, par kuru nevienam nav nekādas skaidrības, kas tas īsti ir. G.Berelis) Kāda tur ilustrācija?!

Klepiņ, ārstējies un beidz klepošanu:)) Lūk, lasot romānu man svarīgs ir tas, ko grib pateikt, svarīgs ir stāsts. Un man patīk tieši un konkrēti. Tāda ir mana uztvere. Es dievinu Markesu, no Eko - tikai Rozes vārdu. Lūk,Kļavja romānā Piesmietais karavīrs - tas, kā viņš -autors uzrakstīja tieši , bez valodu mežģīnēm, bez ilgi domātiem izskaistinājumiem par notikumie, metaforām, pārspīlējumiem - par cilvēkiem un jā, arī maģisko , ticami nenoticamo. Un tā beigu aina - tas nošautais čekists , kas pats nošāva gribās jau rakstīt miljonus, bet labi - es nepārspīlēšu , jā un tas čekists nonāk turpat kur visi - mūžībā, ai - es nemāku to uzrakstīt, bet tas nobeigums mani noveda īstā katarsē. Lūk, tādas grāmatas man patīk. Prasīju vienai lielai lasītājai, kura man pārmet, ka nenovērtēju Repši, kas tad ir labs Repšes darbos. Tā kundze man saka - valoda taču, tik skaisti neviens nerakstot kā Repše. Es saku, bet tev nav svarīgi ko raksta. Esot, bet tas tomēr pakārtoti. Nu man nē. Man otrādi. Esmu jau rakstījusi , ka Repšes romāns par Vācieti, manā uztverē ir miruša dzejnieka izvarošana. Repšes stāstītais, cik ļoti grūti romāns rakstījās, kā dega, aplija, pazuda manuskripti man lika domāt, ka dzejnieks centās sevi aizstāvēt no tās pasaules. Tas atkal ir tikai mans viedoklis. Publicistikā Repše priekš manis bija Kasandra - patiesības paudēja, kurā neviens neklausās un kuru negrib nemaz dzirdēt.

Es nekādi neapšaubu Repšes rakstnieces talantu vai nozīmi un vietu latviešu literatūrā. Man viņas literārie darbi nepatīk, nekad nav patikuši,bet man patika Repšes publicistika un pat ļoti. Varbūt tieši tāpēc mani pārsteidza un nepatīkami - šeit dzirdētais. Tas man atkal atgādina par tiem vergiem , kas dabūjuši brīvību. Nu kāpēc izmantot savu dienesta stāvokli un taisīt kaut kādus kārtējos izredzētos, kā es sapratu - draugus , nevis izsludināt konkursu vai vienkārši akciju par vēsturisko romānu vai stāstu vai vispār daiļdarbu. Vai kauls ir norīts un vara tagad ir labā? Ja ko tādu stāstītu grende, nebūtu cita reakcija? Es tā to visu uztveru.

uzruna vecā ir mobings. Interesanti , no cik gadiem Tev sākās vecā? Nu mēģini vēl kaut ko, šitas neiedarbojās. Man jāiet pēc puķēm, baigi negribās, laukā auksts un tumšs.

Tev ir tiesības uz savu viedokli, bet man tevi jāapbēdina tomēr , jo esmu jauna, skaista, gudra, bagāta, seksīga , eh - ko tur liegties, vienā vārdā - apskaužama. Kad vēl dabūšu tādu seksīgu jaciņu kā Meistarei - tad vispār pa Rīgu staigāšu kā karaliene. Sievietes pret mani niknumā griezīs zobus, bet vīrieši - iekāros. Nu ko darīt, tāda dzīve. Būs jāiztur arī tas. Tā kā seksīgu pēcpusdieniņu un būs jau labi. Redzēsi, rīt jau citādus komentārus Tu rakstīsi.

Piekrītu, ka XX.gs. dāmu stāsti bija ļoti vāji. Es pat jutos kaut kādā veidā vainīga, ka man jāsecian - atkal nekā. Jā un kā te raksta Maija - tie bija ļoti nosacīti vēsturiskie stāsti. Ar Kļavja romāniem pat nevar salīdzināt. Savukārt, Klimoviča grāmata , kā es sapratu, ir dokumentāls romāns - aculiecinieku stāstu pieraksti. Par šo grāmatu esmu dzirdējusi tikai cildinošas atsauksmes, ļoti gribu to izlasīt.

Visus rakstnieču stāstus neizlasīju, bet tie daži izlasītie bija vāji. Uz pasūtījumu rakstīt..., var jau, bet rezultāts, atvainojiet, mazliet uz dullo. Var jau paši ļoti priecāties, un, ja izdevniecība var atļauties tā eksperimentēt, lūdzu. Tad jau A.Klimoviča dokumentālā Personīgā Latvija daudz spēcīgāka, ja to par eksperimentu var nosukt, tad ideja svētīgāka. Un vēl, neko labu neliecina pašas personas būšana augstās domās par sevi. Tā ir kā slimība, kas piemīt rakstniecības nozarē ne vienai vien.

Jā - var apbrīnot un paldies, ka to uzrakstīji.

Protams, ka katram ir sava gaume un var Kļavja romāni nepatikt, bet Repše jau nu drēbi pazīst un nav taču nekāda caca , bet gan eksperte KKF. Un tad viņai runāt par vēturiskiem romāniem kā tukšu vietu latviešu literatūrā ir NEGODĪGI! Es to skaidroju ar skaudību. Bet ne ar savu, bet viņas - Repšes. Lūk, jaunajā LILIT Una Meistare ir tik smukā jaciņā un vēl , braukā no vienas skaistas vietas uz otru, kā bite - no viena medus zieda uz otru. Lūk, tur būtu ko noskausties, ja vien tas, ko dotu. Par grafomāniju Tev ir taisnība - es savus nikus katrā ierakstā nemainu, tāpēc piefiksējos kā pastāvīgā rakstītāja. Laiks un gribēšana ir, kas man ko nerakstīt. Lasīju, ka pat Krištopāns rakstot komentārus. Nu tas pats - mūsu miljonārs un aristokrāts. Jā , bet Kļavja Piesmietais romāns ir viens no labākajiem romāniem, kas uzrakstīts latviešu literatūrā. Un tas ir vēsturisks romāns - priekš manis - ģeniāls. Paldies Tev Kļavi !!!!

Kļavja romāni ir izcili un tiešām, vecās nomenklatūras neatzīti.