Par darbu tapšanas ideju stāsta izstādes autore Baiba Rībere: «RSU Anatomijas muzejā tiek atgādināts, ka visi muzeja eksponāti ir kādreiz dzīvojušu cilvēku ķermeņu daļas. Tomēr to zināt un to ieraudzīt ar savām acīm – tās ir divas dažādas pieredzes. Manai pieredzei pievienojās vēl trešā nianse – strādāt muzejā. Laikam ejot, es kolekcijā sāku pamanīt arvien vairāk detaļas, kuras pirms tam nebiju ievērojusi. Tas radīja sajūtu, ka kolekcija ir pieņēmusi manu klātbūtni, palēnām atklājot savus noslēpumus. Eksponātiem, kas uz mani atstāja vispaliekošāko iespaidu, bija detaļa, ko pat neanatoms atpazītu kā cilvēka ķermeņa daļu, – dažiem slapjajiem preparātiem bija sejas vaibsti. Mums nav zināms ne šo cilvēku vārds, ne profesija, pat ne tas, no kā viņi miruši, taču muzejā atrodas visdārgākais, kas viņiem jebkad ir piederējis, – viņu ķermenis, kurš stāsta viņu dzīvesstāstu savā veidā.»
Izstādē aplūkojamos darbos atmesta šo eksponātu anatomiskā nozīme un pat preparātu traukos redzamā krāsu palete, atstājot tikai gaismā un ēnā iezīmētos sejas vaibstus. Portreti izšūti uz medicīniskās marles, tādējādi atsaucoties uz medicīnas vēsturi, materiāla simboliku, kā arī pašu muzeja kolekciju. Tā kā cilvēki, kuru ķermeņa fragmenti atrodas RSU Anatomijas muzeja kolekcijā, ir anonīmi, par darbu nosaukumiem izmantoti šo cilvēku unikālie vārdi, ar kādiem tie pazīstami muzeja darbiniekiem, – eksponātu signējuma numuri. Portreti balansē starp trauslo un izturīgo, mirušo, bet joprojām dzīvojošo, brīvo, taču ierobežoto, neatpazīstamo, bet visiem it kā zināmo. Mierpilni portretu fragmenti, kuru pilnība slēpjas anatomiskās kolekcijas esībā.