Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +15 °C
Daļēji saulains
Ceturtdiena, 30. maijs
Lolita, Vitolds, Letīcija

Kazino, totalizators un zirgi: azartspēles starpkaru Latvijā

Starpkaru gados Latvijā attieksmi pret azartspēļu spēlēšanu raksturoja emocionāla retorika — daļa cilvēku nosodīja azarta kaislību (tāpat kaislību vispār), jo tā nomācot gribu. Šī iemesla dēļ azartspēļu spēlēšana jau vēsturiski tika uzskatīta par piederīgu sabiedriskās tikumības jomai un arī starpkaru Latvijā sodu par attiecīgās normas pārkāpumu paredzēja Sodu likumu nodaļa, ko tieši tā arī sauca "Sabiedriskās tikumības uzraudzības noteikumu pārkāpšana".

Spēles, kuru mērķis ir "vienīgi mantkārība un kurās vinnests atkarājas vienīgi no gadījuma, bez sevišķas fiziskas vai garīgas piepūles", aizliedza Civillikums. Tas noteica, ka arī atļautās spēlēs nedrīkst spēlēt uz summām, kuras nav samērīgas ar spēlētāja mantas stāvokli. (Jaunajā Civillikumā, kas stājās spēkā 1938.gada 1.janvārī, šo pantu vairs nebija.) Savukārt Sodu likumi par aizliegtu spēļu sarīkošanu paredzēja sodīt ar arestu vai ar naudas sodu līdz 500 latiem, bet par nelegāla kazino turēšanu — ar ieslodzījumu cietumā un naudas sodu līdz 3000 latiem. Tāpēc katru reizi, kad interesenti lūkoja saņemt iecerētajam azartspēļu veidam varas atļauju, viņiem vajadzēja pārliecināt, ka spēles rezultāts ir atkarīgs no cilvēka fizisko vai garīgo spēju veiklas pielietošanas, nevis no nejaušības. Rezultātā naudas spēļu automātus sauca par "pirkstu veiklības un apķērības vingrināšanas aparātiem" un "veiklības naudas spēļu automātiem". Interesenti skaidroja, ka "šie aparāti [..] nav hazarda spēles, bet izveicības spēles aparāts". Tādējādi būtiski bija vienoties par to, vai konkrētajai spēlei piemīt azarta pazīmes. Turklāt vajadzēja apiet normu, ka spēlētājs nedrīkst pārsniegt savas finansiālās iespējas. Tāpēc tika uzsvērts, ka naudas spēļu automātus plānots izvietot Rīgā un lielākajās pilsētās viesnīcās, kafejnīcās, klubos, kurus neapmeklē mazturīgie un bērni. Savukārt azartspēļu aizliegšanas atbalstītāji, apelējot pie "nabaga ļaužu asarām" un nosodot iedzīvošanos "uz nabadzības rēķina", apgalvoja, ka valstij jābūt aizbildnei pār cilvēkiem, "kam nav pietiekošas kontroles pār savām gribas spējām", pār valsts darbiniekiem, kurus jāpasargā no iespējas "nospēlēt valsts naudu". Par riska grupu uzskatīja vienkāršos darba ļaudis, lai viņi nenospēlētu "pēdējo, grūtā darbā pelnīto santīmu".

No haosa līdz reglamentācijai

Valsts politika azartspēļu jomā iedalāma četros posmos. Haosa laiks pastāvēja no 1918. līdz 1922.gadam, kad, neskatoties uz to, ka azartspēles bija aizliegtas, Latvijā darbojās loto klubi, kurus jaunā valsts mantoja no Krievijas impērijas (loto bija spēle, kurā ikviens spēlētājs apsedz savā priekšā uz tabulām tos skaitļus, ko izsauc kāds no spēlētājiem, bet vinnē tas, kurš ātrāk apsedz visus skaitļus uz tabulas). 1922.gada 3.augustā Ministru kabinets noteica, ka atļautas visas azartspēles, kurām atļauju devis iekšlietu ministrs, sākot jaunu — azartspēļu reglamentācijas — posmu, kas ilga no 1922.gada līdz 1924./1925.gadam, kad pirmā Saeima nolēma slēgt loto klubus, kazino un totalizatoru. Galvenais iniciators bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) frakcija, kurai oponēja valdošās koalīcijas galvenās partijas — Latviešu zemnieku savienības — frakcija. Partiju nostāju par vai pret azartspēļu atļaušanu noteica nevis politiskais kreisums vai labiskums, bet gan atrašanās pozīcijā vai opozīcijā, tātad konkrētā politiskā situācija (esot pozīcijā, LSDSP pret azartspēlēm neiebilda). Pirmās Saeimas lēmums nozīmēja, ka turpmāk azartspēles varēja atļaut vairs ne iekšlietu ministrs, bet pati Saeima, atceļot savus aizliedzošos lēmumus. Tādējādi no 1925.gada līdz 1932.gadam pastāvēja azartspēļu aizliegums, savukārt no 1932.gada līdz 1940.gadam valsts atkal reglamentēja azartspēles, jo sabiedriskā labuma vārdā parlaments atļāva totalizatoru, bet autoritārā režīma valdība — naudas spēļu automātus. Azartspēļu politikas maiņu 1932.gadā noteica ne tik daudz (bet arī) ekonomiskā krīze, cik biznesa piederības maiņa. Ceturtā Saeima spēja vienoties par totalizatora atļaušanu tāpēc, ka atļauju lūdza nacionālās zirgkopības attīstībā ieinteresētas sabiedriskās organizācijas, nevis privātuzņēmēji. Azartspēļu pretinieku gan nebija kļuvis mazāk — vienkārši sauklis azartspēles legalizēt labdarības un sabiedriski noderīgu mērķu vārdā bija politiski pieciešams, kamēr kategoriski tika iebilsts pret varbūtību, ka šādi drīkstētu pelnīt privātuzņēmēji.

Laika posmos, kad azartspēles bija atļautas, to reglamentācija bija liberāla. Vara tiesības izlemt spēlēt vai nespēlēt loto un totalizatoru nodeva iedzīvotāju ziņā, tomēr kazino pieejamībā izmantoja patriarhālo aizbildniecības politiku — ienākumu cenzs ļāva spēlēt tikai tiem Latvijas pilsoņiem, kuru gada ienākumi pārsniedza 12 tūkstošus latu. No 1932.gada spēlēt totalizatorā un naudas spēļu automātos drīkstēja visi.

Tātad precizēsim — loto Latvijā darbojās līdz 1923.gada 1.maijam un no 1923.gada 22.maija līdz 1924.gada 25.septembrim, kazino — no 1922.gada 17.novembra līdz 1923.gada 12.maijam un no 1923.gada 9.jūnija līdz 1925.gada 24.novembrim, totalizators — no 1925.gada 13.aprīļa līdz 20.decembrim un no 1932.gada 18.septembra līdz padomju okupācijai, savukārt naudas spēļu automāti — no 1933.gada vasaras sezonas līdz padomju okupācijai. Pārtraukumi šo izklaides vietu darbībā jau paši par sevi liecina, ka dominējošā attieksme pret azartspēlēm laika gaitā mainījās. Totalizatora atļaušanu tā pretinieki salīdzināja ar deju mēra laikā. Attiecībā uz kazino izmantoja tādas metaforas kā elle, azarta kaislība, spēles dēmons, hipodroma atvēršanu asociēja ar gaisā jūtamo elles smaku, ar velna deju. Apritē laida vienkārši pretīgumu raisošus salīdzinājumus. Par kazino rakstīja, kā par pūžņojošu trumu, kura koncesija ir sabiedriskajai morālei pretīga. Karikatūristi Jūrmalas kazino apzīmēšanai izdomāja kaziņas tēlu, ko dažkārt mēdza attēlot kā Trojas zirgu, kuru daži deputāti mēģina iedabūt Saeimā (ar domu — ja izdosies, sekas būs graujošas). Jūrmalas kaziņa tika iemitināta kūtī, no kuras tā smirdināja gaisu. Azarta spēļu iestādes asociēja ar netīrumu bedrēm, kas izplata riebīgu smaku un morāliski samaitā apkārtni. Hipodromu — ar morālisku zaņķi.

"Kā uz kādu prieku māju"

Rīgas pilsētas valde 1922.gada rudenī iebilda, ka loto klubu peļņa tiek galvenokārt "uzņēmējiem no krievu emigrantu un žīdu aprindām", nevis kultūras organizācijām, kurām iekšlietu ministrija izsniedza atļaujas (tās savas atļaujas uzņēmējiem izīrēja). Turklāt klubi nevēlami ietekmē cilvēkus "morāliskā un ētiskā ziņā", izraisa sabiedrībā "lielu ļaunumu". Protestu pret loto klubiem (tie atradās ne tikai Rīgā, bet arī Rēzeknē, Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, Jelgavā un Rīgas jūrmalā) ministru prezidentam 1923.gadā maijā iesniedza Latvijas Tirgotāju savienība, Latvijas Rūpnieku un amatnieku savienība, Rīgas biržas komiteja un Rīgas fabrikantu biedrība. "Tuvāk neapskatot, kādu ļaunumu loto klubi ienes spēlmaņu personīgajā un ģimenes dzīvē, gribam aizrādīt, ka cilvēki, kuri līdz trijiem naktī nosēž loto klubu piesmakušās telpās, otrā dienā nav spējīgi pietiekoši nopietni izpildīt savus pienākumus," viņi apgalvoja. Jaunākās Ziņas norādīja, ka valsts nedrīkst labklājību celt ar tādas labdarības palīdzību, kas dibināta uz citu posta un nelaimes. Pirmā Saeima pēc sociāldemokrātu iniciatīvas 1924.gada 13.jūnijā valdībai uzdeva no 25.septembrī tos slēgt.

Attieksme pret kazino bija līdzīga. Vieni uzskatīja, ka kazino atļaujams, jo daļa ienākumu nāks par labu Jūrmalas pilsētas pašvaldībai Pirmajā pasaules karā nopostītās pilsētvides labiekārtošanai. Otri savukārt uzsvēra, ka valsts pienākums ir morāli audzināt cilvēkus, ka nedrīkst "par mūsu "nacionālo ideālu" padarīt uz kārtīm nospēlējušos un uz spēli sabraukušo ārzemnieku apkalpošanu". Tomēr valdības atbalstu (tiesa, ar otro piegājienu) 1922.gada 3.augustā guva pragmatiskais viedoklis. Tā piešķīra kazino koncesiju Rīgas jūrmalas pilsētas domei, kas savukārt to izīrēja apsviedīgā, ārzemniekus piesaistīt sološā Kārļa Bērziņa pārstāvētajai Rīgas jūrmalas tirdzniecības, banku un sporta sabiedrībai. Rīgas jūrmalas kazino tika atklāts 1922.gada 17.novembrī Bulduru viesnīcas telpās. Tomēr iekšlietu ministrs 1923.gada aprīlī konstatēja, ka Rīgas jūrmalas tirdzniecības, banku un sporta sabiedrība ir pārkāpusi līgumu, cita starpā atļāvusi spēlēt Latvijas pilsoņiem, kuru gada ienākums nebija 12 tūkstoši latu. Ministrs 9.maijā anulēja pašvaldībai piešķirto koncesiju. 12.maijā kazino pārtrauca darbu, bet Jūrmalas pilsētas valde ar ministra atļauju sameklēja citu finansētāju — Čehoslovākijas pilsoni Vojtehu Jozefu Gerdi. Kazino spēles atsāka 9.jūnijā.

Morāliskā posta piesaukšana pastāvīgi caurvija diskusijas par azartspēlēm. To aktualizēja arī amatpersonu apsūdzēšana kukuļņemšanā no kazino. Rezultātā pirmā Saeima pēdējā darbības dienā 1925.gada 29.maijā pēc sociāldemokrātu iniciatīvas uzdeva Valsts kontrolei steidzami pārbaudīt Rīgas Jūrmalas pilsētas līguma attiecības Jūrmalas kazino lietā un sākt tā slēgšanu. Ministru kabinets 24.novembrī anulēja kazino koncesiju.

Interesenti mēģināja iegūt jaunu koncesiju 1927., 1928., 1929.gadā, tomēr netika tālāk par izbrīnu, ka "Latvijā uz kazino visi skatās kā uz kādu prieku māju, kas ceļ negodu tautai un valstij. Bet ārzemēs pat ministri un karaļi izklaidējas pie ruletes galda." Savukārt Jaunākās Ziņas tikpat cītīgi sludināja, ka "mēs taču vienas pilsētas dēļ nevaram pielaist tādas lietas, kas tautai nes ļaunumu un samaitāšanu". Ņemot vērā Jūrmalas pilsētas pašvaldības neveiksmi kazino koncesijas iegūšanā, interesenti uzmanību 1930.gadā vērsa uz Bernātiem pie Liepājas, tomēr — tikpat nesekmīgi. Kad Latvijas sūtniecībai Francijā 1935. un 1936.gadā vismaz divas reizes nācās atbildēt uz ieinteresētu Francijas pilsoņu jautājumiem par iespēju ierīkot kazino Ķemeru sēravotu iestādē, autoritārā režīma valdības vadītājs Kārlis Ulmanis norādīja, ka "spēļu kazino atvēršana Latvijā no jauna nav pielaižama un par tādu lietu valdības aprindas nav domājušas un nedomā".

"Ieraus savos tīklos"

Tajā pašā 1925.gada 29.maijā, kad Saeima uzdeva valdībai sākt kazino slēgšanas procedūru, parlaments pieņēma lēmumu slēgt arī totalizatoru Rīgas hipodromā, kas tobrīd darbojās tikai otro mēnesi. Atļauju ierīkot totalizatoru akciju sabiedrībai Rīgas hipodroms un attiecīgus noteikumus apstiprināja iekšlietu ministrs 1924.gada 7.maijā. Uzņēmums uzreiz noslēdza līgumu ar Rīgas pilsētu uz 12 gadiem par kara laikā nopostītā hipodroma laukuma nomāšanu, ieguldot tajā apmēram 500 000 latu. Hipodromu atklāja 1925.gada 13.aprīlī.

Arī totalizatora ietekmīgākā pretiniece publiskajā telpā bija avīze Jaunākās Ziņas, kas apgalvoja, ka uzņēmēji gribot iedzīvoties uz ļaužu rakstura vājību rēķina, ka totalizators ieraus savos tīklos to pašu trūcīgo masu, ko ilgus gadus sūkuši loto zirnekļi. Uz jautājumu — kamdēļ gan pie zirgu skriešanās sacīkstēm vajadzīgs totalizators, kurš apdraud iedzīvotāju maka intereses, — oponējošais žurnāls Rīgas Hipodroms atbildēja ar pretjautājumu — kamdēļ uzmesties iedzīvotājam par aizbildni? "Ja viņš ir pilngadīgs, garīgi normāls, kamdēļ tad aizliegt viņam slēgt derības ar sev līdzīgu pretinieku, kurš pats labprāt to vēlas, uz atklātībā izziņotiem noteikumiem?" Žurnāls norādīja, ka apgalvojums par "totalizatora demoralizējošo iespaidu uz sabiedrību ir pilnīgi aplams", jo pat mūsu kaimiņvalstī Igaunijā, nerunājot par Angliju, Franciju, Vāciju, "par kādu morāles pagrimšanu caur totalizatoru līdz šim nekas nav dzirdēts".

Tomēr, kā jau minēts, pirmā Saeima uzdeva valdībai slēgt totalizatoru divu mēnešu laikā pēc budžeta spēkā stāšanās. Valdība gan nesteidza lēmumu pildīt, lai izvairītos no iespējamas civilprasības pret valsti ("saņemot no valdības zināmu atļauju uz noteiktu laiku, katram ir tā pārliecība, ka tāda atļauja paliks spēkā, kamēr pats atļaujas saņēmējs nepārkāps noteikumu jeb netiks izdots jauns likums"). Tomēr otrā Saeima jau 15.decembrī uzdeva valdībai nekavējoties izpildīt lēmumu. Totalizatoru slēdza 20.decembrī. Rīgas Hipodroma akcionāru bizness iznīka, īsti nesācies.

Zirgu skriešanās sacīkstes (bez totalizatora) notika Latgalē laikā no Jaungada līdz gavēnim, kad aizsalušie ezeri piedāvāja dabiskos "hipodromus". Tieši latgaliešu grupas 1927., 1929., 1931.gadā interesējās par hipodroma atkalatvēršanu Latvijā. 1931.gadā viņi uzsvēra, ka 1925.gadā tas atradās privātas akciju sabiedrības rokās, bet tagad šo lietu uzņemsies "visas sabiedriskās organizācijas", kas ieinteresētas zirgkopībā. Jaunākās Ziņas gan turpināja veco dziesmu, apgalvojot, ka "šī pasākuma plaukšana un zelšana būtu dibināta uz vidusšķiru un arī nabadzīgu ļaužu apspēlēšanos, uz hazarda kaislībām, kas ienestu nesaskaņas ģimenēs un veicinātu postu un nabadzību". Neskatoties uz to, pēc pāris mēnešiem 1932.gada Saeima uzdeva valdībai izdot Armijas zirgu sporta klubam atļauju hipodroma un totalizatora darbībai Latvijā.

Hipodromu Rīgā atklāja 1932.gada 18.septembrī. Biļete maksāja piecus latus, sākumā totalizatorā pastāvīgi spēlējuši apmēram 400 cilvēku. Pirmajā sezonā klubs pat nevarēja segt visus uzturēšanas izdevumus. 1935.gadā totalizatora biļetes cenu samazināja uz trijiem latiem. 30.gadu otrajā pusē tajā regulāri spēlēja apmēram 1500 cilvēku. Vinnesti 1935.gadā svārstījās no 20 līdz 80 latiem. 180 latu izmaksa 1936.gada janvārī sacīkstes raksturoja kā pārsteigumiem bagātas, savukārt 1938.gada rudens sezonas lielākā izmaksa bija 1577 lati. Rēzeknē hipodromu atvēra 1939.gada 22.janvārī. Totalizatora apgrozījums todien pārsniedza 3000 latu.

"Lielākajos lokālos"

Uzreiz pēc totalizatora atļaušanas Jaunākās Ziņas vaimanāja, ka notiks iedzīvošanās "uz nabadzības rēķina". Autoritārā režīma laikā, kad skarbā Preses likuma dēļ nedrīkstēja nosodīt valsts politiku, avīze par hipodromu vienkārši nerakstīja. (Toties bagātīgu informāciju sniedz dokumenti Latvijas Valsts vēstures arhīvā.) Šī iemesla dēļ ziņas par to, ka Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā vispār darbojās tādi naudas spēļu automāti, pamanāmas tikai kriminālhronikā (par to apzagšanu). To pašu iemeslu dēļ netika vēstīts par azartspēļu atkarību. Spēlētāju (nevis valsts politikas) nosodījums fiksēts 1939.gadā, kad režīms sāka slaistu apkarošanu. Tad prese nosodīja arī spēlmaņus, kuri apstaigā spēļu automātus. "Ja gadījumā automāts pilns ar naudu, viņi dažas reizes spēlē, dažus latus vinnē un, automātu atstājot pustukšu, iet uz citu vietu. Kādā kafejnīcā nevarējuši no šādiem apkārtstaigātājiem nekādi glābties un uz laiku vajadzējis automātus slēgt. Cik no pašiem spēlētājiem dzirdams, tad viņu starpā esot pat tādi "specialisti", kas vienā dienā iegūstot līdz Ls 60."

Uz iespēju pelnīt ar spēļu automātiem sabiedriskajām organizācijām jau 1931.gadā norādīja ārzemju firmas, kas bija ieinteresētas paplašināt tirgu. Biedrību lūgumu rezultātā Iekšlietu ministrija 1933.gadā noskaidroja, ka Igaunijā ar spēļu automātiem pelna Igaunijas Sarkanais Krusts, savukārt Lietuvā – Lietuvas Tuberkulozes apkarošanas biedrība. Ministrija konstatēja, ka nav pietiekoša iemesla neatļaut to uzstādīšanu Latvijā, un 1934.gada 3.jūlijā izsniedza atļauju uzstādīt "veiklības naudas spēļu aparātus" Iekšlietu ministrijas Aizsargu štāba, Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības, Latvijas Kara invalīdu savienības naudas spēļu automātu rīcības komitejai (priekšsēdētājs ģenerālis Kārlis Prauls). Peļņas sadale: 40% — aizsargiem, 40% — tuberkulozes apkarošanas biedrībai un 20% — invalīdu savienībai.

Tādējādi lielākā skaitā naudas spēļu automāti Latvijas publiskajā telpā tika piedāvāti 1934.gada beigās, tomēr pirmos uzstādīja jau 1933.gada vasaras sezonā Rīgas jūrmalā. Tie bija divi Latvijas neatkarības kara dalībnieka Mārtiņa Lūša-Lūsiņa izgudrotie "pirkstu veiklības un apķērības vingrināšanas aparāti Automāts". Latvijā 30.gadu otrās pusē pieejamie automāti bija piekarināmi pie sienas kā mazi skapīši. Publika varēja spēlēt ne tikai no Somijas ievestos, bet arī pašmāju Valsts Elektrotehniskajā rūpnīcā pēc Somijas firmas patenta ražotos spēļu aparātus. Pietika ar pāris gadiem, lai Rīgas pilsētas Tirdzniecības valdes darbinieki 1939.gadā jau runātu par negatīvu pieredzi. Naudas spēļu aparātus paredzēja uzstādīt tikai pirmklasīgos restorānos un klubos (par telpu īri maksājot īpašniekam 10% no peļņas), tomēr dzīvē tā nenotika. Restorānu īpašnieki atteicās no automātu uzstādīšanas, kad pirmā sajūsma par neredzētajiem aparātiem noplaka un to klātbūtne radīja neērtības lielākajai daļai apmeklētāju ("pie spēlēm pulcējas publika no tādām aprindām, kas ar savu izturēšanos neiederas pārējo viesu vidū"). Naudas spēļu automātu rīcības komiteja bija spiesta automātus izvietot mazāk pievilcīgās iestādēs, piemēram, veikalos. Precīzas informācijas par automātu skaitu Rīgā un provincē nav. 1939.gada oktobrī tie atradās 36 vietās Latvijā, bet pagaidām nav izdevies konstatēt, kur konkrēti. (1935.gadā Jelgavā "lielākajos lokālos" bija uzstādīti seši automāti, Tukumā — vismaz divās vietās.) Ienākumi ar katru gadu pieauga, turklāt pieaugumu prognozēja no spēles provinces automātiem. 1939.gadā ieņēmumi no automātiem bija 740 242 lati, no kuriem Rīga un Rīgas jūrmala ienesa 389 030 latu, bet province — 351 212 latu. Vārdu sakot, ar 20 santīmu monētām darbināmajos automātos milzu summas vinnēt nevarēja un attiecīgi arī īpašnieku peļņu nav pamata nosaukt pat par lielu.

Esot pozīcijā, partija uzņēmās atbildību par valsts labklājību. Tāpēc visu parlamentārās demokrātijas laiku pozīcijā strādājusī Latviešu zemnieku savienība savu nostāju balstīja atziņā, ka, neskatoties uz azartspēļu aizliegumu, neatļautas spēles notikušas un notiktu tik un tā, tāpēc izdevīgāk ir tās atļaut un kontrolēt. Arī LSDSP arī LZS uzskatīja, ka azartspēlēm piemīt ļaunums, taču to līdzsvaro fakts, ka noteikti procenti no tajās apgrozītās naudas caur sabiedriskajām organizācijām tiek novirzīti labdarības mērķiem (šī nauda netika ieskaitīta valsts budžetā). Autoritārā režīma valdības azartspēļu politika liecina, ka tā uzskatīja arī tās vadītājs Kārlis Ulmanis, tikai tagad labdarībai novirzīja 100% visu peļņu. Šādas politikas morālumu noteica pēc viena vienīga kritērija — kurš vai kas gūst peļņu? Ja pelna labdarība — azartspēļu spēlēšana ir pieļaujama. Ja pelna privātuzņēmējs — tā ir nemorāla. Šādi vara Latvijas valstī pirms Otrā pasaules kara atbildēja uz jautājumu — kas un kādā situācijā ir vai nav pieļaujams publiskajā telpā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja