Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +19 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 1. jūnijs
Mairita, Bernedīne, Biruta

Ēriks Kūlis: Atskaldot visu lieko

Spalvas brāļi Ēriku Kūli raksturo kā ražīgu autoru, skauģi mēģina piekabināt štancētāja birku, bet pats prozaiķis smej: "Varbūt esmu grafomāns."

"Dienu, ilgākais – nedēļu noturas bez rakstīšanas," darbaholiķa pazīmes dzīvesbiedrā saskata Andra Kūle. Augusta nogalē atklāts Vernera Bokuma un Ērika Kūļa kopdarbs Zūdošais un paliekošais – grāmata par Liepājas dzejnieku Edvīnu Tauriņu, kurš 15. oktobrī atzīmēs 80. jubileju.

Varoņi iz dzīves

Ērikam Kūlim, kā jau cīrulim, lielākā luste strādāt rīta stundās. Pamosties ap sešiem liek kārtējā manuskripta tēli: "Tad ieklumzāju virtuvē, izvāru auzu putru, izdzeru kafiju un "apsegloju" datoru. Ja es būtu valsts prezidents, pēc kafijas noziedznieki pie manis varētu izlūgties grēku piedošanu." Ieradums celties bez modinātāja iesakņojies, rūpējoties par māju Nīcas novadā un rodot kopīgu valodu ar robustajiem, sirsnīgajiem lauku ļaudīm. Tie devuši vielu stāstiem un romāniem.

"Kad Rodēnam jautāja par lielisko skulptūru tapšanu, viņš teica: «Vienkārši ņemu marmora gabalu un atskaldu nost visu lieko." Viegli? Tomēr ne katrs gatavs uzklausīt, piemēram, bezpajumtnieka dvēseles striptīzu. Triloģijas pēdējā romāna Saulesbrāļi publiku autors iepazinis no reāla recidīvista stāstiem: "Ironiski, bet viņš gaida rindā uz cietumu, jo šobrīd tur nav vietu." Varoņi, situācijas iezīmējas spilgti, ja dzīvi iepazīst vispusīgi: "Katrs rīkojas sava rakstura, iztēles, jūtu, audzināšanas, izglītības un morālo kritēriju iespaidā. Vecais Zālamans Bībelē teicis, ka zem šīs saules nav nekā jauna. Bertoltam Brehtam ir doma par pamata dziņām – rijamais vispirms, pēc tam ētika."

Papirosi un spridzekļi

Ērika vecāki – kalpone Emīlija un jaunsaimnieks Arturs – iepazinušies Kalētos. Aizsargs būdams, tēvs sapratis izsūtījuma draudus un 1944. gadā aicinājis sievu doties bēgļu gaitās uz Vāciju. Viņa izvēlējusies ar dēliņu pārcelties uz Liepāju un strādāt zīdaiņu namā. "Piecu gadu vecumā man uzkāra kaklā atslēgu, pieteica, lai neeju pārāk tālu no mājas. Reiz ar sētas puikām pārdevām tukšās pudeles, nopirkām papirosus un zem dzelzceļa mācījāmies pīpēt. No sērkociņu galviņām nokasīto sēru tinām staniolā un likām uz tramvaja sliedēm. Konduktors, vecs vīrs, lādēja mūs no pastalām ārā, bet iemukām šķērsielā kā zebiekstes," atceras Kūlis. Bailes no izvešanas uz Sibīriju zēnu vajājušas gan pamatskolas pirmajā klasē, gan dzīvoklītī, kur naktī klausījušies soļos koridorā. Izdzīvot pilsētā kļuvis arvien grūtāk, tāpēc pārcēlušies uz kolhozu. Ganot jaunlopus, Ēriks grāmatas rijis aizgūtnēm. Tāšu bibliotēkas un kaimiņu krājumi izlasīti pa tīro, bet internātskolā puika tā aizrāvies ar Vili Lāci, ka lasījis, pat ziemā piektdienās ejot uz māju, un pie zupas šķīvja. Māmuļas jūsmu par latviešu dzejniekiem Ēriks atklājis, kad atradis dienasgrāmatu: "Viņa rakstīja ar spalvaskātu un tinti, ko pati reizēm taisīja, siltā ūdenī iemaisot saberztu ķīmiskā zīmuļa serdeni. Dienasgrāmata, ko saņēmu mantojumā, trīsdesmit gadus gulēja neaiztikta, tagad mēģināšu padarīt par literāru darbu."

Celtnieks, metalurgs, zīmulis

Beidzot celtniecības arodskolu Liepājā, Ērikam bija jāgatavo diplomdarbs – jāuzmūrē skurstenis ar trim vilkmēm. Saņēmis augstāko – 5. kategorijas mūrnieka diplomu. Pēc dienesta Baltkrievijā puisis iekārtojies darbā Liepājas Zivju kombinātā, jo tur bijusi kopmītne. Brigādē spilgti tipi – viens pat pilnīgs analfabēts, bet lāga vīrs: "Atstiepa veselu paplāti ar ceptām strimalām: laikam izskatījos ļoti izsalcis." Lai nenāktos mūžīgi strādāt kā celtniekam zem klajas debess un caurvējā, Ēriks pabeidzis vakara vidusskolu, apguvis atslēdznieka profesiju. Pirmoreiz arī iestūrējis laulības ostā. Tad, drauga aicināts, sācis pelnīt lielo rubli rūpnīcas Sarkanais metalurgs lūžņu iekraušanas laukumā. Iecelts par brigadieri, rakstījis dokumentus un piedalījies martena krāšņu remonta darbos: "Pie krāsns mutes 1700 grādi. Miesa no sviedriem tek, bet ziemā tūdaļ jāatgriežas lūžņu laukumā." Kad slēgts vecais martens, Ēriks strādājis velmētavā, tad par brigadieri dzelzceļa transporta cehā.

1962. gadā laikrakstā Komunists publicēts Kūļa pirmais tēlojums Rīta tramvajs, to iedvesmojis tramvajs, kas čīkstēdams metis loku netālu no Ērika dzīvesvietas. Ēriks stāsta: "Drīz aiznesu nākamo blurstiķi. Darbs romantisma stilā tapa ar zīmuli 3M, jo man, jaunam censonim, patika sulīgais zīmuļa nospiedums. Rakstīju honorāra dēļ un pašapziņas celšanai. Uzskatu, ka sabiedriski nozīmīgākais raksts bija publikācija par protestiem pret HES celtniecību Pāvilostā, to ar manu uzvārdu pat pieminēja viens no galvenajiem Zviedrijas laikrakstiem." Lai iestātos Latvijas universitātē, puisis saņēmis rekomendācijas no izdevumiem Karogs, Literatūra un Māksla, Cīņa, Padomju Jaunatne. Bet. "Tieši tobrīd piedzima otrais bērns, sieva Zigrīda nokļuva slimnīcā, tāpēc uz iestājeksāmeniem neaizbraucu. Nekožu nagos, jo kā avīžniekam nāktos tupēt pie redakcijas galda no rīta līdz vakaram un neatliktu laika paša daiļradei," atzīst Ēriks.

Miljoni maisos

PSRS Valsts bankas inkasentiem kuriozu netrūcis, starp viņiem bijis arī Kūlis: «"Svētkos veikalu vadītājas mūs kabinetos cienāja ar alkoholu, ikriem un konfektēm. Bankā atgriežoties, naudas maisus gandrīz nevarējām panest." Periodiski inkasentiem bijis jānogādā Rīgā nolietotās banknotes un jāatved jaunas, Ēriks atceras: "Mūsu rīcībā bija furgons ZIL 130. Trīs inkasenti tajā iemeta maisus ar četriem miljoniem, pistoles nosvieda stūrī un, sēžot uz naudas maisiem, spēlēja kārtis. Atpakaļceļu īsināja alkohola deva. Šoferis sita pie būdas – divas meitenes ceļmalā. Paņēmām, lai nav garlaicīgi. Meitene, kurai bija dzimšanas diena, uzaicināja savā lauku mājā. Tikmēr mašīna ar ieročiem un naudu palika sētā. Bankas pārvaldnieks, vēlu vakarā mūs gaidot, gandrīz bija nosirmojis."

1975. gadā Kūlis kļuva par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. Mainījās dzīves apstākļi, un radās iespēja paceļot: "Vispirms bija jābrauc uz socvalsti. Ja viesnīcā nesazadzies ziepes un dvieļus, tiki pie "riebīgajiem kapitālistiem". Pēc Rumānijas un Demokrātiskās Vācijas iekļuvu grupā, kas devās uz Parīzi. Pirms tam bija zvans uz Maskavu, lai pārliecinātos, vai esmu uzticams. Francijā Māra Zālīte mani iepazīstināja ar tur ieprecējušos tēlnieci Valentīnu Zeili, laikrakstam Cīņa tapa atmiņu stāstījums, pārējie iespaidi atbalsojās grāmatā Mana Anete mersedesā." Laikraksts Komunists atzinis, ka Kūlis spējīgs strādāt arī žurnālistikā. Ēriks saka: "Redakcijā ar pārtraukumiem nostrādāju 20 gadu, tajā skaitā par korektoru. Dažkārt nācu mājās ar piepūlētām acīm." Ar to seniors pamato pārcelšanos uz dzīvi lauku mājās Kalnenieki: "Divu gadu laikā neuzrakstīju ne rindiņas, tikai remontēju un labiekārtoju. Līdzekļi viesu mājai bija no pārdotajām Dienas akcijām. Viesu kontingents ļoti dažāds. Kad alkoholam pievienojās narkotikas, sapratu, ka negribu vairs atbildēt par citu veselību un dzīvību. Tā beidzās šī epopeja, dodot tematu četriem romāniem un vairākām grāmatām."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas