Kāpēc leģionāri krustugunīs?

Brīvprātīgo leģionā bija 15-20%, pārējos piespieda

1944. gada marta vidū divas Latviešu leģiona divīzijas pie Veļikajas upes Krievijā pirmo un vienīgo reizi abas kopā piedalījās kaujās, turklāt izceļoties ar labu kara mākslu. Tāpēc vēlāk 16. martu noteica par kritušo leģionāru piemiņas dienu, kas mūsdienās kļuvusi par iemeslu sabiedrības konfrontācijai un saspīlējumam. Aso polemiku lielākoties raisa divi aspekti: leģiona piederība SS un policijas bataljoni.

Cīņa par augstieni

Pēc smagām kaujām pie Staraja Rusas un Volhovas frontē Novgorodas apgabalā 1944. gada februāra beigās Latviešu SS brīvprātīgo leģiona 19. divīziju, tobrīd vēl kā 2. brigādi, un 15. divīziju nolēma apvienot vācu VI SS korpusa sastāvā un izvietot Pleskavas apgabala Veļikajas upes kreisā krasta pozīcijās. No taktikas viedokļa vāciešiem pozīcijas nebija izdevīgas. Upes labajā krastā atradās gara augstieņu rinda, kas deva pretiniekam labas novērošanas un uguns pozīcijas. Tāpēc marta sākumā VI SS korpusa virspavēlniecība pieņēma lēmumu ieņemt minētās augstienes.

No 16. līdz 18. martam risinājās sīvas cīņas par augstieni ar apzīmējumu «93,4». Tur pirmo reizi plecu pie pleca cīnījās arī abas Latviešu leģiona divīzijas. Vairāki 19. divīzijas rotu komandieri izcēlās ar īpašu drošsirdību, varonīgi cīnoties pret vērā ņemamu pretinieka pārsvaru. Daļai latviešu karavīru šīs bija īstas ugunskristības. Augstieni izdevās ieņemt, bet turpmākās kaujas nebija tik veiksmīgas. Ņemot vērā lielos zaudējumus (marta un aprīļa cīņās gāja bojā ap 2000 leģionāru) un padomju karaspēka dzīvā spēka un ieroču pārsvaru, aprīļa otrajā pusē VI SS korpuss pakāpeniski tika pārvietots uz pozīcijām 50 km uz austrumiem no Opočkas Pleskavas apgabalā.

Hitlera pavēle

Šīs Otrā pasaules kara cīņas, kuru dēļ 1952. gadā organizācijas Daugavas vanagi Centrālā valde savā sēdē Londonā par leģionāru piemiņas dienu noteica tieši 16. martu, mūsdienās lielākoties atstātas šaurai vēsturnieku zināšanai. Sabiedrību konfrontējošās propagandas pamatā ir polemika par leģiona veidošanos un pastāvēšanu, un jo īpaši - aplama tā saistīšana ar nacistu SS vienību soda ekspedīcijām un noziegumiem pret civiliedzīvotājiem.

Pēdējos 10 gados vēsturnieki no Latvijas Vēstures institūta, Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas, Latvijas Okupācijas muzeja, Latvijas Kara muzeja ir veikuši skrupulozu dokumentēto liecību izpēti un analīzi gan par leģiona veidošanos un pastāvēšanu, gan militāro darbību. Tas sniedzis atbildes uz daudziem agrāk neskaidriem jautājumiem.

Par formālo leģiona izveides brīdi uzskata, kad 1943. gada 10. februārī tika izdota Ādolfa Hitlera pavēle «izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienību lielums un skaits atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita». Tomēr patiesībā jaunu militāro vienību komplektēšana no okupēto Eiropas valstu iedzīvotājiem sākās jau iepriekš, pēc Vācijas karaspēka militārajām neveiksmēm austrumu frontē un sakāves pie Staļingradas.

Jau janvāra beigās pie Ļeņingradas ar SS reihsfīrera Heinriha Himlera pavēli apvienoja trīs bataljonu vīrus un piešķīra tiem nosaukumu Latviešu SS brīvprātīgo leģions, marta vidū to papildināja vēl ar trim bataljoniem. Savukārt februāra vidū tika izdota pavēle par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu. Abus formējumus iekļāva Ieroču SS (Waffen SS) karaspēkā un vēlāk pārdēvēja par 15. un 19. divīziju. To komandieri bija vācieši, un arī divīziju štābos bija vācu virsnieki, latviešiem atvēlot pulku, bataljonu un rotu komandieru posteņus. Jauniesaukto leģionāru mācības notika Bolderājā, Cekulē, Jelgavā un citviet Latvijā, kā arī frontes apstākļos vai aizmugurē.

Brīvprātīgi obligāti

Divīziju nosaukumā iekļautais vārds «brīvprātīgie» vairāk bija viltus manevrs, lai apietu 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju, kas aizliedza okupētājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju iedzīvotājus. Īsto brīvprātīgo, pēc vēsturnieku aplēsēm, leģionā nebija vairāk par 15-20 procentiem, bet pārējie tajā nonāca tiešas mobilizācijas rezultātā.

Lai sekmētu leģiona veidošanu, tā organizēšanā iesaistīja Latvijas Zemes pašpārvaldi, bet reāli tai nekādas ietekmes nebija, un vācieši to izmantoja tikai sev izdevīgas propagandas nolūkos. Turklāt arī pati pašpārvalde subjektīvu un objektīvu iemeslu, piemēram, objektīvas informācijas trūkuma, dēļ sadalījās divos grupējumos. Vieni bez ierunām pakļāvās visām prasībām, bet otri uzskatīja, ka leģiona formēšanā vāciešiem jāievēro zināmi priekšnosacījumi, tostarp garantijas, ka latvieši cīnās par brīvu Latviju. Vācieši ierosinājumus ignorēja, bet pašpārvalde, sekojot pavēlēm, turpmākajos mēnešos parakstīja vairākus striktus rīkojumus «par Latvijas pilsoņu iesaukšanu aktīvajā karadienestā».

No 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim Latvijā notika piecas mobilizācijas akcijas, tas nozīmē, ka tika noteikti konkrēti dzimšanas gadi, uz kuriem attiecas iesaukšana, un veidoti saraksti. Sākotnēji reģistrā iekļāva 1919.-1924. gadā dzimušos, vēlāk šo robežu krietni paplašināja un par neierašanos noteica sodus. Ģenerālkomisāra Rīgā Oto Heinriha Drekslera ziņojumā par mobilizācijas gaitu līdz 1944. gada 1. februārim teikts, ka no 101 918 reģistrētajiem jauniesaucamajiem iesaukšanas punktos nav ieradušies 17,8% jeb 18 156 cilvēki.

«Kas izvairās no iesaukšanas pats vai attur vai pamudina citus uz to, nododams sevišķai kara tiesai un sodāms pēc Latvijas kara un kara stāvokļa likumiem, kas bija spēkā 1940. g. 17. jūnijā,» minēts Latvijas pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektora ģenerāļa Oskara Dankera parakstītajā rīkojumā. Sākotnēji bargākais sods par nepakļaušanos mobilizācijai bija ieslodzījums, koncentrācijas nometne, vēlāk - pat nāvessods. Zināms, ka 1944. gada vasarā pieņemts lēmums ikvienu, kas nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā, nošaut. Tomēr oficiāli šāds lēmums nekad nav publicēts.

Vēsturnieki nenoliedz, ka latviešu leģionāru cīņa Vācijas pusē ir saistīta ar kolaborāciju - sadarbību ar nacistu okupācijas varu. Taču to nevar izraut no konteksta, kādā Latvija atradās un ko pārdzīvoja pēc padomju okupācijas 1940. gadā. Šajā situācijā Vācija tika uztverta kā uzspiesta, tomēr savā veidā sabiedrotā cerībā atgūt zaudēto neatkarību. Svarīgi, ka leģiona veidošanas laikā, īpaši 1944. gadā, lielā daļā iedzīvotāju «sabiedrotā» ilūzija jau sen kā bija pagaisusi. Tomēr konkrētajos vēsturiskajos apstākļos vieniem vācu karaspēks tik un tā šķita pieņemamāks, otri vienkārši pakļāvās kara realitātei.

Vai nacistu SS?

Atsevišķi skatāms leģiona veidošanas un pastāvēšanas politiskais aspekts - jautājums par tā piederību SS karaspēkam un tātad iespējamo saistību ar nacistu noziegumiem. Gan pagājušā gadsimta, gan jaunāki pētījumi un publikācijas, piemēram, vēsturnieku Kārļa Kangera, Ineša Feldmaņa, Ulda Neiburga darbi, liecina: lai arī minētajā Hitlera pavēlē tas saukts par SS leģionu un bija iekļauts Ieroču SS karaspēkā, realitātē leģionāru saistība ar šo nacistu elitāro struktūru bija formāla.

Pamatojot šo viedokli, vēsturnieki atsaucas arī uz Nirnbergas tiesas procesu pēc Otrā pasaules kara, kas par noziedzīgām pasludināja četras nacistiskās Vācijas organizācijas: Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju, Valsts slepenpoliciju (gestapo), Drošības policiju un SS. Tribunāla gala dokumentā noteikts, ka tas attiecināms uz «personām, kas, piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos».

Otru dokumentu, uz kuru līdz šim balstīts vēsturnieku viedoklis, izdevusi ASV Pārvietoto personu komisija, kas gadiem diskutēja, kā izturēties pret tiem no gūsta atbrīvotajiem baltiešu karavīriem, kas piederēja pie Ieroču SS. 1950. gadā Frankfurtē komisija pieņēma lēmumu, ka «Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību (..)».

Vēsturnieki uzsver, ka leģionāri nebija ne nacistiskās partijas biedri, ne arī SS locekļi un pildīja tikai militāra rakstura uzdevumus. Vairāki arhīvos saglabātie dokumenti liecina, ka atsevišķās leģiona vienībās valdīja izteikts antivācisks noskaņojums. Virsnieku aprindās vairākkārt apspriesta nepieciešamība aizsargāt Latviju arī pret vāciešiem, ja tas būtu vajadzīgs.

Leģiona piederība Ieroču SS (Waffen SS) karaspēkam kā pamatfakts nav ignorējama, un, virspusēji skatot, leģionāri aizstāvēja arī reiha kara mērķus. Tomēr dziļākajā būtībā SS pakļautība no latviešu karavīriem nebija atkarīga un saistījās tikai ar cīņām frontē, nevis nacistu ideoloģiju un noziegumiem.

Policijas bataljoni - melnais plankums

Vairāki latviešu policijas bataljoni, kas nacistu uzdevumā piedalījās Rīgas un Varšavas geto apsardzē un partizānu apkarošanas akcijās Baltkrievijā, joprojām ir lielākais melnais plankums saistībā ar Latviešu leģionu. Asās diskusijas pamatu veido divas patiesības. Pirmā: leģions sastāvēja no divām divīzijām, kas cīnījās tikai frontē. Otrā: leģionu dibināja, iekļaujot tajā bataljonu karavīrus, no kuriem daļa pirms tam bija veikuši arī nemilitārus uzdevumus.

Par latviešu policijas bataljonu aizsākumu var uzskatīt Ādolfa Hitlera 1941. gada 17. jūlija rīkojumu atļaut jauniekarotajos austrumu apgabalos veidot policijas spēku nodrošinājumu. Trīs dienas vēlāk sākās 3000 vīru lielas latviešu kārtības dienesta palīgpolicijas formēšana, kas pilnībā bija pakļauta nacistu virsvadībai; drīz pēc tam to nolēma saukt par Schutzmannschaft - kārtības dienestu, kā latvieši sākotnēji tulkoja. No tā arī radās apzīmējums «šucmaņi».

1941. gada septembrī no kārtības dienesta rotām pakāpeniski sāka formēt lielākas militārās vienības - bataljonus. Apjomīgās vervēšanas akcijās vācieši līdz kara beigām saformēja 49 bataljonus: 42 latviešu un septiņus lielākoties Latvijas krievu. Vervēšanā izmantotā propaganda, ka bataljoniem būs iespēja austrumu frontē cīnīties pret boļševismu, izrādījās maldi. Bataljonus izklīdināja pa vāciešu okupēto Austrumeiropu, uzdodot visdažādākos uzdevumus, tostarp apsargāt militārus objektus, dzelzceļa līnijas, geto, masu iznīcināšanas vietas, konvojēt ebrejus. Vēsturnieka Kārļa Kangera vērtējumā latviešu policijas bataljoni bija sava veida ārzemnieku leģions, ko varēja izmantot visām vajadzībām.

Īpašs uzdevums bija bataljonu iesaistīšana partizānu apkarošanas akcijās Baltkrievijā 1942. un 1943. gadā, kurās piedalījās arī latvieši. Pēc vācu vēsturnieku aplēsēm, Baltkrievijā kopumā notika 55 lielas partizānu apkarošanas akcijas. Ir pierādīts, ka SS virsvadībā 12 latviešu policijas bataljoni bija iesaistīti partizānu apkarošanas akcijāSumpffieber (1942. g. augusts-septembris) un Winterzauber (1943. g. februāris-aprīlis). Pirmās «bilancē» ir 389 partizānu nogalināšana, 1274 par partizāniem aizdomās turēto iedzīvotāju nošaušana, 8350 ebreju noslepkavošana, 1217 personu evakuēšana. Kā norāda Kangeris, latviešu policijas bataljonu loma dokumentos nav skaidri nosakāma.

Dokumentāli ir apstiprināta atsevišķu bataljonu līdzdalība Rīgas geto apsardzē, Salaspils nometnes un Varšavas geto ārējā apsardzē, vienas 22. bataljona rotas līdzdalība ebreju transporta konvojēšanā uz Treblinkas koncentrācijas nometni. Joprojām atklāts ir jautājums par pagājušā gadsimta 60. un 70. gados notikušajām padomju paraugprāvām pret 18. un 21. bataljona dalībniekiem un to ticamību, apsūdzot viņus ebreju iznīcināšanā Sloņimā Baltkrievijā un Šķēdes kāpās pie Liepājas. 21. bataljons ir starp tiem trim, kurus 1943. gada janvārī apvienoja un nosauca par Latviešu SS brīvprātīgo leģionu.

Kopumā no 49 bataljoniem laika gaitā leģionā iekļāva tikai vienpadsmit. Tie nepastāvēja kā atsevišķas vienības - bataljonu vīri iesaistījās abu leģiona divīziju sastāvā, un SS Galvenā pārvalde par leģionu uzskatīja tikai abas divīzijas. Tādējādi, no vienas puses, leģionam nav saistības ar bataljoniem un to darbību pirms 1943. gada janvāra. No otras, nav pētījumu, kas skaidri norādītu, ka neviens no 11 bataljoniem, neviens no tā vīriem iepriekš aprakstītajās noziedzīgajās darbībās nav bijis iesaistījies.