Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Lāce: Nevaru teikt, ka Latvijas sabiedrība ir atvērta

Par to, kāpēc nevar gaidīt, ka integrācija notiks četros mēnešos, Sabīnei Bērziņai stāsta domnīcas Providus migrācijas un integrācijas pētniece Agnese Lāce.

Nesen Diena rakstīja, ka no 160 tūkstošiem patvēruma meklētāju, ko paredzēts pārvietot no Grieķijas un Itālijas, pagaidām dalībvalstīs uzņemti 25 tūkstoši. Turklāt daļu, kas caur Grieķiju devušies uz citām valstīm, Grieķijai var nākties uzņemt atpakaļ, neskatoties uz to, ka valsts migrantu izmitināšanas centri ir pilni un tajos ir slikti apstākļi. ES institūcijās problēmu apzinās labi. Tad kādi apstākļi kavē rīkoties?

Pirmkārt, tas, cik ātri var apstrādāt pieteikumus Grieķijā un Itālijā. Neskatoties uz to, ka nav jāizskata patvēruma lietas, iebraucēji ir jāidentificē un jāreģistrē. Tā ir viena no lietām, ko Eiropas solidaritātes kontekstā varētu attīstīt. Solidaritāte var nozīmēt ne tikai cilvēku pārvietošanu, bet arī finansiālu vai praktisku atbalstu, norīkojot cilvēkus, kas palīdz administratīvā sloga mazināšanā vai robežu monitoringā. Arī uzņemošajām valstīm ir ierobežota kapacitāte. Latvijas kvota ir atbilstoša mūsu spējām, Mucenieku ietilpībai, tāpēc esam to izpildījuši diezgan veiksmīgi. Pārvietošanas ātrums atkarīgs arī no finansējuma, integrācijas pakalpojumiem, pieteikuma procedūras. Piemēram, nav vērts cilvēkus pārvietot uz Zviedriju, ja tur pusotru gadu jāgaida pirmā intervija. Manuprāt, tas, kas notiek pēc pārvietošanas, ir galvenā problēma. Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda finansējums gan uzņemšanai, gan integrācijas pasākumiem ir samazinājies. Nav brīnums, ka valstis atsakās to darīt. Neviena valsts negrib pārvērsties par neveiksmīgu integrācijas piemēru, kur netiek sniegts atbalsts, nav darba vietu, skolas nav gatavas uzņemt imigrantu bērnus. Valsts negrib sev uzlikt slogu, ātri uzņemt daudz cilvēku un tikai pēc tam domāt, ko darīt. Jābūt piesardzīgam, to es saprotu.

Mums jāuzņem noteikts skaits cilvēku no Grieķijas un noteikts – no Itālijas. Ar cilvēku uzņemšanu no Itālijas tik raiti neiet. Kāpēc tā? 

Ar Itāliju sadarbība ir grūta visām ES valstīm. Te ir jautājums par administratīvo darbu pirms pārvietošanas. Ir jāuzzina, kāds cilvēkam ir veselības stāvoklis, jāveic dokumentu pārbaude. Itālijā kapacitāte tiešām ir ļoti vāja. Tas arī apspriests ES līmenī. Iespējams, jāsūta administratīvo darbinieku papildspēki. No Itālijas arī diezgan daudzus atgriež izcelsmes valstī. Tas nozīmē, ka, izmantojot bēgļu plūsmu, ir arī ļaudis, kas cenšas nokļūt Eiropā, lai gan patvērums tiem īsti nepienākas. Itālija to spējusi kontrolēt samērā labi, bet jāsaprot, ka viņi drīzāk pievērš uzmanību atpakaļsūtīšanai, nevis pārvietošanas jautājumiem.

Vai kategorijā starp valstīm, kurām ir zema kapacitāte uzņemšanai, ieskaitāma arī Latvija?

Jā. Agrāk piešķirto statusu skaits gadā bija ap trīsdesmit. Rīcības plāna ieviešana [pēc migrācijas krīzes sākšanās] parādīja, ka ir vairāki pakalpojumi, tajā skaitā izglītības pieejamība, par ko nebija domāts. Piemēram, ne visiem skolotājiem ir prasmes strādāt ar cilvēkiem, kuri nerunā latviešu valodā vai nāk no cita reliģiskā konteksta, kur kādas noteiktas svētku dienas var ietekmēt studiju procesu. Problēma neattiecas tikai uz bēgļu bērniem, bet visu trešo valstu pilsoņiem. 

Liela daļa no trešo valstu pilsoņiem ir krievvalodīgi, un viņiem ir pieejama mūsu mazākumtautību skolu sistēma. Bet viens jautājums, uz ko jāatbild valstiskā līmenī – vai vēlams rezultāts, ka imigrantu bērni iet mazākumtautību skolās. Otrs jautājums ir, vai nebūtu lietderīgi sagatavot skolotājus vai atbalsta personas skolās, kas ļautu imigrantiem un bēgļiem izvēlēties savu dzīvesvietu daudz brīvāk. Šobrīd Rīgu ir grūti atstāt. Ārpus galvaspilsētas skolas nav gatavas uzņemt bērnus.

Ir izskanējusi ideja par atsevišķām klasēm. Kā integrācijas ekspertei jums tāds priekšlikums šķiet labs?

Ir labi nodrošināt papildu latviešu valodas apmācības, bet atsevišķas klases taisīt ilgtermiņā nav pārāk stratēģiski. Skola ir tā vide, kur savstarpējo komunikāciju un saikni veicināt ir daudz vienkāršāk. Ieliekot visus imigrantu bērnus atsevišķā klasē, viņus uzreiz nodala. Būtu arī diezgan sarežģīti nodrošināt cilvēku skaitu. Daudz vienkāršāk ir piesaistīt īpaši apmācītu cilvēku, kas var palīdzēt ikdienas situācijās un nodrošināt papildu valodas apmācības.

Ir vēl tādi praktiski jautājumi kā grūtības atrast mājokli. Tagad norisinās pilotprojekts, kura ietvaros izmitina divas ģimenes. Tajā laikā citiem šis risinājums nav pieejams. Nevar arī zināt, vai pēc tam eksperimentu atzīs par izdevušos un turpinās.

Pilotprojekts parāda, ka valdības līmenī ir skaidrs – mājokļa jautājums ir problēma. Bet ar šo pilotprojektu ir saistīti dažādi izaicinājumi. Pirmkārt, šaubos, vai četru mēnešu laikā var izvērtēt, vai mājokļa piešķiršana divām ģimenēm atvieglos integrācijas procesu. Tā kā atbalsta saņemšanas posms ir ļoti īss, neļausim starptautiskās aizsardzības saņēmējiem fokusēties uz valodas apgūšanu. Viņiem tāpat jāsāk meklēt darbu, jo mājokli nodrošinās tikai dažus mēnešus. Manuprāt, ideālā situācija būtu, ja kādu brīdi tiktu nodrošināts dzīvoklis un tajā laikā būtu obligāti jāapmeklē intensīvi latviešu valodas un integrācijas kursi. Arī kvalifikācijas paaugstināšanas kursi, ja tādi nepieciešami. Kad šis atbalsts mājoklim beidzas, cilvēkam vajadzētu būt gatavam darba tirgum. Mūsu valstī ir uzstādījums, ka, lai iesaistītos darba tirgū, ir jābūt latviešu valodas zināšanām vismaz minimālā līmenī, atsevišķās profesijās pat A2 vai B1 līmenī. Tas nav tik vienkārši sasniedzams cilvēkiem, kas neprot lasīt un rakstīt vai runā tikai arābu valodā. 

Pēc četriem mēnešiem visi skatīsies, kā šīs divas ģimenes integrēsies. Bet integrācija nav četru mēnešu process. Ja viņi pēc tam aizbrauc prom, vai teiksim, ka mājoklis nav risinājums?

Vajadzība uzreiz diezgan labi pārzināt latviešu valodu, lai iesaistītos darba tirgū, bieži tiek pieminēta kā faktors, kas apgrūtina iekļaušanos. Vai Eiropas kontekstā tā ir unikāla prasība?

Citviet netiek sagaidīta nodarbinātība tik ātri, kas saistīts arī ar lēnāku statusa piešķiršanu. Ja ir pusotra gada, līdz vispār tiek izvērtēts, vai cilvēks saņem statusu, nav cita veida laika aizpildīšanai kā mācīties valodu. Vēl ir prakse noteikt pārejas periodus. Uzsākot darbu, nav obligāti jāpārzina valoda A2 līmenī un jāspēj uzrādīt sertifikātu. Ir posms, kurā vari strādāt un vienlaikus apgūt valodu.

Ko būtu jāmāca integrācijas kursos? 

Integrācijas kursi ir lieliska iespēja pastāstīt, kā strādā sabiedrība Latvijā. Es nerunāju par vēsturi un latviešu folkloras izprašanu, bet par to, uz kādiem principiem ir uzbūvēta mūsu sabiedrība, kādas ir pamattiesības. Var stāstīt par darba kultūru, darba laiku, attiecībām starp darba devēju un darba ņēmēju. Zināšanām jāpalīdz ikdienā funkcionēt šajā sabiedrībā, saprast, kāda ir likuma loma. Tomēr jāsaprot, ka mēs nevaram diktēt, kā viņi dzīvos mājās, kādam dievam viņi ticēs. Tas arī nenozīmē, ka viņiem tas viss patiks, bet svarīgi, lai viņi saprot, kas skaidri noteikts likumā. Piemēram, daudzviet Eiropā diskusija par imigrāciju nāk līdz ar diskusiju par sievietes lomu sabiedrībā vai vardarbību pret sievietēm. Pasakot, ka tas Latvijā ir absolūti nepieņemami, ir aizliegts ar likumu un attiecas arī uz dzīvi mājās, to var ierobežot. Tāpat visās šajās aktivitātēs jāiesaista sievietes un viņām jāpastāsta par tiesībām, iespējām un pienākumiem uzņemošajā sabiedrībā. Ar laiku, it īpaši nākamajās paaudzēs, daudzas no vērtībām, kas raksturo Latvijas sabiedrību, būs pašas par sevi saprotamas arī iebraucējiem. 

Cik ļoti idejas par dzimumu līdztiesību ir iespējams iemācīt kursos? Arī eiropiešiem šādu vērtību pieņemšana ir prasījusi gadu desmitus un vēl tagad strīdamies, vai vīrieši un sievietes tiešām ir līdztiesīgi. 

Var skatīties uz sieviešu nodarbinātību. Pirmajā paaudzē starp tiem, kas tikko iebrauca valstī, sievietes var nebūt nodarbinātas, jo izcelsmes valstī pieņemts, ka sieviete paliek mājās un rūpējas par bērniem. Savukārt nākamajā paaudzē, skolojoties obligātajā izglītības sistēmā un skatoties uz citām Latvijas sievietēm, var secināt, ka viņām ir pavisam citas ambīcijas. Nodarbinātības procents pirmajā un otrajā paaudzē ir krietni atšķirīgs. 

Ideju par to, ka demogrāfiskā situācija piespiedīs mūs arvien vairāk domāt par imigrācijas veicināšanu, šķiet, pieņem vieglāk. Kā mēs varam sākt šo jautājumu virzīt praktiski? 

Pirmais solis ir pateikt, kurās nozarēs un ar kāda līmeņa kvalifikāciju būs nepieciešams darbaspēks. To jau izdarījusi Ekonomikas ministrija. Tā ir apstrādes rūpniecība, komercpakalpojumi, tajā skaitā informācijas komunikācijas tehnoloģiju speciālisti. Otrs ir noteikt, cik lielā tempā tas nepieciešams, lai neradītu situāciju, kad te iebrauc cilvēki, kuriem nav, ko darīt. Tas prasa ļoti konkrētu, strukturētu sadarbību ar darba devējiem. 

Nedrīkst aizmirst, ka līdz ar darbiniekiem valstī ierodas viņu ģimenes locekļi. Tā mēs atgriežamies pie visiem integrācijas pasākumiem. Jautājums nav tikai par darba tirgus vajadzībām, bet ļoti kompleksu pieeju pakalpojumiem izglītībā, veselības aprūpē, komunikācijā ar valsts iestādēm. Bet tas noteikti būs jādara. Domāju, nevienam par to nav šaubu. Ja šeit vajadzīgie speciālisti netiek izglītoti pietiekošā daudzumā, mums viņi ir jāpiesaista.

Šobrīd mēs esam pazīstami Centrālāzijas un Kaukāza valstīm vēsturiskās saskarsmes rezultātā. Šajās valstīs ir ļoti liels darbaspēka pārpalikums un arī izglītība, piemēram, inženierzinātnēs nav slikta. Protams, ir jautājums par to, vai tādējādi mēs no jauna neradām krievvalodīgo grupu, kas paildzina integrāciju un apgrūtina valodas jautājumu. Tāpēc vēl jo vairāk jāpiedomā pie integrācijas.

Providus mājaslapā redzams, ka esat pētījusi jauktās laulības. Tieši kāda bija pētnieciskā interese šajā jautājumā?

Kad sāku strādāt Koča universitātes Migrācijas pētniecības institūtā Turcijā, viņi vēlējās, lai palīdzu pētīt lielo Austrumeiropas imigrantu loku, kuram viņiem nebija pieejas, jo citi pētnieki nerunāja krieviski. Visiem bija de facto zināms, ka Turcijā ir daudz sieviešu no Austrumeiropas, bet vairāk informācijas par viņām nebija. Es iepazinos ar tur dzīvojošajām latvietēm, krievietēm, ukrainietēm. Lielākā daļa tur bija, jo atrada sev partneri. Es gribēju zināt, kādu lomu šajās savienībās spēlē reliģija, kā šis lēmums attiecas uz bērniem, vai Latvijas pilsones grib pieņemt Turcijas pilsonību. Atšķirības bija, piemēram, tajā, cik ļoti sievietes vēlas strādāt. Visas latvietes bija apņēmušās strādāt un tā arī darīja. Līdzīgi arī sievietes, kas nāca no Ukrainas lielpilsētām. Savukārt tās, kas nāca no lauku reģioniem gan Ukrainā, gan Krievijā, profesionālo izaugsmi par svarīgu neuzskatīja. Viņas bija tur, lai audzinātu bērnus, un bija daudz atvērtākas pāriešanai islāma ticībā. Nianšu ir daudz, un par šo tematu mums varētu būt atsevišķa saruna.

Tomēr ļoti interesants ir jautājums par laulību, reliģiju un to, cik lielā mērā latvietes gatavas ticību pieņemt. Jauktās laulības arī te varētu kļūt aktuālas. 

Es zinu dažus gadījumus, kad islāma ticība ir pieņemta, tajā skaitā ortodoksālais islāms, kas ietver galvas un sejas aizklāšanu. Pārsvarā tomēr latvietes nepieņem šo ticību. Manuprāt, izejas punkts ir konteksts, no kura tu nāc, cik tu esi konservatīvs pirms šīm attiecībām. Turklāt islāmā ir noteikts, ka vīrietis var precēt jebkuras reliģijas pārstāvi, bet bērni tāpat būs islāmticīgi. Tomēr Turcijas valdībai vairāk uzsverot islāmticību, piemēram, reliģijas mācībām skolās kļūstot par islāma mācību, imigrantes mātes aktivizējas un saprot, ka, iespējams, tik lielā mērā viņas nav gatavas ļaut savus bērnus indoktrinēt. Tādās situācijās ir iespēja ļaut vecākiem izvēlēties un nerakstīt ticību dokumentos, kā arī atteikties no reliģijas mācības. Risinājums gan tika atrasts protestu un zināma saspīlējuma rezultātā.

Gribēju lūgt arī pakomentēt to, kas izskanējis iepriekšējās intervijās. Piemēram, ka sabiedrība Latvijā kļūst tolerantāka vai vismaz informētāka. Vai tas izklausās pamatoti?

Es domāju, ka tas atkarīgs no vides, kurā cilvēks dzīvo. Rīga noteikti kļuvusi atvērtāka un dažādāka. Tomēr kopumā Latvijas iedzīvotāji joprojām ir ļoti negatīvi noskaņoti pret imigrāciju. Tikai 9% imigrācijā saskata jebkādu pievienoto vērtību ekonomikas ziņā. Iespējams, lēnām kļūst labāk, bet nevaru teikt, ka mēs esam atvērti. Piemēram, romi vēl joprojām bieži saskaras ar diskrimināciju.

Vienlaikus, skatoties uz ievāktajiem datiem un statistikas apkopošanas regularitāti, redzams, ka īsti mērķtiecīgi problēmas nemēģina apzināt arī valsts.

Pētījumi ir sporādiski. Ja veic pētījumu 10 gadu laikā, salīdzinošu perspektīvu iegūt nevar. Līdz šim integrācijas pamatnostādnēs ir izvirzīti indikatori un rādītāji, bet attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem tie bija tikai divi –  latviešu valodas apguve un imigrantu intereses aizstāvošas nevalstiskās organizācijas. Ekspertu grupa, kurā esmu arī es, rakstīja priekšlikumus nākamajām pamatnostādnēm. Viens no priekšlikumiem bija ieviest integrācijas monitoringu, kas apskata dažādu mazākumtautību integrāciju, un atsevišķu imigrācijas monitoringu. Tam paredzot regulāru valsts finansējumu, mēs vismaz radām atskaites punktu un sniedzam sev rīku, lai saprastu, kuras aktivitātes strādā un kuras nestrādā. Prakse līdz šim ir iepirkt pētījumus, ja ir pieejama projektu nauda, bet, manuprāt, ir ļoti būtiski radīt rīkus, kas ļauj mērīt un plānot. Ja aktivitātes varam finansēt no projektiem, tad mērījumi valsts interesēs jāfinansē pašiem. 

Kā problēmu bieži piemin arī to, ka nav vienas iestādes, kas koordinē integrācijas pasākumus.

Ministrijas, protams, sadarbojas, tāpēc es nedomāju, ka valsts nevar identificēt problēmas. Grūtības drīzāk ir uzņemties problēmu risināšanu. Ļoti daudz aktivitāšu ieviests projektu vai iepirkumu ietvaros. Tās, protams, uzrauga, bet trūkst aktivitāšu pēctecības un savietojamības, vienam projektam beidzoties un nākamajam sākoties. Tas, ka nozarei ir tik mazs valsts finansējums un ir ārkārtēja projektizācija, kavē vienotu integrācijas politikas ieviešanu. 

Vēl iepriekšējās intervijās apspriedām romu iesaistīšanu pašvaldību līmenī, iekļaušanu komisijās vai sociālās jomas departamentos. Tas šķiet izdarāmi?

Manuprāt, to izdarīt ir vienkārši ar dažādām konsultatīvajām padomēm. Man šķiet ļoti interesanti, ka, piemēram, Trešo valstu pilsoņu konsultatīvajā padomē Kultūras ministrijā nav trešo valstu pilsoņu un pārstāvju. Ja veido mazākumtautību padomi, tai jāatspoguļo mazākumtautību situāciju pašvaldībā. Piemēram, Daugavpilī ir viena tatāru organizācija un trīs baltkrievu organizācijas, kas jau atbilst situācijai pilsētā. Pašvaldībai šo resursu jāprot izmantot. Organizācijas tikai jāuzaicina un jāveido padome. Bet ir ļoti svarīgi noteikt statūtos, lai neizveidotos absurda situācija, kad konsultatīvā padome ir, bet tur nelīdzdarbojas gandrīz neviens mērķgrupas pārstāvis. 

 

Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild Izdevniecība Dienas mediji.

Top komentāri

reptilis
r
Jā,urā! Krievija mums neuzbruks! Pirmā pazīme - velkomisti atkal tiek reklamēti....patriotisms vairs nav vajadzīgs:)))...pavisam situācija būs skaidra,kad parādīsies b. Melbiksis.
Lācenītei
L
Visus okupācijas gadus Latvija bija par daudz "atvērta" un no tā cieš vēl šodien. Palasi vēsturi (īsto).
ļuļa kebabs
ļ
kārtējais velkomistu propagandas rakstelis. par kādi integrāciju šī blondā čiksa murgo, ja bēglis ir uz laiku, un tikko viņa dzimtenē ir miers, tā aidā uz mājām? otrkārt - kāda suņa pēc tiek ņemti eritrejieši, ja eritrejā jau turpat 20 gadu nav kara? treškārt, kāda suņa pēc tiek 'ņemti musulmaņi, ja visā eiropā jau lieliski ir pierādījies, ka šie cilvēki negrib integrēties, nevēlas pieņemt mūsu dzīves stilu, un kur viņu ir vairāk, sāk diktēt noteikumus baltajiem (kā piem. uzbrūk sievietēm minisvārkos un neapsegtām galvām utt). un kad beidzor sorosītu rupors diena pateiks skaidri un gaiši, ka tie nav nekādi bēgļi, bet ka pasaulē ir sākusies kārtējā tautu staigāšana, ko izraisa nevis kari, bet ārprātīgs demogrāfiskais sprādziens tuvajos austrumos un āfrikā???
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Diena jautā

Vai uzticies Latvijas banku sistēmai?

Kopā nobalsojuši: 1238

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Politika

Vairāk Politika

Rīgā

Vairāk Rīgā

Novados

Vairāk Novados

Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas