Saeimas Juridiskā komisija skaidro, ka Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijā spriests par Augstākās tiesas 2021. gada lēmumu, kurā teikts, ka vajāšana jāinterpretē kā darbības ar speciālu nolūku iedvest bailes. Šī interpretācija esot balstīta uz likumprojekta anotāciju un Eiropas Padomes Konvencijas paskaidrojošo ziņojumu.
Deputāti secināja, ka radusies problēma ar šādu interpretāciju, proti, vajāšanas motīvi var būt dažādi - greizsirdība, kontrole, atriebība un citi, un prasība pierādīt konkrētu nolūku būtiski ierobežo normas piemērošanu. Tas var novest pie tā, ka kriminālprocess netiek uzsākts, lai gan objektīvi ir konstatējamas vajāšanas pazīmes.
"Krimināllikums skaidri nosaka atbildību par vajāšanu - vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu vai nevēlamu saziņu, ja upurim ir bijis pamats baidīties par sevi vai tuviniekiem. Likums neprasa, lai noziedzīgs nodarījums būtu izdarīts ar īpašu nolūku, piemēram, lai iebiedētu cietušo," uzsver Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (JV). Judins atzīmē, ka līdz ar to ar grozījumiem normatīvajos aktos šo jautājumu nevar atrisināt.
Tomēr tiesu praksē, balstoties uz likumprojekta anotāciju, nostiprinājusies šaurāka interpretācija, kas paredz kriminālatbildību piemērot tad, ja pierādīts personas mērķis radīt bailes.
Lai novērstu šīs atšķirības un stiprinātu vienotu pieeju, Juridiskā komisija jau šī gada jūnijā sagatavoja un nosūtīja atbildīgajām institūcijām skaidrojošu vēstuli. Tagad šis skaidrojums nostiprināts ar Saeimas lēmumu.