Tiesā vērsās 21 zemes īpašnieks, kam pieder zeme, uz kuras atrodas citām personām piederošas būves. Lietā apstrīdēta tādu trīs normatīvo aktu normu satversmība, kuras nosaka zemes likumiskās lietošanas maksu un tās aprēķināšanas principus.
Pieteicēji apstrīdēja normas, kas nosaka zemes likumiskās lietošanas maksas apmēru. Attiecībā uz dzīvojamo ēku īpašniekiem apstrīdētajās normās paredzēts zemes lietošanas maksas apmēra pieauguma ierobežojums laikposmā no 2025. gada 1. janvāra līdz 2028. gada 31. decembrim.
ST secināja, ka joprojām nav panākts taisnīgs līdzsvars starp ikviena zemes īpašnieka tiesībām saņemt tādu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas pilda atlīdzības funkciju, un būvju īpašnieku tiesību aizsardzību. Tiesiskais regulējums, kas vienu tiesisko attiecību dalībnieku nostāda acīmredzami sliktākā situācijā nekā otru, ST ieskatā nevar nodrošināt sociālo mieru un sabiedrības labklājības aizsardzību.
Tiesa atzina, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, kas vērsti uz ST 2023. gada 2. maija spriedumā lietā norādīto tiesiskā regulējuma trūkumu novēršanu, tostarp ir aktualizējis zemes kadastrālās vērtības. Likumdevējs ir ieviesis divas kadastrālās vērtības - universālo un fiskālo.
Universālā kadastrālā vērtība ir aktualizēta un tirgus situācijai pietuvināta kadastra objekta vērtība, un to neattiecina uz nodokļu un citiem publiskiem maksājumiem. Savukārt fiskālo kadastrālo vērtību, kas nav aktualizēta, izmanto nodokļu un citu publisko maksājumu aprēķinam. Universālā kadastrālā vērtība salīdzinājumā ar fiskālo kadastrālo vērtību var gan pieaugt, gan samazināties, gan arī palikt nemainīga.
ST secināja, ka ir tādi zemes īpašnieki, tostarp vairāki pieteikumu iesniedzēji, kuriem zemes likumiskās lietošanas maksa samazinās tādēļ, ka zemes universālā kadastrālā vērtība ir mazāka par fiskālo kadastrālo vērtību. Proti, šīs personas no 2025. gada 1. janvāra pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas saņem mazāku atlīdzību nekā iepriekš. Minēto situāciju ietekmē arī standartplatības un tās korekcijas koeficienta piemērošana daudzdzīvokļu māju apbūves zemes universālās kadastrālās vērtības aprēķināšanā.
Ja zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi vai ir vienāda ar to, vai ja pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam, ir nesamērīgi maza, tad šādu zemes likumiskās lietošanas maksu nevar uzskatīt par tādu, kas pilda atlīdzības funkciju. Tādējādi daļā gadījumu joprojām nav panākts taisnīgs līdzsvars starp ikviena zemes īpašnieka tiesībām saņemt šādu maksu un būvju īpašnieku tiesību aizsardzību. Šāds tiesiskais regulējums nevar nodrošināt arī sociālo mieru un sabiedrības labklājības aizsardzību.
Tāpat ST secināja, ka īpašniekiem, kuru zemes universālā kadastrālā vērtība ir palielinājusies, likumiskās lietošanas maksu daudzos gadījumos samazina arī tās pieauguma ierobežojums 30% apmērā salīdzinājumā ar iepriekšējā gada maksājumu attiecībā uz dzīvojamo ēku īpašniekiem. Arī pieņemot šo normu, likumdevējs ne visos gadījumos ir samērojis dzīvojamo ēku īpašnieku un zemes īpašnieku tiesības.
Likumdevējs ar minēto normu ir rūpējies par dzīvojamo ēku īpašnieku tiesību aizsardzību, balstoties pieņēmumā, ka viņi visi ir sociāli mazāk aizsargāti nekā zemes īpašnieki. Tomēr ST šādu vispārīgu pieņēmumu atzina par nepamatotu. Šī norma vienlīdz attiecas arī uz juridiskām personām, kuras nevar uzskatīt par sociāli mazāk aizsargātu personu grupu. Savukārt situācijas, kad dzīvojamo ēku īpašniekiem var rasties grūtības samaksāt zemes likumiskās lietošanas maksu, ir iespējams risināt citādi, norāda ST.
Lai dotu likumdevējam laiku tiesiskās attiecības noregulēt tādā veidā, lai visi zemes īpašnieki saņemtu tādu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas pilda atlīdzības funkciju, bet vienlaikus tiktu ievērotas arī būvju īpašnieku tiesības, ST atzina apstrīdētās normas attiecībā uz zemes likumiskās lietošanas tiesiskajām attiecībām par spēkā neesošām no 2027. gada 1. janvāra.
Vienlaikus ST noteica, ka likumdevējam līdz 2026. gada 1. jūnijam jāpieņem regulējums, kas nodrošinās zemes īpašniekiem tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par viņu pamattiesību nepamatotu aizskārumu gadījumos, kad zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi, ir vienāda ar to vai kad pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība paliek nesamērīgi maza.
Atbilstīgs atlīdzinājums zemes īpašniekiem pienākas par viņu pamattiesību nepamatotu aizskārumu no 2025. gada 1. janvāra līdz dienai, kad stājas spēkā jauns zemes likumiskās lietošanas maksas tiesiskais regulējums. Pretējā gadījumā šie zemes īpašnieki būs tiesīgi prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu no valsts prasības tiesvedības kārtībā.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas ir stājies spēkā pasludināšanas brīdī.
Jau vēstīts, ka ST 2023. gadā Saeimas noteikto regulējumu par zemes nomu piespiedu dalītajos īpašumos ir atzinusi par atbilstošu Satversmei, bet ierobežoto nomas maksas apmēru - par pamatlikumam neatbilstošu.
Apstrīdētās normas 2023. gadā noteikto zemes lietošanas maksu četru procentu apmērā tiesa atzina par Satversmei neatbilstošu, jo, nosakot šo maksu un tajā ietverto atlīdzību zemes īpašniekam 2,5% apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības, likumdevējs nav pamatojis, ka būtu ņemti vērā izdevumi, kas samazina zemes īpašnieka ienākumu no lietošanā nodotās zemes.
Pēc vairāku gadu diskusijām, kā risināt piespiedu dalīto īpašumu problēmu, kad zeme pieder vienam īpašniekam, bet ēkas - citam, 2022. gada 1. janvārī stājās spēkā tā dēvētais piespiedu nomas maksājums jeb maksa par zemes lietošanu 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības. Likumiskā lietošanas maksa veido 4% gadā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības. Ja 4% gadā ir mazāk par 50 eiro, lietošanas maksa ir 50 eiro gadā. Minimālā lietošanas maksa 50 eiro gadā nav jāreizina ar zemes vai būves kopīpašnieku skaitu.
Likumiskās zemes lietošanas tiesības stājas spēkā trīs posmos atkarībā no situācijas. 2022. gada 1. janvārī regulējums stājās spēkā visos dalītā īpašuma gadījumos, kuros piespiedu nomas attiecības attiecīgajā brīdī netika regulētas ar spēkā esošu līgumu vai tiesas nolēmumu.
2023. gada 1. janvārī regulējums stājās spēkā visos dalītā īpašuma gadījumos, kuros piespiedu nomas attiecības 2022. gada 1. janvārī tika regulētas ar spēkā esošu nomas līgumu vai tiesas nolēmumu. 2024. gada 1. janvārī regulējums stājās spēkā dalītā īpašuma gadījumos, kuros privātpersonai piederošas būves atrodas uz publiskas personas zemes.
2025. gada 1. janvārī zemes nomas maksa tika aizstāta ar maksu par zemes likumiskajām lietošanas tiesībām, kas paredz, ka maksa par zemes likumiskajām lietošanas tiesībām ir 4% gadā no lietošanā esošās zemes kadastrālās universālās vērtības, bet ne mazāks par 50 eiro gadā.