Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus

Te esmu dzimis, un te es palikšu

Pēc sešiem Anglijā pavadītiem gadiem Juris Šadurskis atgriezies dzimtajā Daugavpilī un kopā ar dzīvesbiedri Ritu izveidojis mini zoodārzu JuRita.

"Nēe-e-e..." tāds ir pirmais sveiciens no franču punduraitu aploka, ko saņemam Naujenes pagasta Eglītē – tas ir 10 kilometru no Daugavpils, kur mini zoodārzā JuRita saimnieko Juris Šadurskis un viņa dzīvesbiedre Rita Kočmarjova. Absolūtā meža vidū pirms gadiem pieciem viņi šeit pārcēlušies no Daugavpils, pirms trim gadiem izveidojuši zoodārzu un tagad apgalvo, ka vairs nespēj sevi iedomāties pat reģionālas lielpilsētas kņadā, kas atņemot enerģiju. Vēl pirms tam Juris Šadurskis vairāk nekā sešus gadus pavadījis emigrācijā Lielbritānijā – Londonas piesātinātā burzma toreiz viņu pat fascinējusi. Tagad? Nē. Viņš vairs negribētu pamest savu zemi. "Labi, ka atgriezos. Nav ko tur darīt," tā Juris.

Bet vispār mūsu tikšanās norit pozitīvā zitīvā un humora pārpilnā gaisotnē, pat par nopietnām lietām runājot. Juris prot pasmieties pats par sevi, uz zoba viņu ķircinot pavelk Rita, bet zvēri šeit alkst cilvēka uzmanības – viņiem katram ir savs vārds, un kopumā zoodārzā mīt vismaz simt četrkājaino. Kaut arī mūsu apmeklējuma laikā zoodārzs apmeklētājiem slēgts, tā saimnieki ir optimisma pilni. Te ir tāda kā gaiša prieka oāze šajā neparedzamajā pasaulē.


Olivera brēciens un citi

Daudzbalsīgais "nēe-e-e..." kļūst vēl uzstājīgāks, kad no mājas iznāk saimnieki Juris un Rita ar cienasta bļodiņām zvēriem. Taču kronis visam ir Olivera brēciens. Parasts ēzelītis, toties kāda balstiņa! Viņš esot JuRitas slavenība. Pat nemēģiniet paiet dzīvniekam garām bez ievērības! Kaut kaimiņi šeit atrodas patālu, klusos, vēlos vakaros viņiem droši vien nācies stipri pierast pie tik neparastām solo variācijām. Profesionāli diedelnieki ir Valē melnkakla āži un kazas. "Iekšā voljēros pie dzīvniekiem apmeklētājus nelaižam, bet var barot, glaudīt un apskaut fotografējoties. Tiesa, lamas un alpakas māk spļaut. Arī kamielis Hanna mums ir. Bet, domāju, jums nespļaus," smej Juris un stāsta: "Pirmās alpakas ieraudzījām Lietuvā kādā zoodārzā, arī mums sagribējās. Ilgi krājām naudiņu, lai nopirktu. Alpakas cena atšķiras pēc vilnas kvalitātes, viena tāda eksemplāra cena var sasniegt pat vairākus tūkstošus eiro. Bet mēs uz to neieciklējamies, dzīvniekus turam tāpēc, ka mums viņi patīk." Rita piebilst: "Ņemam pavisam maziņus, lai varētu izaudzināt kā bērniņus."

Pundurāži Herkuless un Timurs ir arī pasākumu zvaigznes – Daugavpils dome JuRitas saimniekus ar dzīvniekiem aicinājusi piedalīties, piemēram, Ziemassvētku dzīvnieku sētā. Iepriekšējos divus gadus bērni gaidījuši četrkājainos jau pirms to ierašanās! "Tad gan dzīvnieki jāuzmana – bērni trušus mēģina izvilkt no būra, bet vecmāmiņas ir īstas kontrabandistes – burkānus slepus velk ārā no kabatām, mēģina pabarot, kaut, skat, cik tie zvēri mums apvēlušies! Daudzi prasa: vai tad zoodārzs ir peļņas avots?" stāsta Juris, bet Rita atzīst: "Mums lielākā daļa līdzekļu aiziet dzīvniekiem, paši citreiz vakaros roltonus ēdam. Varu par vetārsta pakalpojumu samaksāt vairāk, nekā maksā pats sasirgušais šķirnes trusis. Un mēs esam veģetārieši, gaļu neēdam un dzīvniekus gaļai nepārdodam."

Kaut abiem te dienas ritms pilnībā pakārtots zvēriem, Juris vēlreiz apliecina: "Labi, ka atgriezos. Es labi pārvaldu angļu valodu, bet Londonā tikt labā amatā ir teju nereāli – vietējiem vienalga būs priekšrocības. Strādāju par menedžera asistentu loģistikas uzņēmumā. Bija iespējas, gribēju kļūt par menedžeri, bet paņēma vājāku speciālistu, kas ir anglis. Tā arī paliku par palīgu. Tad arī sapratu – jābrauc mājās."


Daugavpils bērni

Juris un Rita ir daugavpilieši. "Mums, Daugavpils bērniem, visiem bija lauki, kur dzīvoja vecmāmiņas un sētās bija dzīvnieki," teic Rita, un Juris turpina: "Mans brālis gan ir pilsētnieks, jau 24 gadus dzīvo Londonā. Atbrauc uz šejieni, bet saka, ka mājās pavisam atgriezties netaisās. Višķu Lauksaimniecības tehnikumā izmācījos par galdnieku – protu šo amatu, un saimniecībā tas noder. Jaunībā apguvu no visa mazliet. Pirmoreiz uz Angliju studentu apmaiņas programmas ietvaros aizbraucu 19 gadu vecumā, strādāju siltumnīcās, bet pēc līguma termiņa beigām pusgadu vēlāk atbraucu atpakaļ." Tas bijis, vēl pirms Latvija iestājusies Eiropas Savienībā.

Kādus gadus vēlāk pirmais uz Angliju strādāt devies viņa brālis, vēlāk pie viņa arī Juris. Vispirms viņš dzīvojis Sautportā pie Mančestras, pēc tam jau tikai Londonā. "Arī brālis ir galdnieks, bet vairāk strādā ar mēbelēm – tagad Anglijā ražo virtuves iekārtas. Sākumā dzīvoju pie brāļa, bet tur jau arī visādi brīnumi gadījās. Tolaik es vispār angļu valodu nezināju. Sāku strādāt veļas mazgātavā, bet izturēju tikai trīs dienas, pateicu, ka tur nevaru strādāt. Pēc tam mēnesi pastrādāju viesnīcā un strikti noteicu pats sev: vai nu mācos valodu, vai braucu atpakaļ uz mājām." Lai valodas barjeras dēļ perspektīva nesaistītos tikai ar viszemāk atalgoto darbu iespējām – un to Juris negribējis –, viņš iestājies koledžā: "Mācījos riktīgi! Gandrīz gadu. Un – kā tikai apguvu valodu, parādījās arvien labākas iespējas. Aizgāju uz vienu darba interviju, uz otru un jau varēju izlemt, kur strādāšu. Uzskatu, ka iemācīties tās zemes valodu, kurā dzīvo, ir tikai normāli. Citu variantu nav."

Juris strādājis celtniecībā, pēc tam ieguvis darbu loģistikas nozares uzņēmumā – sācis kā parasts darbinieks, vēlāk jau bijis supervaizeris. Kad sapratis, ka vēl augstāk kāpt pa karjeras kāpnēm, visticamāk, neizdosies, sarēķinājis, ka lielu finansiālu ieguvumu emigrācijā tomēr nav. Juris uzskata tā: "Nopelnīt naudu var tikai tas, kurš brauc strādāt tur līdz gadam. Aizbraucot strādāt svešumā, parasti ir plāni, kam nepieciešama peļņā iegūtā nauda. Bet, ja sāc tur dzīvot otro, trešo gadu, rodas papildu vajadzības: vajag apģērbu, labu fotoaparātu, vajag labu telefonu. Prasības aug, un tu sāc tērēt naudu. Teiksim, šodien sev nopirku baigi labās kedas pa trim simtiem!" Vai tiešām Juris tādas pircis?! Šai brīdī Rita sāk skaļi smieties... Juris atzīstas: "Jā, bija man Nike kedas par divsimt divdesmit." Rita smejot mudina, lai Juris izstāsta, kā mājās atgriezies bez naudas, viņa piebilst: "Tad mēs vēl nebijām pazīstami, tagad viņš vairs negrib krutās kedas."

«Jā, atbraucu pliks un nabags. Kā ar vienu somu aizbraucu, tā ar vienu atbraucu," vaļsirdīgi atklāj Juris, tad stāsta tālāk: "Tagad kļūstu vecāks, un man vairs nav tādu prasību, kaut arī draugi pasmejas, ka ar Timberland botām zoodārzā pa mēsliem staigāju... Es neticu, ka, emigrācijā dzīvojot 10 gadus, daudz var sakrāt, jo ir izdevumi par dzīvošanu un jauniem cilvēkiem gribas izklaidēties. Ir ļoti daudz kārdinājumu. Tiesa, man vienmēr bija atlikts kāds pusotrs tūkstotis mārciņu gadījumam, ja zaudētu darbu."

Juris Šadurskis teic, ka viņš nav ļoti liels patriots, tomēr no sirds mīl Daugavpili, Latviju. "Te es dzimu, un te es palikšu. Laikam uz visiem mūžiem. Vēl es Anglijā redzēju, cik ļoti daudz ģimeņu un attiecību izjūk šo kārdinājumu dēļ. Man tur bija daudz draugu: lietuvieši, poļi, ungāri, portugāļi. Bija arī viens angļu draugs Alekss – īsts čalis, īsts londonietis. Taču atzīšos: viņa draugi mani savā kompānijā neņēma, un arī Aleksam šo nepatiku pret mani lika just. Pazinu kādu foršu, precētu latviešu meiteni, kura ar vīru dzīvoja Londonā. Tur viņa izšķīrās, jo samīlējās kādā pakistānietī, viņi apprecējās. Bet pēc precībām meitene pazuda – kad brālis sāka meklēt, tikai tad izrādījās, ka meitene ieslēgta mājā, viņai atņemts telefons, saziņas iespējas ar radiniekiem. Tā nebija nekāda saldā dzīve."


Zeme, zirdziņi, kaziņa...

Juris un Rita iepazinušies, kad viņš jau bija atgriezies Latvijā un strādāja degvielas uzpildes stacijā Circle K. Rita tolaik braukājusi ar motociklu un zirgu sētā Klajumi strādājusi par instruktori. Vēl viņa profesionāli aizraujas ar dzīvnieku fotografēšanu.

Jaunā sieviete ir zootehniķe, pabeigusi Lauksaimniecības universitāti, specializējusies zirgkopībā, bet ar zirgiem nodarbojas kopš 13 gadu vecuma. "Kamēr studēju Jelgavā, arī uz sacensībām braukāju. Mums zoodārzā ir poniji bērnu vizināšanai un zirgi pašu priekam, kaut mini zoodārzos parasti zirgus netur. Parādīšu." Kamēr Rita sauc tuvāk savus staltos rikšotājus, Juris pastāsta, ka rudais Hercogs esot Lietuvas policijas zirgs: "Zirgu gribēja norakstīt tāpat kā mašīnu un viņu pārdeva izsolē. Ar Ritu uz izsoli vairs nekad nebraukšu! Sākuma cena zirgam bija 400 eiro, tad izsoles gaitā tā pieauga, bet Rita tik ļoti gribēja – un nopirkām par 1200 eiro... Šis zirgs ne no kā nebaidās." Vēl Ritai ir no Polijas atvestā bezšķirnes lāsumainā Kiara, viņai līdzīgā, bet Knabstrupper šķirnes pārstāve ar Austrijas pasi – Amanta, no Lietuvas atvestā bezšķirnes Temīde un ponijs Domino. Tāpat arī vesels pulks trušu un pāvi, un fazāni.

Abi JuRitas saimnieki par dzīvniekiem aizrautīgi var stāstīt stundām ilgi – ar patiesu mīlestību. Rita joko: "Pirms tam Juris par zirgiem zināja tikai to, ka šie divi plankumainie zirgi ir zebras." Juris nebūt neapvainojas, smej līdzi. Izrādās, kopš abi pazīstami, arī Juris vairs neēd gaļu, ir atmetis smēķēšanu. Labs skolnieks? Rita atkal smej: "Nē, neklausa. Strīdamies, jo "viņa dzeds (vectēvs – red.) esot darījis, lūk, tā"." Juris apstiprina: "Dzeds bija karu izgājis, visu ģimeni turēja rokā. Labs cilvēks bija."

Šajā vietā, ko vietēji sauc par Košatņikiem, Juris un Rita māju un zemīti īrē. Daļu zemes arī nopirkuši, kopumā esot septiņu hektāru saimniecība. Kad atbraukuši uz šejieni, zoodārzu nebūt nav plānojuši – bija zeme, divi zirdziņi, tad parādījās kaziņa, ēzelītis... Izrādās, Ritai bijušas arī 12 pundurvistiņas. Un tagad stāstu dedzīgi sāk Juris – par norku (no krievu val., ūdele – red.), kura te vienunakt uzradusies un nokodusi visas vistiņas. Rita tā raudājusi! Juris bijis dusmīgs, gājis runāties pie vietējiem medniekiem, kuri apstiprinājuši aizdomas: plēsīgais zvēriņš atgriezīsies vēl. Tātad jārīkojas. "Es nekad nenogalinu dzīvniekus! Bet citādi nevarēju. Taisīju speciālas lamatas, līdz noķēru. To norku apglabājām." Juris vairākkārt uzsver – viņš neesot dzīvnieku slepkava.

Atceramies filmu Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda, kurā galvenais varonis sava mīļotā kaķa slepkavu – lapsu – bija pacienājis ar cīsiņiem spridzeklī, un Jura par notikušo sadrūmušais vaigs atkal iegūst dzīvespriecīgus vaibstus. Ieturot mazliet zobgalīgo sarunas stilu, ar Juri vēl mēģinu precizēt: kādi ir ieguvumi gandrīz no septiņiem Anglijā pavadītiem gadiem, vai Nike kedas un emigrācijā iemantots gastrīts? Juris kļūst nopietns: "Ai, vispār nožēloju, ka tā esmu pazaudējis savus labākos gadus. Ja tagad brauktu, būtu citādi. Zinātu, kur braukt un ko darīt. Bet tagad es nebrauktu. Te ir manas mājas."


 Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.

Top komentāri

Alberts
A
protams ka čaklam zemniekam nav labākas zemes par Latviju!
bravo !
b
Lai dzīvo latviešu zemnieki! Šādiem cilvēkiem pienākas medālis, nevis visādiem veciem komūnistiem un zaglīgiem oligarhiem.
par Latviju
p
Labs praktisks un patiesi patriotisks piemērs citiem Leiputrijas meklētājiem!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas