Laika ziņas
Šodien
Migla
Pirmdiena, 22. jūlijs
Marija, Marika, Marina

Kāda ir dzīvības cena? Runājot par zālēm, tā ir ļoti atšķirīga visā pasaulē. Tā atšķiras arī Eiropā

“No tā, kur tu dzīvo, nedrīkstētu būt atkarīgs, vai tu dzīvo vai mirsti,” pagājušajā gadā teica ES veselības komisāre Stella Kirjakidesa. Tomēr miljoniem eiropiešu nav pieejamas kādas zāles, kas glābj vai paildzina mūžu citās Eiropas valstīs. Izmeklēšanā atklājās, ka sešās ES valstīs trūkst katrs ceturtais no 32 analizētajiem svarīgajiem medikamentiem.

Kāpēc tas tā ir? Ne tikai tāpēc, ka nepieejamas ir to cenas. Zemāk divi no jaunā pētījuma par zāļu cenām un pieejamību Eiropā secinājumiem.

Par dažām vēstīm varam būt īpaši priecīgi – farmaceitisko produktu klāsts arvien paplašinās: jaunas terapijas, kas, šķiet, maina spēles noteikumus. Tās dod jaunu cerību vēža pacientiem, kuri to jau bija zaudējuši.  Citas piedāvā ievērojami labāku dzīves kvalitāti bērniem, kas piedzimuši ar retām un smagām slimībām.

Taču vairāki no šiem apsolījumiem ir saistīti ar cenu, kas padara zāles daudziem cilvēkiem nepieejamas. Arī valstu medikamentiem paredzētais budžets ir saspringts: pieaug izmisušo pacientu cerības, taču arī cenas, ko medikamentu ražotāji pieprasa par saviem jauninājumiem, aug visai strauji.

Turklāt cenas visur nav vienādas. Medikamentu ražotāji apgalvo, ka tie vēlētos, lai valstis maksātu atbilstoši saviem līdzekļiem, tātad bagātie maksātu vairāk nekā ne tik bagātie. Realitāte, šķiet, ir pavisam citāda: mūsu veiktā viena farmācijas ražotāja medikamentu izpēte liecina, ka dažās valstīs ar zemiem ienākumiem šis uzņēmums samaksā prasa daudz vairāk nekā citās valstīs ar labklājīgu ekonomiku. 

Taču visi šie fakti ir zināmi tikai nozarei. Pēdējos 15 gadus plašais Eiropas farmācijas tirgus ir pārklāts ar slepenības šķidrautu. Uzņēmumi atsevišķi vēršas pie valstīm, lai piedāvātu jaunas un inovatīvas zāles ar atlaidi, ar nosacījumu, ka tās nekad nevienai citai valstij nesaka, tieši kāda šī atlaide ir.

Mūsu astoņus mēnešus ilgajā izmeklēšanā esam noskaidrojuši šo un daudz ko citu par sistēmu, kas nosaka, kā dzīvo vai mirst slimi cilvēki Eiropā. Ir daudz jo daudz jautājumu, kas pieprasa atbildes:

Kāpēc mūsu valdības piekrīt, ka tām netiek atklāta zāļu patiesā vērtība naudas izteiksmē?

Kāpēc ES neizmanto savus “muskuļus”, lai visu eiropiešu vārdā vienotos par zāļu cenām, kā tas notika attiecībā uz Covid vakcīnām?

Kāpēc Eiropas Zāļu aģentūra, kas regulē zāļu tirgus pieejamību, ir pazeminājusi zinātnisko slieksni, lai atļautu pārdot jaunas zāles?

Kur patiesībā nonāk lielo farmācijas uzņēmumu milzīgā peļņa?

Vai farmācijas uzņēmumi izmanto pacientu grupas un labdarības organizācijas savās korporatīvajās interesēs?

Kā tas nākas, ka farmācijas rūpniecība izstrādā daudz ļoti progresīvu precīzu zāļu mazām pacientu grupām, bet gandrīz nemaz nerisina mūsu kopējos, pieaugošos draudus, ko rada antimikrobiālā rezistence? Medikamentiem jābūt visu cilvēku tiesībām, nevis galvenokārt – vienam no pasaulē ienesīgākajiem biznesiem. Kas notiktu, ja sistēma tiešām būtu šāda?

Izmeklēšanas "Nāvējošas cenas: kā lielās farmācijas veicina nevienlīdzību Eiropā" partneri ir plašsaziņas līdzekļi 20 valstīs visā Eiropā.

***

Pacienti, kas slimo ar vēzi vai citām smagām slimībām, nereti neapzinās, ka viņu liktenis var būt atkarīgs no slepeniem cenu darījumiem, kas noslēgti starp valstu ierēdņiem un farmācijas uzņēmumu vadītājiem. “Sarunas ir pilnīgi slepenas. Viss tiek “pārvietots” aizzīmogotās aploksnēs, apmainoties ar parakstiem,” atklāj kāds sarunu vedējs no vidēja lieluma ES valsts. “Mēs to pat neievietojam savās elektroniskajās sistēmās, jo nevēlamies, lai līgumslēdzējam, kas uztur mūsu sistēmas, būtu piekļuve.”

Valstis domā, ka šajos slepenajos darījumos tās gūst lielus ietaupījumus, bet patiesībā tās tiek nostādītas viena pret otru, nezinot, cik citi patiesībā maksā. Neraugoties uz atlaidēm, valdībām bieži vien par dzīvību glābjošiem medikamentiem jāmaksā pārmērīgi augsta cena, vai arī tās vispār nevar tiem piekļūt, atklājies astoņu mēnešu ilgajā izmeklēšanā, ko veica “Investigate Europe” un tās partneri.

Pacienti cieš nevajadzīgi, jo uzņēmumi izvēlas laist zāles tajā tirgū, kur tas ir izdevīgāk. "Mums ir pirmās, otrās un trešās šķiras Eiropas pilsoņi, kad runa ir par zāļu pieejamību – tas ir skandāls," saka Klemenss Auers (Clemens Auer), kurš līdz 2018. gadam bija Austrijas Veselības ministrijas ģenerāldirektors.

“Zāļu ražotāji katru gadu pieprasa augstākas cenas, bieži vien ar jau iekļautām atlaidēm,” saka Šveices Federālā sabiedrības veselības biroja pārstāvis Jergs Indermite (Joerg Indermitte). "Pēdējais man zināmais piemērs ir 50 000 franku [51 800 eiro] mēnesī par jaunu onkoloģisku medikamentu. Nekad nav bijusi tik augsta cena. Kaut ar šo jauno medikamentu tiek ārstēti tikai 10-20 pacienti, tas ir ārkārtīgi dārgs."

Žurnālisti sazinājās ar desmitiem amatpersonu, kas iesaistītas konfidenciālo cenu noteikšanā un aprakstīja "absurdo" sistēmu, kas liek viņiem “ar aizsietām acīm” vienoties par zāļu cenām. "Cenu slepenība tiek uzskatīta par nozares pamatvērtību,” saka holandiešu onkologs Vims van Hartens (Wim van Harten), kurš gadiem ilgi meklējis patiesās vēža terapijas izmaksas Eiropā.

Žurnālistiskajā izmeklēšanā konstatēts, ka bagātās valstis par vairākiem medikamentiem parasti maksā mazāk nekā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis: atklāta satraucoša “plaisa” starp daudzu inovatīvu medikamentu pieejamību Eiropā, taču pa to laiku ražotāji uzņēmumi gūst milzīgu peļņu no valstu veselības aprūpes sistēmām.

Zāļu oficiālo cenu – to cenrāža cenu – var viegli atrast tiešsaistē vai uz zāļu iepakojuma. Taču šīs cenas bieži vien ir mākslīgas, un nozares interesēs ir, lai tās būtu augstas. Iemesls ir vienkāršs: desmitiem valstu nosaka savas cenas, ņemot vērā to, ko citas valstis publiski paziņo  ka maksā (tā sauktās references cenas) – vai tie būtu vēža ārstēšanas medikamenti, kuru cenas ir sešciparu skaitļi, vai retas vienreizējas devas zāles, kas tiek pārdotas par miljoniem – augstas cenas ir kā vārti uz milzīgu ražotāju peļņu.

Patiesībā pastāv paralēla sistēma

Eiropas Zāļu aģentūra apstiprina noteiktu kategoriju zāles lietošanai visā Eiropā. Pēc tam uzņēmumi izvēlas, vai tie vēlas vai nevēlas tirgot zāles attiecīgajā valstī. Oficiālo cenu nosaka katra valsts atsevišķi, un tad sākas individuālas sarunas, lai vienotos par slepenām atlaidēm.

Uzņēmumi faktiski saņem miljardus, ko eksperti dēvē par "bezprocentu aizdevumiem", jo lielākā daļa valstu sākumā maksā augstāku oficiālo zāļu cenu. Tad laika gaitā uzņēmumi diskrēti atgriež starpību starp oficiālo cenu un reālo, sarunāto cenu. Beļģijā vien šī atmaksas summa 2023. gadā sasniedza 1,5 miljardus eiro. Lielākos tirgos valsts ražotājiem uz laiku aizdotās naudas summas un atmaksas ir vēl lielākas.

Nozares pārstāvji “neatlaidīgi vēlas, lai šo sarunu rezultāti paliktu slepenībā”, saka juriste un pacientu tiesību advokāte Elēna Toena (Ellen 't Hoen). “Tas, ka viss ir slepenībā, dod viņiem milzīgas iespējas “skaldīt un valdīt”.” Valstis noslēdz slepenus darījumus, cerot ierobežot jauno zāļu izmaksu pieaugumu, taču inovatīvo zāļu cenas pieaug itin visur. Nīderlandē valsts slimnīcu budžeta daļa, kas tiek tērēta šiem medikamentiem, pēdējo 15 gadu laikā ir palielinājusies no 0,6% līdz 10%, atklāj holandiešu onkologs van Hartens.

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka tām nācies pārbūvēt datu bāzi, lai miljonos mērāmajās cenu tabulās būtu vieta vēl vairākām nullēm. Uzņēmums “Novartis” pārspēja rekordu ar medikamentu “Zolgensma”, spinālās muskuļu atrofijas ārstēšanas līdzekli, kura cena bija 27 miljoni Norvēģijas kronu (2,3 miljoni eiro) – “absolūti neētiska cena”, saka Norvēģijas Medicīnisko produktu aģentūras pārstāve Anja Šīla. Galu galā 2021. gadā tika panākta vienošanās par konfidenciālu atlaidi.

Investigate Europe analīze liecina, ka dažādās Eiropas valstīs par "brīnumainajām" cistiskās fibrozes zālēm maksā ļoti atšķirīgas cenas. “Vertex Pharmaceuticals”, ASV biotehnoloģiju uzņēmums, kuram uz šo ir monopols, par savu revolucionāro terapijas līdzekli Kaftrio/Kalydeco var pieprasīt vairāk nekā 200 000 eiro par vienu pacientu gadā, kas vairāk nekā 40 reizes pārsniedz  aplēstās ražošanas izmaksas, norāda pētnieki Apvienotajā Karalistē. Uzņēmums to apstrīd, apgalvojot, ka cenas nenosaka vis ražošanas izmaksas, bet gan ieguldījumi izstrādē, risks, ko uzņemas, un medikamentu vērtība sabiedrībai. Šīs zāles ir izslavētas ar to, ka palīdz retās slimības pacientiem pagarināt dzīvildzi. Tomēr šķiet, ka “Vertex”, kura pārdošanas apjoms 2023. gadā bija gandrīz 10 miljardi ASV dolāru, no nabadzīgajām valstīm pieprasa augstākas cenas nekā no dažām bagātākām kaimiņvalstīm.

Analizējot uzņēmumu uzskaites datus un valstu iestāžu budžeta un veselības aprūpes sistēmu datus, pirmo reizi gūts ieskats atšķirībās starp to, cik valstis maksā par šiem dzīvību glābjošajiem medikamentiem. Pētījumā “Investigate Europe” salīdzināja “Vertex” gūtos ieņēmumus Rietumeiropā ar oficiālo to pacientu skaitu, kuri lieto uzņēmuma zāles 2022. gadā. Aprēķināts, ka vidēji, neskaitot PVN, Francijā tie ir aptuveni 71 000 eiro, Itālijā – 81 000 eiro, Spānijā – 87 000 eiro un Nīderlandē – 88 000 eiro uz vienu pacientu. Salīdzinājumam – dažās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs vidējie izdevumi uz vienu pacientu ir lielāki. Saskaņā ar valsts lielākā apdrošinātāja VZP datiem, Čehijā aplēstās gada izmaksas 2022. gadā bija 140 000 euro. “Tās ir reālās izmaksas, kas tiek maksātas par šāda veida ārstēšanu,” vēsta VZP (nav gan skaidrs, vai vērā ņemti kādi nodokļi).

Ņemot vērā pieaugošo spiedienu no plašsaziņas līdzekļiem un pacientu grupām, Lietuvas iestādes gadiem ilgi ir mēģinājušas risināt sarunas ar “Vertex”. Aprīlī valdība paziņoja, ka tā ir gatava maksāt līdz pat 8,4 miljoniem eiro, lai nodrošinātu Kaftrio un Kalydeco līdz pat 48 pacientiem. Tas varētu būt 175 000 eiro uz cilvēku.

“Apgrieztā proporcionalitāte starp pacientu skaitu un cenām, visticamāk, atspoguļo atšķirības sarunu risināšanas iespējās,” saka OECD ekonomiste Valērija Parisa (Valérie Paris), kura daudz strādājusi pie zāļu cenu veidošanas. “Man šķiet, ka jūs esat pielikuši visas pūles, lai iegūtu neto cenas, bet tikai uzņēmums, kas pārdod produktu, vai valsts iestādes varētu reāli apstiprināt šos datus.”

27 gadus vecā Monika Lutja 2020. gadā bija spiesta pamest Poliju, jo zāles tur netika kompensētas. Viņa internetā ievietoja videoklipu, lūdzot Vertex piešķirt viņai Kaftrio. “Es izjutu milzīgu vilšanos,” viņa saka. “Dzīvojot ES, es, būdama poļu tautības, biju diskriminēta, jo nebiju vāciete vai citas tautības, kur ārstēšana bija pieejama. ES nedrīkstētu būt diskriminācijas.”

Draugi viņai palīdzēja savākt vairāk nekā 200 000 eiro, bet viņas tēvs pārdeva automašīnu, lai viņa varētu iegādāties zāles no Vācijas. Redzot, cik efektīvas tās ir, viņa šķērsoja robežu un palika tur uz dzīvi. “Es nemaksāju neko – es sāku raudāt, jo tas izrādījās tik vienkārši,” viņa atceras. “Lai dabūtu zāles Vācijā, man vajadzēja tikai apdrošināšanu, darbu un tur dzīvot.”

Vēlāk Polija noslēdza kompensācijas līgumu ar “Vertex”, un “Investigate Europe” lēš, ka cena vienam pacientam 2023. gadā bija 109 000 eiro pirms PVN. Tas ir daudz lētāk nekā “Vertex” cenrāža cena, bet joprojām dārgāk nekā citur Eiropā.

“Mūsu zāļu cena ir balstīta uz inovācijām un vērtību, ko tās sniedz cistiskās fibrozes slimnieku kopienai, aprūpētājiem un veselības aprūpes sistēmām,” norāda Vertex pārstāvis. “Jūsu pieprasījumā norādītās kompensējamās cenas ir neprecīzas.” Uzņēmums atteicās komentēt cenas konkrētās valstīs vai tās precizēt, piebilstot, ka pēdējos desmit gados vairāk nekā 70% no tā budžeta ir iztērēti pētniecībai un attīstībai.

Lai gan ieņēmumi ir ievērojami, “Vertex” nav Eiropas Farmācijas rūpniecības un asociāciju federācija EFPIA biedrs. Izjautājot par konfidenciālo cenu noteikšanu, EFPIA tieši neatbildēja uz jautājumu, vai bagātākās valstis maksā vairāk nekā nabadzīgākās.

“Pastāv plaša vienprātība, ka cenām ir jāatspoguļo valsts spēja maksāt par zālēm. EFPIA un tās biedri rosina Eiropai veidot sistēmu, kurā valstis, kas var atļauties maksāt mazāk par zālēm, maksā mazāk,” saka organizācijas ģenerāldirektore Natālija Molla (Nathalie Moll).

Tipiska stratēģija, lai saglabātu slepenības status quo, ir draudi boikotēt tirgus. “Esmu veicis simtiem šādu sarunu,” saka Fransiss Arikss (Francis Arickx), Beļģijas Nacionālā veselības un invaliditātes apdrošināšanas institūta farmācijas politikas vadītājs. “Draudus, ka uzņēmums nesēdēs pie sarunu galda – mēs to dzirdam visu laiku un visur.”

Beļģijas valsts finansētais institūts KCE 2016. gadā mēģināja pārbaudīt valsts iestāžu parakstītos slepenos atlaižu līgumus. Viņi vēlējās prezentēt rezultātus, neizpaužot nekādus aizsargātus datus par konkrētiem darījumiem. Tomēr pēc Beļģijas Farmācijas asociācijas spiediena tika publicēta vājināta šī pētījuma versija pētījums, kas neatklāja šo darījumu analīzi. Tomēr pētījums atklāja, ka asociācija bija draudējusi pirms publicēšanas iesniegt prasību tiesā.

Kad Austrijā kāds liels Šveices zāļu ražotājs pieprasīja augstāku cenu, Auers apgalvo, ka ražotāja pārstāvis viņam atgādinājis par tur veiktajiem ieguldījumiem, liekot noprast, ka tie ir apdraudēti, ja netiks panākta vienošanās par labvēlīgu darījumu. “Tā vienmēr ir tā pati muļķīgā, ļoti primitīvā spēle,” viņš norāda.

Pirmie punkti, kuros zāles Eiropā nonāk parasti ir Dānija un Vācija – divas valstis, kurās uzņēmumiem sākotnēji ir atļauts brīvi noteikt oficiālās cenas. Praksē Dānija nosaka dažus “brīvprātīgus” cenu ierobežojumus, savukārt Vācija pārskata katru medikamentu vienu gadu pēc ieviešanas un pēc tam var pieprasīt cenu izmaiņas. Tikmēr citas valstis, nosakot savas oficiālās cenas, sākotnējās augstās cenas izmanto kā atsauci. Tas, kas abās valstīs notiek tālāk, ir noslēpumainības apvīts. Dānijas slimnīcas iegādājas dārgākās zāles ar konfidenciālām atlaidēm, bet šie darījumi nav redzami Euripid, Eiropas cenu noteikšanas datubāzē, apgalvo Dānijas amatpersonas.

Vācijā situācija ir vēl neskaidrāka, turklāt, tā uzlika veto Pasaules Veselības organizācijas rezolūcijai par cenu pārredzamību, un tā pat nav iekļauta Euripid.

“Mēs vienmēr lūdzam uzņēmumiem: sakiet mums, lūdzu, reālo cenu Vācijā. Viņi atbild, ka nezina,” atklāj viens no iztaujātajiem, kurš vēlējās palikt anonīms. “Es nevaru noticēt, ka [nav konfidenciālu atlaižu], jo viņiem ir patiešām spēcīgs tirgus, viņi varētu iegūt vislabākās cenas Eiropā. Var jau būt, ka tas ir iespējams, bet es tam neticu.”

Pārējā Eiropa ir vēl soli iepakaļus. Farmaceits, kas strādā kāda starptautiska zāļu ražotāja Ungārijas meitasuzņēmumā, saka šādi: “Tādiem uzņēmumiem kā “Novartis” vai “Pfizer” Ungārijas tirgus ir apaļa nulle.”

Pētījumā “Investigate Europe” atklāja, ka Ungārija ir viena no valstīm, kurām ir liegta piekļuve svarīgākajiem medikamentiem.

Vācijas pētniecības institūts IQWiG izveidoja 32 zāļu sarakstu, ko iesniedza “Investigate Europe” un tā Vācijas partneriem NDR, WDR un “Süddeutsche Zeitung”. Pētnieki uzskata, ka šīm zālēm ir “nozīmīgs” vai “ievērojams” papildu ieguvums pacientiem, salīdzinājumā ar citām esošajām terapijām. To vidū bija zāles, kas paredzētas tādu slimību ārstēšanai kā krūts vēzis, leikēmija un cistiskā fibroze. Dati, kas savākti no visas Eiropas, liecina, ka sešās ES valstīs trūkst katra ceturtā no šīm svarīgajām zālēm. Ja starp valstīm un uzņēmumiem nav noslēgti iepirkuma līgumi, kas ir kompensēšanas pamats, veselības aprūpes iestādēm ir jāizmanto citas, dārgas metodes, lai iegūtu zāles, vai arī tās šo valstu pacientiem vispār nav pieejamas.

Īpaši dramatiska situācija ir Ungārijā, kur 25 no 32 zālēm netiek kompensētas, un Maltā un Kiprā, kur attiecīgi 19 un 15 zāles nav pieejamas. Pacienti Kiprā un Ungārijā var saņemt dažus atsevišķus medikamentus, piesakoties individuālai piekļuvei, taču bieži vien tas valstij izmaksā pārmērīgi dārgi. Arī Baltijas valstīs un Rumānijā nav pieejams liels skaits svarīgu zāļu.

Pat tad, ja zāles ir pieejamas mazākās valstīs, to cenas var būt nesamērīgi augstas. Giorgos Pamboridis, bijušais Kipras veselības ministrs, reizēm atklāja, ka to cenas ir “divreiz, trīsreiz vai pat piecas reizes augstākas nekā citās valstīs”. Viņš ir satriekts par to, ka ES ļauj medikamentu ražotājiem tik atšķirīgi izturēties pret tās dalībvalstīm. “NDA [vienošanās par informācijas neizpaušanu] ir instruments, ar ko ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli, kas ražotājiem ir attiecībā pret tās klientiem – valstīm. ES, neņemot vērā ne mazāko apsvērumu, atsakās no savas vienīgās priekšrocības, proti, sava lieluma.”

Bijušais Īrijas veselības aizsardzības ierēdnis uzskata, ka "27 dalībvalstis, kas risina sarunas savā starpā, šajā jautājumā ir pārsteidzoši neefektīvas un rada nevienlīdzību Eiropas pilsoņiem".

Kad 2017. gadā Kipra, Grieķija, Itālija, Malta, Portugāle, Kipra un Spānija apvienoja spēkus un parakstīja Valletas deklarāciju par sadarbību zāļu iepirkumu jomā, ražotāji neizrādīja nedādu ieinteresētību, “Investigate Europe” pastāstīja vairāki pētījuma dalībnieki.

Tālāk uz ziemeļiem Beniluks valstu – Austrijas, Beļģijas, Īrijas, Luksemburgas un Nīderlandes – sadarbība ir vainagojusies ar vienošanos par dažu dārgu zāļu cenām, galvenokārt ar maziem uzņēmumiem. Divi iesaistītie sarunu dalībnieki norādīja, ka lielāki uzņēmumi nevēlas pievienoties.

“Mazie uzņēmumi saka: jā, ar vienām sarunām es varu piekļūt vairākiem tirgiem, tāpēc es piekrītu, savukārt, lielie uzņēmumi, šķiet, boikotē šāda veida iniciatīvas,” saka Paolo Pertile, Veronas Universitātes ekonomikas profesors.

Vienīgo reizi, kad lielākie uzņēmumi risināja sarunas plašākā, ES mērogā, bija sarunas par Covid vakcīnām. Pandēmija parādīja, ka, ja tiek izdarīts spiediens, ražotāji, iespējams, var vienoties un nelikt “spēlēt” vienai valstij pret citu. Tomēr cenas atkal bija slepenas. “Ja ES būtu izmantojusi savus apvienotos spēkus, lai nepiekristu konfidencialitātes klauzulām, tas varētu mainīt spēles norisi,” saka Austrijas Nacionālā sabiedrības veselības institūta farmakoekonomikas nodaļas vadītāja Sabīne Foglere.

“Zāļu ražošanas uzņēmumi spēj šantažēt valdības,” uzsver Luka Libasi (Luka Li Bassi), bijušais Itālijas žāļu aģentūras vadītājs, kurš ir piedalījies kampaņā par plašāku cenu atklāšanu. “Ja tiek pieprasīta pārredzamība, farmācijas uzņēmumi draud, ka zāles netiks piešķirtas.”

Tikmēr aizdomas, ka ikreiz, kad tiek noslēgts konfidencialitātes līgums, kāds tiek apkrāpts, apstiprinājās, kad tika nopludināta ražotāja “AstraZeneca” Covid vakcīnas cena: Dienvidāfrikā tā bija divreiz augstāka nekā ES.

“Jebkurai dalībvalstu sadarbībai... būtu jāgarantē cenu veidošanas un kompensācijas līgumu konfidencialitāte,” saka Molla no EFPIA.  Viņa uzsver: “Nozares līdzdalībai jebkurā dalībvalstu sadarbībā cenu veidošanas, kompensācijas un ar piekļuvi saistītos jautājumos jābūt brīvprātīgai.”

Savukārt Arikss apgalvo, ka sabiedrībā šķiet visai izplatīta ideja, ka medikamentu ražotāju nozare ir vienīgais reālais ieguvējs no slepenības starp sarunu dalībniekiem. Viņš stāsta, ka Beļģija savulaik mēģināja ierobežot konfidenciālas klauzulas, taču tas neizdevās. “Patiesībā notiek pretējais; mēs redzam ļoti skaidru nozares spiedienu saglabāt līgumus līdz brīdim, kad parādīsies ģenēriskie medikamenti vai bioloģiskie līdzinieki.”

ES veselības aizsardzības komisāre Stella Kirjakidesa ir informēta par šiem neskaitāmajiem problēmjautājumiem. “Vietai, kur tu dzīvo, nevajadzētu noteikt, vai tu dzīvo vai mirsti,” viņa teica pagājušajā gadā, iepazīstinot ar jauno ES farmācijas tiesību aktu kopumu. Taču tas ir sastapies ar pretestību, jo tur nav ietverti pasākumi, kas novērstu vienošanos slepenību vai konfidenciālas cenas. Nozares un dalībvalstu lobēšana saknē apcirtusi pat mēģinājumu samazināt farmācijas uzņēmumu tirgus ekskluzivitāti.

“Zāļu cenas ir valstu kompetences joma, un tās ir saistītas ar valstu veselības budžetiem,” pētniekiem skaidroja Eiropas Komisijas(EK) preses pārstāvis. “Tomēr, kā atzīts Eiropas farmācijas stratēģijā, lielāka pārredzamība attiecībā uz informāciju par cenām varētu palīdzēt dalībvalstīm pieņemt labākus cenu veidošanas un kompensācijas lēmumus.”

Pārstāvis min, ka EK atbalsta Eiropas cenu veidošanas datubāzes Euripid darbu. Tomēr, kad “Investigate Europe” sazinājās ar Euripid, tā atteicās sniegt jebkādus datus par pieaugošo konfidenciālo līgumu skaitu starp valstīm un farmācijas uzņēmumiem. Tagad slepenības plīvurs varētu kļūt vēl biezāks. Vācijas parlamentā tiek apspriests jauns likums par “medicīniskajiem pētījumiem”. Ja tas tiks pieņemts, katru reizi, kad iestādes liks samazināt cenu, jo zāles nedarbosies, kā solīts, pārējā pasaule par to neuzzinās. Mākslīgi paaugstinātās “oficiālās” cenas būs viss, ko viņi redzēs.

“Nozares pārstāvji būs sajūsmā, ja tas notiks,” saka jauno zāļu apstiprināšanas komitejas vadītājs Jozefs Hekens. “Zāles, kas šeit saņems lielas atlaides, citur tiks pārdotas kā zelts,” viņš saka. “Daudzu uzņēmumu birojos parādīsies šampanietis.”

Autori: Ingeborg Eliassen, Harald Schumann, Nico Schmidt, Attila Kalman, Pascal Hansens, Maria Maggiore, Markus Grill, Christina Berndt, Achim Pollmeier, Leonard Scharfenberg, Palina Milling.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits