Bērnu dzelzceļš aizmirsts

Mežaparka šaursliežu dzelzceļš, tā staciju un saimniecības ēkas pieder trim privātpersonām, kas ēkas neapsaimnieko, gaidot tiesas lēmumu par zemes nomas līgumu ar domi. Tikmēr ēkas neglābjami brūk, apdraudot ikvienu, kas tām grib piekļūt tuvāk vēsturiskas intereses dēļ vai nakts pajumti meklējot. Gan skola, gan izklaide Rīgas bērnu dzelzceļš ir tāds pats kā visi Latvijas šaursliežu dzelzceļi, vienīgi 2,1 kilometru garš, Dienai stāsta Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja vecākais speciālists un viens no SIA Gulbenes-Alūksnes bānītis īpašniekiem Toms Altbergs. Bērnu dzelzceļš atklāts 1956.gadā, kad Padomju Savienībā pastāvēja nostādne, ka katrā galvaspilsētā jābūt bērnu dzelzceļam. Līdzīgi bērnu dzelzceļi bija aptuveni 80 pilsētās, no kuriem daļa vēl darbojas mūsdienās, Latvijai tuvākais no tiem - Minskā. Rīgas bērnu dzelzceļam bija divas stacijas - Komjauniešu (vēlāk Jauniešu) un Skolas (vēlāk Alejas). Ritošo sastāvu lielāko daļu pastāvēšanas laika veidoja četri pasažieru vagoni un dīzeļlokomotīves. Reisos vilciens izbrauca ik pēc 30 vai 45 minūtēm, un biļetes cena bērniem bija 10, bet pieaugušajiem - 20 kapeiku. Dzelzceļa galvenā funkcija bija apmācīt jaunos dzelzceļniekus - daudzi tagadējie dzelzceļnieki ir izgājuši dzelzceļa skolu, stāsta T.Altbergs. Bērnu dzelzceļā gandrīz visu darīja bērni no deviņu gadu vecuma līdz pilngadībai - viņi bija vagonu pavadoņi, dispečeri, biļešu pārdevēji, zāles pārziņi, pārmijnieki un mašīnisti, stāsta a/s Pasažieru vilciens inženiere tehnoloģe par dīzeļvilcieniem Dina Lence, kura bērnu dzelzceļā pavadījusi 11 gadus. Dzelzceļš 1997.gadā slēgts daudzu iemeslu dēļ - gan tāpēc, ka bērni kļuva neatsaucīgāki, gan tāpēc, ka dzelzceļnieka profesija zaudēja prestižu, arī tehnika bija novecojusi, turklāt tika pieprasīta liela nomas maksa par zemes izmantošanu, stāsta T. Altbergs. Formalitātes neļauj sakopt Tagad no bērnu dzelzceļa pāri palikuši apsniguši sliežu gulšņi, kas iezīmē taciņu no Sarkandaugavas līdz Mangaļiem, un nodegušas ēkas, kas Ziemeļu rajona izpilddirekcijā un pašvaldības policijā atzītas par bīstamām garāmgājējiem. Matracis, krāsniņa, kaudze izdzertu alus pudeļu liecina, ka tajās mēdz arī kāds mitināties. Vislielākajai īpašuma ēkai - Jauniešu stacijai izzāģēti vairāki balsti, un viens stūris palicis vispār bez tiem. Uz jautājumu, kurš uzņemsies atbildību, ja kādam nenostiprinātā ēka uzgrūs virsū, to pašreizējais apsaimniekotājs - likvidācijā esošās a/s Mežaparks prezidents Valdis Bērziņš Dienai izteicās, ka atbildība gulstas uz a/s Mežaparks likvidatoru. Pēc dzelzceļa slēgšanas ēku īpašnieki vairākkārt mainījušies, bet zeme palikusi pašvaldības īpašumā. "Ēku pirmpirkuma tiesību neizmantošana ir bijusi tālaika domes nolaidība," Dienai atzīst Ziemeļu rajona izpilddirektora vietnieks Juris Erts. Tagadējie ēku īpašnieki parādījušies drīz pēc tam, kad 1999.gadā nodegušas staciju ēkas, bet apsaimniekošanas līgumu viņi noslēdza ar a/s Mežaparks. Īpašnieki ir trīs privātpersonas - Aldis Lezdiņš, Aleksandrs Mjačins un Juris Vanags, stāsta Rīgas domes zemju pārvaldes priekšniece Benita Prikaša. Pēdējie divi tiesājas ar domi par zemes nomas līguma noslēgšanu, kas vēl nav izdarīts, jo Mežaparkam joprojām nav izstrādāts attīstības plāns un nav arī skaidrs bērnu dzelzceļa teritorijas turpmākais izmantojums. Grib viesnīcu stacijā Nenoslēgto līgumu Ziemeļu rajona izpilddirekcijas administratīvās inspekcijas vadītāja Astra Andersone min arī kā attaisnojumu tam, ka ēkas netiek apsaimniekotas. Nenokārtoto juridisko formalitāšu dēļ īpašniekiem nav atļauts veikt nekādus būvniecības, nojaukšanas vai sakopšanas darbus, jo tādējādi tiktu izmantota pašvaldības zeme, par ko var administratīvi sodīt, stāsta A.Andersone. B.Prikaša norāda - ja vien īpašnieki nāktu ar lūgumu nojaukt ēkas, tur šķēršļu nebūtu, "mēs šādu atļauju dotu". Graustu īpašnieku J.Vanaga un A.Mjačina pilnvarotais pārstāvis Aldis Blumbergs Dienai teica, ka īpašnieki neplāno ēkas nojaukt, bet gan atjaunot, taču patlaban tas nav iespējams, jo nav noslēgts teritorijas nomas līgums. Bijušā bērnu dzelzceļa teritorijā īpašnieki plāno realizēt projektu, atjaunojot Jauniešu staciju vēsturiskajā veidolā un tur ierīkojot kotedžas tipa viesnīcu. Projekts ir saskaņots Ziemeļu rajona būvinspekcijā, taču tas vēl jāiesniedz publiskai apspriešanai un jāsaskaņo citās instancēs, stāsta A.Blumbergs. Domes juriste Sigita Zepa Dienai teica, ka zeme tiks īpašniekiem iznomāta, bet tiesāšanās ir par līguma nosacījumiem. Entuziasms nepazūd Bānīši ar maziem vagoniem, kas līdzīgi bērnu dzelzceļam Rīgā, ir arī rietumvalstīs. Tie darbojas galvenokārt kā tūrisma objekti, un tajos parasti strādā entuziasti ar savām ģimenēm, Dienai stāsta Dzelzceļa muzeja direktore Ieva Pētersone. Kaut ko līdzīgu Latvijā var izbaudīt, braucot reisā ar bānīti Gulbene-Alūksne, uz kurieni pēc Rīgas bērnu dzelzceļa likvidācijas tika aizvests tā ritošais sastāvs. Bērnu dzelzceļā savulaik strādājošie Mežparkā pavadīto laiku atceras joprojām. "Es esmu pilnīga dzelzceļa entuziaste," Dienai stāsta D.Lence, kura bērnu dzelzceļā sākusi darboties pēc 4.klases, tad tā ietekmē mācījusies dzelzceļa skolā un vēlāk strādājusi par instruktori Mežaparka dzelzceļā. "Tā arī no dzelzceļa prom neesmu tikusi. Apprecēju dzelzceļnieku, un tagad arī dēlēns mājās saka - man patīk tu-tū.