Bezgaumības savrupais spēks

Tevi nesaista gaišie, viedie, viengabalainie varoņi. Nē. Mani saista tikai marginālie. Ko tu domā ar "margināliem"? Na preģeļe (uz robežas - krievu val.). Cilvēki, kas ir situācijā ārpus normālas dzīves. Rodas iespaids, ka tu visu laiku esi teātrī. Ka te paiet dzīve, te rodas izrādes, un par to, kas notiek aiz šīm sienām - ja tās nav filmas vai grāmatas - tu interesējies visai fragmentāri. Nav tiesa. Es to vien daru, kā pētu dzīvi un cilvēkus. Es eju dzīvē nepārtraukti, ikreiz, kad izeju no teātra. Man nav nekādas ideālās pasaules, ja tu to gribēji teikt. Es visu ņemu no pavisam reālas dzīves. Tikai tajā es arī ieklausos. To, ko mēs redzam, transformēt reālpsiholoģiskā notikumu norisē uz skatuves - tas ir neiespējami. Primitīvi. Man liekas, ka tā vienkāršība, kurā reiz teātris meklēja un atrada savu spēku, ka šodien tā ir... banāla. Tu pats saki, ka tevi interesē cilvēki ārkārtējās situācijās. Tātad tevi neinteresē parasti cilvēki, ikdienišķas situācijas, tev nešķiet, ka no tā var rasties izrāde - visviens, reālpsiholoģiska vai ne. Vai man gribētos iestudēt izrādes par sereņķije inteļigenti? Nē. Izrādē tiek fiksēts brīdis, kas nav ikdiena. To jau mēs tāpat redzam, to ikdienu. Mani interesē cilvēks robežsituācijās. Mani interesē maksimāls izkāpinājums bezkompromisu izvēles priekšā, kur tev nav nekādas sajēgas, nekādu gatavu recepšu, kā tagad būtu jārīkojas. Vai citu pēc citas radot uz skatuves šīs izkāpinātās situācijas, tās nepārvēršas par instrumentu, par mākslīgu konstrukciju? Vispār jau vārdiem "māksla" un "mākslīgs" daudzās valodās ir kaut kas kopīgs. Protams, ka es radu kaut ko mākslīgu. Jaunu realitāti, caur kuras prizmu atkal ieraudzīt šo - nemākslas realitāti. Tikai daudz dziļāk. Nemēģinot dzīties tai pakaļ, kā to dara dokumentālais teātris - projicēšanas variants. Jo redz, dzīve vienmēr to dokumentālo teātri apsteidz, un tas jau demonstrēšanas brīdī ir novecojis. Ja teātris vienkārši manipulē ar realitātes gabaliņiem, kur tad paliek fantāzija? Iztēle? Vai teātris nekļūtu vienveidīgs, ja no tā izslēgtu visu, kas tev nepatīk? Nē, tieši otrādi. Latvijā, tieši pateicoties jūsu, kritiķu, varai, tam, ko jūs kodējat lasītājos un skatītājos, teātris ir vienveidīgs, jo tajā dominē reālpsiholoģisms. Tas ir svētās govs statusā. Tikko kāds kaut ko rada savādāk, tas tiek slāpēts - kā gadījumā ar Atkočūnu Liepājā. Savukārt tiklīdz divi cilvēki organiski sarunājas, tad izrāde saņem divreiz vairāk ābolu nekā tāds Atkočūns. Es nevaru piekrist apgalvojumam, ka tieši reālpsiholoģiskais teātris tiek kaut kā īpaši lobēts. Vērtējums tomēr attiecas nevis uz stila vai virziena izvēli, bet tā iedarbīgu realizāciju. Man tā nešķiet. Piemēram, Regnārs Vaivars. Cilvēks tiešām radīja - no sevis, tāds, kāds viņš tolaik bija. Jūs viņa izrādes nolīdzinājāt līdz ar zemi. Var teikt, izdarījāt slepkavību. Viņš aizgāja reklāmā, pasākumos, pačakarēja tur trīs gadus, tad noriskēja atgriezties jau ar izskaitļotu rīcības plānu, uztaisīja strikti reālpsiholoģisku izrādi, un - visi kritiķi sajūsmā! Tai brīdī jūs nogalinājāt viņu otrreiz. Viņš zaudēja savu identitāti, jo reālpsiholoģiskais teātris viņam ir pretdabisks. Dievs dod viņam atkal atrast sevi, kaut gan, ja viņam izdosies, jūs trešo reizi atradīsiet veidu, kā viņu nogalināt. Nebūt ne visas Regnāra agrākās izrādes tika norietas. Un vai tu nepieļauj iespēju, ka šī rokraksta maiņa saistīta nevis ar konjunktūru, bet, gluži otrādi - ar jaunatrastu identitāti? Zinot Regnāru - nē. Varbūt es te absolutizēju - es jau stāstu tikai savu viedokli. To, ko es redzu. Un es redzu, ka aktīvās formas teātris jums ir pasveša teritorija. Jums ir tuvāks tas pats no krieviem mantotais reālpsiholoģisms. Tas tiek dotēts, bīdīts, atbalstīts, avansēts. Pēc visa spriežot, studijas Kultūras akadēmijā neko tev derīgu nav devušas... Tā nu gan nav. Četrus gadus cīnoties ar tādiem latviešu reālpsiholoģiskā teātra stūrakmeņiem kā Edmunds Freibergs, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, ir izkristalizējies un attīstījies savs skats uz teātri. Tev ir savs aktieru kodols, kas tevi jau sāk dēvēt par Meistaru... sava komanda - scenogrāfs, kostīmu māksliniece... Vai tā ir objektīva nepieciešamība, vai tā vienkārši ir ērtāk? Kas tad tas par apgalvojumu? Jā, man ir labākā kostīmu māksliniece, labākais scenogrāfs. Kāpēc man jāņem sliktāki? Par aktieriem - ja paskaitīsi aktierus pēdējo divu gadu izrādēs, sanāks pāri divdesmit. Nu labi, ir pieci, seši, pie kā es turos. Stilistikas, formas izpratnē ir vajadzīgi balsti, kas jau no pusvārda saprot spēles veidu, metodi, un tu vari nekavēties pie pedagoģiskā darba, bet iet dziļāk. Ņemt citus aktierus - tas nozīmē pacietīgi vadīt viņus līdz tam, līdz kam pats esi aizracies jau sen. Turklāt arī aktierim ir grūti sākt darīt kaut ko pilnīgi citu, ja visu mūžu viņš ir darījis kaut ko vienu, visi viņa panākumi bijuši balstīti uz to. Tātad - tev ir metode? Nu protams. Metode, kādā veidā panākt man nepieciešamo spēles veidu, kas ir principiāli atšķirīgs. Tāda kā valoda. Tas gan nenozīmē neko iekapsulētu - brīdī, kad es redzēšu, ka šī valoda nestrādā, es no tās atteikšos. Teātris notiek brīdī, kad režisors izdomā izrādi, kopā ar komandu to iestudē un kad to skatās skatītāji. Tiklīdz tā visa nav - nav arī izrādes. Vai tu gribi ķerties klāt kino tāpēc, ka teātris ir tik gaistoša lieta? Da nē. Vienkārši kino ir citi izteiksmes līdzekļi, ar kuru palīdzību es varu par man interesējošām lietām runāt citādi kā teātrī. Tā ir vēl viena iespēja, vēl viena niša, nevis - tāpēc, lai pēc manis kaut kas paliek. Mani tas neuztrauc. Es vairs nedomāju par izrādēm, kas reiz ir bijušas. Tas ir kā piedzīvojums, kurš ir pārdzīvots un beidzies - gan man, gan skatītājam. Tev tūlīt būs četrdesmit. Vai tu jūti, ka paliec vecāks? Nē. Vienīgais, ko es jūtu... Pirms pāris gadiem es nevarēju saprast, ko Alvis ar to domā, kad viņš teica - reāli režisors kļūst pēc desmit gadiem darba. Toreiz es tam galīgi nevarēju piekrist, man šķita, ka es visu jau zinu, ka gadiem ar to nav nekāda sakara. Tagad, kad ir tie desmit gadi pagājuši, es jūtu, ka prakse pārvēršas dziļākā intuīcijā. Tik kak bi ņe znaješ, no znaješ (tu it kā nezini, tomēr zini). Tas nav amats? Nē. Amats ir - ti znaješ, i znaješ (tu zini, un zini). Es runāju par iekšējo sajūtu. Atkrīt viss liekais. Tu koncentrējies, vairs tā neizmētājies. Pirmajos gados - tu it kā seko idejai, bet visu laiku novirzies uz visādām blakus lietām. Ja ir tikai amats, tad labāk iet pasākumus taisīt. Vai taisīt pasākumus - tas obligāti nozīmē kaut ko neradošu? Ja tā skatās, tad arī bietes var ravēt ar radošu piesitienu. Es runāju par kreativitāti vertikālē. Vertikāle ir spēja notvert sava dzīves redzējuma atsevišķus vispārinājumus. Horizontālē nav šādu vispārinājumu. Taisīt pasākumus - tur ir tikai viens punkķiks (punktiņš) - izklaidēt. Parasti, kad piemin vertikāli un garīgumu, to saista ar ticību. Nē. Tam nav sakara ar Dievu. Neviens nav pierādījis, ka viņš ir. Taču, ja cilvēki viņu tai vertikālē saskata, tā ir viņu darīšana. Es viņu tur neredzu. Kā tad ir ar teātra sakrālajām saknēm? Man labāk patīk domāt, ka teātra rašanās - gan izcelsmes, gan radīšanas nozīmē - ir kaprīze, gadījums, nejaušība. Lieta, kas, tieši tāpat kā dzīvība, nevar nerasties. Kaut kādos zināmos apstākļos. Kas no teātra tevi ir visdziļāk skāris pēdējā laikā? Divas Franka Kastorfa izrādes - viena pēc Sartra, otra par hitleriešiem. Tā ir viena no retajām reizēm, kad izjutu kompleksus un kautrību. Tā bija radīšana absolūtā brīvībā. Es redzu, ka tas viss darbojas pēc pilnīgi citiem noteikumiem nekā dzīve. Bet tas ir tik organiski, ka es ticu šai realitātei. Moja duša pojot (mana dvēsele dzied) un es taščos (kaifoju). To lielo baudu man dod tas, ka izrāde padziļina manu izpratni par kaut kādām lietām. Teātris nav viena cilvēka darbs. Kas ir tie priekšnoteikumi, lai varētu rasties ideāla izrāde? Jebkurā gadījumā - pamatā ir režisors. Var būt ģeniāli aktieri, bet pie sūdīga režisora viņi neko izcilu radīt nevarēs (runājot par izrādi kā kopumu). Nu ir tā, ka teātrī Dievs ir režisors. Vismaz šodien. Un režisora spēks ir aplipināt citus ar savu ideju. Protams, ka mijiedarbība teātrī ir ļoti svarīga. Man vislielākais gandarījums ir vērot, kā aktieri ieslēdzas tai manā, sākumā tikai manā realitātē. Sāk radīt paši, ievērojot šos noteikumus. Var, protams, iestudēt izrādes, kurās aktieri tikai aizpilda precīzu zīmējumu. Bet tas nebūs viņiem interesanti, un man arī ne. Man patīk, ka viņi paši sāk taustīties un viņiem ir kaifs no tā. Man patīk, ka cilvēki no šī darba gūst prieku. Nevaru ciest to krievu skolu, kas nevar iztikt bez zināmas aktieru pazemošanas. Jā, man gadās kliegt mēģinājumos, bet tas ir ar mīlestību. Dažkārt kaut kādu izkustēšanos no viena punkta var panākt tikai tādā veidā. Bet mēģinājumi, taisīt izrādes - tā taču ir mūsu dzīve. Mēnesi pēc mēneša mocīties - tas būtu neizturami. Šajā darbā vajag, lai tas sagādā baudu. Dažkārt rodas iespaids, ka tev nav svarīgi, kādu lugu tu iestudē, dramaturģiskais materiāls ir tikai viens no daudziem burtiņiem, ar kuriem tu raksti to, ko esi iedomājies. Tādā nozīmē, ka es taisu izrādi, nevis iestudēju lugu - jā. Bet materiāls ir ļoti svarīgs. Lai vispār paņemtu kādu lugu, vai romančiku (romāniņu) - man vispirms ir nepieciešams materiālu konfrontēt ar sevi. Man vajag, lai tas ir aktuāli man personīgi. Es nevaru taisīt izrādi par Šveices ugunsdzēsējiem, jo man ir sveša viņu dzīve. Tieši tāpat es nevaru uztaisīt izrādi par gejiem, lai gan par viņiem ir ļoti labas lugas, jo es palikšu tikai priekšstata līmenī, es neesmu to izdzīvojis. Es mānīšos. Bet tu jau pats pieminēji iztēli, fantāziju... Tu visas izrādes taisi par sevi? Protams. Varbūt izņemot Īkstīti. Kaut gan (smejas), kaut kāda atgriešanās manā pagātnē caur to izrādi notika. Tātad tu esi tas, kas tevi interesē vairāk par visu pasaulē? Jebkurā cilvēkā ir vesela pasaule. Dievs ir tevī. Izzini sevi, un tu dabū visu. Brīvību. Jautājums ir - kā caur virspusēji uztveramai mikropasaulei aizrakties līdz sevī esošai makropasaulei. Teātrī šāds līdzeklis ir forma. Zreļišnostj formi (formas spilgtums) ir vajadzīgs, lai aizraktos dziļāk, līdz lietu būtībai. Vai tu vienmēr, iestudējot izrādi, vēlies kaut ko pavēstīt? Skaidrs. Ne vien pavēstīt, bet arī izrunāt. Taču man nekad, nevienā izrādē nav atbilžu, ir tikai jautājumi. Es neesmu nekāds guru, un nespēju atbildēt, lai gan esmu četrdesmit gadu nodzīvojis un jau desmit gadu - teātrī. Paradokss ir - jo tu vairāk iedziļinies, jo ilgāk ar to nodarbojies, jo dzīve kļūst arvien sarežģītāka. Apziņa paplašinās ar jautājumu, nevis atbilžu palīdzību. Atbilde nemaz nedrīkst nākt skaidra un verbāla, jo tas jau nozīmē, ka esi nošāvis greizi. Pasaule, tu pats - viss mainās nepārtraukti. Tikko tu esi šķietami notvēris atbildi uz kādu būtisku jautājumu, nākamajā izrādē tā vairs neatbilst šodienai. Tu nepārtraukti lasi, noskaties milzumu filmu... Vai tu esi apmierināts ar savu zināšanu līmeni? Kurš tāds ir? Tomēr ar gadiem esmu samierinājies ar to, ka visas grāmatas neizlasīšu, visas filmas nenoskatīšos un visas sievietes neizmīlēšu. Tagad, pie četrdesmit gadu robežas, man ir sajūta, ka ir izdevies dzīvi uzlikt uz bremzēm. Jo pirms tam tu dzīvo ar trauksmes sajūtu, ka kaut kad kaut kas notiks, tu sevi gatavo šim kaut kam. Kaut kam, kad tu beidzot pa īstam sāksi dzīvot, sāksi kaut ko saprast, vēl tikai uztaisīšu šo izrādi, izlasīšu šo grāmatu... Bet kādā brīdī tu saproti - nevis kaut kad, bet tagad, šobrīd - tā arī ir tava dzīve. Tā notiek tagad, tā jādzīvo tagad. Grāmatas, filmas, mūzika - tas nav tāpēc, lai uzkrātu informāciju. Tas ir intensitātei. Ja ir izvēle - pavadīt laiku kādā tusiņā ar tev neinteresantiem cilvēkiem vai to vakaru būt kopā ar Duglasu Kouplendu... Kad tu komunicē ar literatūru, tevī notiek izmaiņas. Tu dzīvo daudz intensīvāk nekā tādā pārtijā. Grāmatā cilvēks ir koncentrējis baigo enerģiju, bet tusiņā kāds tev pavirši stāsta kaut ko, ko pats pēc pāris stundām būs aizmirsis... Bet, ja tas nav pavirši, okay, tad arī laiks nav zemē nosviests. Saki, lūdzu, vai tu esi aizspriedumains? Man, protams, šķiet, ka ne, bet neviens nav bez grēka. Nesen kādā piļījienā (iedzeršanā) man pienāca klāt skatuves strādnieks, par kuru man šķita - es zinu, kā viņš dzīvo, ko viņš domā... Viņš pienāca un teica - pasaki man vārdu, un es izstāstīšu par to dzejoli. Un tas bija tik spēcīgi! Mans priekšstats par šo cilvēku mainījās par 180 grādiem. Es vēlreiz pārliecinājos, ka priekšstati neder, ka par katru cilvēku, ko satiec, jāveido jauna zināšana. Īstenībā jau to es mēģinu darīt arī savās izrādēs. Ja es pēc būtības, monumentāli sašūpoju kāda pārliecību par kādu nesatricināmu patiesību, tad ir baigais gandarījums. Jo cilvēki ir nelaimīgi, dzīvojot ar uzspiestām, viņu būtībai neatbilstošām patiesībām, cenšoties sevi tām pakļaut... Denī Didro izrādē Izvirtulis arī savā laikā ir lauzies cauri brikšņiem, lai pārvērtētu vecās patiesības. Viņš jau ņemas ne tikai ar savu brāzmaino privāto dzīvi un daudzajām sievietēm. Viņu nodarbina viena no centrālajām dzīves problēmām - morāle. Didro nonāk līdz izpratnei, ka katra jauna situācija, katra jauna sieviete ievieš izmaiņas morāles izpratnē. To nav iespējams nofiksēt. Tāpēc Izvirtulī skanēs Serža Geinsbūra mūzika, jo viņa dzīvesveids apliecina Didro atziņu. Morāle mainās līdz ar tevi. Tomēr tā nekādā gadījumā nebūs smaga izrāde par filozofiski nepaceļamiem jautājumiem. Mums pat scenogrāfija sasaucas uz Djagiļeva baleta sezonu Parīzē - lai viss būtu viegli un dejiski. Priekšstati veido arī estētisko gaumi. Tev bieži pārmet bezgaumību... Lai kaut ko nosauktu par gaumīgu, jābūt diezgan lielam daudzumam cilvēku, kuri par to vienojušies. Gaume ir pūļa kritērijs. Savukārt bezgaumībā tu vari būt individuāls. Bezgaumībā ir spēks, savrupa domāšana. Faktiski tā ir gaumes vispārākā pakāpe. Tu esi inscenētājs, pārliecinoši apdzīvo lielo skatuvi, katra izrāde uz tās ir arī kā šovs. Vai tu gribētu iestudēt operu? Neslēpšu, esmu domājis par šo jautājumu. Bet es nezinu, kā tikt galā ar manu sajūtu, ka opera uz skatuves - tā ir mirusi māksla. Es labprātāk operu klausos, nevis skatos. Lai cik gudri režisors "izpildītos". Mani biedē mūzikas diktāts. Esmu iestudējis rokoperu, opereti, manās izrādēs vienmēr ir daudz mūzikas, bet es vienmēr esmu drīkstējis tajā iejaukties. Cik man ir nācies lasīt režisoru grāmatas, par darbu pie operu iestudējumiem ir vienvienīgi šausmu stāsti. Protams, opera vilina režisorus gan ar izrāžu finansējumu, tātad kaut kādā ziņā lielākām iespējām, gan ar nesalīdzināmi lielākiem honorāriem. Visi režisori mīl naudu - neticams paradokss, bet fakts. Jo režisors grib vadīt ne vien izrādi, bet arī savu dzīvi, - tā, kā pašam patīk. Un tam vajag naudu. Kā tev šķiet, vai pēc desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem tu joprojām būsi režisors, iestudēsi savu n-to izrādi Dailes teātrī? Zini, es pārāk neanalizēju rītdienu, kur nu vēl - kas būs pēc desmitiem gadu. Dievs dod man nodzīvot tik ilgi. Es neesmu tik drošs par to, ko tu saki. Bet tas, ka dzīve notiek tādos kā nogrieznīšos no viena pirmizrādes datuma līdz nākamajam, tas ir točno (patiešām). Mazās dzīvītes, mazās nāves.u šeit un turpmāk tulkojums no krievu valodas. *** DŽ.DŽ.DŽilindžers - Dzimis 1966.gada 8.martā - 1984.-1987. Rīgas Tehniskā universitāte (inženieris) - 1993.-1996. Latvijas Kultūras akadēmija Teātra režisoru un aktieru apvienotais kurss (kursa vadītājs Pēteris Krilovs) - No 1997.gada Dailes teātra režisors - Pašlaik Dailes teātra repertuārā deviņas Dž.Dž.Dž. izrādes. Lielajā zālē: Izvirtulis, Kaligula, Melanholiskais valsis, Penelope un Diks; Kamerzālē: Vagīnas monologi, Trīs draugi - Hemingvejs, Selindžers, Bekets un Piedzēries kuģis; Mazajā zālē: Striptīzs un Petras fon Kantas rūgtās asaras. - Pēc Ē. E.Šmita komēdijas par Didro dzīvi Izvirtulis pirmizrādes 16.februārī gatavojas Liepājas teātrī iestudēt T.Ratigana Dāmu bez kamēlijām, rudenī Jaunajā Rīgas teātrī nāks klajā A.Stinga Dārznieks Kromals