Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +11 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 27. maijs
Loreta, Dzidra, Gunita, Dzidris

BRĀĻI

Staņislavs (24) un Antons (22) Prikuļi ir izvēlējušies būt katoļu priesteri. Vecākais no viņiem šogad pirmo reizi vadīs Lieldienu misi Dodu savu tēva svētību tavam priestera kalpojumam. Dodu savu mātes svētību un novēlu tevi mūsu mīļās Mātes Jaunavas Marijas aizgādībā, - tādus svinīgus vārdus sava dēla Staņislava pirmajā svētajā misē Romas katoļu Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcā pie altāra teica Nikolajs un Lilija Prikuļi.

Tēvs turējās braši, bet mātes balss trīcēja un acīs bija asaras. "Es nezinu, kā es toreiz vispār izturēju, mēs taču tajā brīdī savu bērnu upurī uz altāra salikām," saka Lilija Prikule. Pēc vairāk nekā gada viņiem šāda svētība būs jādod vēlreiz, jo Rīgas Romas Katoļu teoloģijas institūtu beigs un par priesteri tiks iesvētīts viņu otrs dēls Antons. Ko nozīmē būt garīdznieku vecākiem? "Daudz lielāku atbildību par savu dzīvi. Attieksme pret mums nav vienāda. Citam tā ir labvēlīga un saprotoša, cits izturas ar neizpratni: nu kā tā var - precēties nedrīkst, mazbērnu nebūs, iedzert arī nedrīkst," saka Nikolajs, kuplās Prikuļu ģimenes galva. "Priesteris - tas nav tikai amats, bet aicinājums. Kādā brīdī es sajutu šo Dieva balsi sevī un līdz šim neesmu nožēlojis savu izvēli," smaida bērnišķīgi trauslais, aizrautīgais Antons Prikulis (22). Lieldienās viņš kā praktikants palīdzēs apkalpot dzimto Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudzi, augustā jau tiks iesvētīts pirmajā priesterības pakāpē - par diakonu, divus gadus vecākais brālis Staņislavs šogad jau pirmoreiz patstāvīgi vadīs Lieldienu misi Balvos. PRIEKS Vikāra - prāvesta palīga istabiņa ir maza mazītiņa, kā ligzdiņa. Tajā ir tikai neliela grāmatu etažere, lielākā daļa grāmatu sakrautas kaudzēs uz grīdas, trīs krēsli, uz ceturtā novietots portatīvais dators, pie sienas pašdarināts koka krucifikss. Ledusaukstajā priekštelpā vienkārša čuguna izlietne, bet virs tās liels plakāts ar japāņu hieroglifu. "Tas nozīmē - prieks, to man zīmēja viena japāņu māksliniece. Mani piesaista japāņu māksla ar savu minimālismu - neko daudz nevajag, lai būtu skaistums. Arī man neko vairāk nevajag, man visa pietiek," saka jaunais priesteris, vedinādams ciemiņus istabiņā. Bez rakstāmgalda viņš it labi iztiekot, jo datoru var ielikt klēpī. Tagad esot jāpabeidz studijas, pa vakariem rakstot diplomdarbu par tēmu Mākslas nozīme cilvēka un baznīcas dzīvē, balstoties uz pāvesta Jāņa Pāvila II Vēstuli māksliniekiem. Par priesteri Staņislavs iesvētīts pagājušā gada augustā, bet studiju pabeigšana iekavējusies sakarā ar Laterānas Pontifikālās universitātes filiāles Rīgas Teoloģijas institūta studiju programmas akreditāciju. Balvos Staņislavs Prikulis ir tikai nedaudz ilgāk par diviem mēnešiem, pēc semināra beigšanas viņš sācis kalpot Līvānos, bet janvārī sekojusi latīņu valodā rakstīta bīskapa pavēle, ka 24 stundu laikā jāpārvācas uz Balviem. Staņislavs atzīst, ka Romas katoļu garīdznieka dzīve ir līdzīga militārajam dienestam - arī te pavēles neapspriež, bet tām paklausa. Piegājis pie kartes, apskatījis, kur ir Balvi, savācis nedaudzās mantiņas un devies ceļā. Pats Staņislavs smaida, ka vikāram esot tāda zelta dzīve: ne par ko vēl nevajag atbildēt, var lēnām iegūt pieredzi, pirms uzņemas smago draudzes aprūpes pienākumu. Ārēji gan kalpojums ne ar ko neatšķiras - tāpat jāceļas no rīta sešos ("Nu, nav viegla tā agrā celšanās, gribas ilgāk pagulēt," kautrīgi nosaka jaunais priesteris.), jāiet uz rīta svēto misi plkst. 7.00, tad brokastis, dienas darbi - došanās pie slimniekiem, uz skolām, bērnu kristīšana, mirušo izvadīšana, vakarā atkal svētā mise. Latgalē priesteru trūkst, tāpēc jāapkalpo vairākas draudzes. Ik dienas jālasa īpašās priesteru psalmu lūgšanas - breviārs. Svētdienās svētā mise ir arī pusdienlaikā. Tomēr atliekot laiks arī uzspēlēt bumbu kopā ar Balvu jauniešiem, palasīt kādu avīzi, noskatīties filmu, strādāt ar datoru. Diemžēl datoram Balvos vēl neesot interneta pieslēguma. Staņislavs kautrīgi atzīstas, ka portālā draugiem lv viņam ir vairāk nekā trīssimt draugu, vēl seminārā mācoties, viņš pats tajā izveidojis diskusiju klubu katoļiem lv, kur tagad dalībnieku skaits jau iesniedzies otrajā tūkstotī. Viņš uzskata, ka šādā veidā jaunieši var uzdot sev interesējošus garīgās un intīmās dzīves jautājumus, ar kuriem ne vienmēr viņi griezīsies baznīcā pie priestera. AICINĀJUMS Sarunas laikā Staņislavs ģērbies parastās drēbēs, tikai melnajam kreklam ir balta kolārapkaklīte, taču, pildot ikdienas priestera pienākumus, ir jāģērbj priestera amata tērps - sutana. Tas ir garš, melns mētelis ar augstu apkakli un daudzām sīkām podziņām. Sutanu semināristiem uzģērbj pirmajā kursā Sv.Jāzepa dienā 19.martā, to dara viens no vecāko kursu audzēkņiem. "Sākumā jau tā dīvaini bija, ka stērbeles kūļājas ap kājām, bet ātri pieradām," smejas Staņislavs. Dievkalpojumu laikā priesteri velk liturģiskās drēbes, kuru krāsa atbilst baznīcas gada notikumiem - zaļa parastajā laikā, violeta gavēnī, sarkana mocekļu piemiņas dienās, balta svētkos. Lieldienās Staņislavs tērpsies svinīgajās baltajās drānās. Viņš uzskata, ka svētki garīdzniekiem esot lielākais darba laiks, kas tiek izdzīvots ar īpašiem liturģiskiem tekstiem un darbībām. Protams, ka šajās dienās baznīcā būs vairāk cilvēku nekā parastajā svētdienā, taču to varot saprast, svētkos garīgā dzīve aktivizējoties. "Cilvēki jau vairāk pievērš vērību ārējām sakramentālijām. Bija gadījums Lieldienās Rīgā, kad priesteris saka, nu, tagad būs svētība cilvēkiem, bet ticīgie tik ver vaļā savus produktu maisiņus, jo viņiem ir grūti aptvert, ka svētī viņu pašu, nevis mantiskās lietas," smejas Staņislavs. Baznīcā nosvētītā Lieldienu maltīte vienojot ģimeni, ja, to baudot ar lūgšanu, pateicoties Dievam par gada laikā dotajām svētībām. Pats Staņislavs gan jau desmito gadu Lieldienās nebūs mājās starp brāļiem un māsām. Priestera ģimene esot viņa brāļi priesterībā, un Lielajā ceturtdienā visi Rēzeknes - Aglonas diecēzes priesteri sabrauc Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē, lai atjaunotu savu priestera solījumu. "Tas bija sen, astotajā klasē, kad sajutu aicinājumu uz priesterību. Vietējais prāvests man ieteica iet mācīties uz Rīgas katoļu ģimnāziju. Pēc tam sešus gadus mācījos seminārā. Grūti bija, bet šaubu nebija - zināju, ja jau Dievs ir aicinājis, viņš nevar kļūdīties." Semināristu dzīve atšķiroties no parastu studentu dzīves, tajā ir jāievēro stingra regula, tomēr netrūkstot jautrības un draiskulību - Staņislavs rāda albumus, kur apkopoti paša zīmēti komiski šarži par semināra mācību spēkiem un kursa biedriem. "Bija kursa biedri, kuri aizgāja, saprata, ka tas nav viņu aicinājums, no četrpadsmit par priesteriem tikām iesvētīti tikai kādi seši. Tas nav nekas nosodāms, labāk agrāk apjēgt, ka tu nevari. Tikai es nevaru saprast, ka par mani runā ar nožēlu - tāds jauns, bet jau dzīvei zudis. Ja es būtu nodzēries vai paklīdis, neviens mani nenožēlotu." Par slavenajiem Dena Brauna bestselleriem Staņislavs pasmaida, bet pirms Lieldienām viņš mēģinās atkal noskatīties Mela Gibsona filmu par Kristus ciešanām. Kaut gan viņš uzskata, ka filmā ir daudz kas nedabisks un samākslots, tomēr visvairāk viņu saviļņojuši kadri, kur Jēzus šaustīšanā karavīriem ir mūsdienu ikdienas cilvēku sejas. "Cilvēki jau nav ļauni, bet viņi bieži vien ieiet azartā un nejūt, ka otram sāp. Ko Dievs gribēja mums ar to pateikt, atdodot savu vienpiedzimušo dēlu visšausmīgākajām ciešanām un nāvei? Tas mums Lieldienās ir mūžīgais jautājums. To es gribu atrisināt." Aizbraucot no Balviem, Staņislavs mūs pavada līdz baznīcas vārtiem un ilgi paliek stāvot kā mazs un trausls Kristus kareivis. BRĀLIS "Brālis mani nemudināja stāties Garīgajā seminārā, bet saprata. Teica, ka lūgsies par mani," saka Antons Prikulis, kas seminārā iestājās divus gadus pēc Staņislava, pabeidzot Rēzeknes ģimnāziju. Slaids, zēnisks, ar mazām brillītēm, viņš ārēji atgādina populāro filmu varoni Hariju Poteru, taču par to īpaši nesatraucas. "Daugavpilī, kad fotografējos autovadītāja tiesībām, fotosalona vadītāja man noslēpumaini teica - mēs zinām, jūs esat no tās Potera nometnes. Man nācās viņu sarūgtināt, ka neesmu." Filmu par savu ārējo dubultnieku viņš ir skatījies un atzīst, ka bērniem gribas to, kas stimulē viņu fantāziju, tomēr bīstami ir tad, ja sāk atdarināt buršanu un visādas maģiskās izdarības. Antons stāsta, ka pirms tam viņam bijuši citi plāni - gribējies studēt kaut ko ar matemātiku un rasēšanu saistītu. Tad nākusi slimība, kuras laikā pārdomāta dzīve un izjusta vēlēšanās darīt to kalpošanas darbu, ko dara priesteris. Pirmajā gadā seminārā bijis grūti, mākušas šaubas, vai tā ir viņa īstā vieta. "Sākumā, kad iestājas, ir tāda liela dedzība. Brālis jau mani brīdināja par grūtībām, ka pats grūtākais būs atsacīties no meitenes, ka nedrīkstēs būt draudzene. Tajā dedzībā man tas likās tīrais nieks, bet laika gaitā es sapratu šo vārdu patiesumu, sapratu, kāpēc ir vajadzīgi šie seši gadi seminārā, lai pārbaudītu sevi," saka Antons. Tagad viņš katru ikdienas dievkalpojumu gaida kā svētkus, kuros Dievs viņam dod atbildi uz jautājumiem. Svarīga ir arī draudzīgās ģimenes attieksme un atbalsts. "Vai jūs runājāt ar manu tēti, vai jūs zināt, ka viņš agrāk ir bijis neticīgs?" jautā Antons. ĢIMENE "Ir jau trīs, atvainojiet, vispirms noskaitīsim Žēlsirdības kronīti," Nikolajs Prikulis aizgriežas no sarunu biedriem un iegrimst lūgšanā, kuru viņš šajā stundā, kad esot ticis piesists krustā Jēzus, skaita ik dienas. "Redziet, tās bija tikai septiņas minūtes. Mēs sakām - nav laika lūgšanai, bet patiesībā nav mīlestības. Ja ir mīlestība, tad atrod laiku ar mīlamo būtni parunāties." Nikolajs strādā vienā no Rēzeknes rūpnīcām par darba drošības speciālistu, māte Lilija ir mājsaimniece. No septiņu bērnu ģimenes mājās palikušas tikai dvīnītes Agnese un Terēze, kas mācās Rēzeknes poļu vidusskolas 7.klasē, un pastarīte Anna Marija, katoļu pamatskolas trešklasniece. Vecākais dēls Andris strādā par galdnieku, tagad veido altāri Ludzas baznīcā, Jānis mācās Daugavpils mākslas koledžā. Staņislava un Antona izvēlei vecākiem atlicis tikai piekrist. Dēli par grūtībām nesūdzoties, arī padomu neprasot, tagad jau vecāki ar viņiem vairāk apspriežot garīgās dzīves jautājumus. Nikolajs atklāti atzīstas, ka baznīcu apmeklēt sācis tikai atmodas laikā. Pirms tam bijis neticīgais, lai arī bērnībā kristīts un iesvētīts, baznīcā viņu neviens nav varējis ievilkt, pat ticīgā sieva ne, uzskatījis, ka tās ir bābu pasakas. 1989.gada vasarā Tautas frontes Rēzeknes nodaļas sapulcē Antons Seiksts aicinājis jaunus cilvēkus gājienā uz Aglonu. Tad arī Nikolajs nolēmis aiziet, pārbaudīt, vai varēs izturēt. Pēc svētkiem noticis brīnums. "Kad visi gatavojāmies mājupceļam, mūs mudināja aiziet Aglonas kapos pie Dievmātes skulptūras, kura uzklausot visas cilvēku lūgšanas. Es tam īpaši neticēju, bet aizgāju arī, kaut arī nezināju, ko lai lūdzu. Tad nolēmu - lūgšu sev ticību. Apgāju trīs reizes apkārt statujai kā visi, noliku savu monētu un devos mājās, taču sākot ar šo brīdi it kā nemanāmi dzīve sāka mainīties, it kā būtu noslaucītas aizsvīdušās brilles." Sācis apmeklēt Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcu, kur toreiz kalpojis apbrīnojami sirsnīgs priesteris Andrejs Trapučka, pie kura cilvēki tiekušies. Reiz Nikolajs bijis klāt, kad priesteris novilcis savu svīteri un atdevis bezpajumtniekam, jo naudas vairs nebijis ko dot. Tad arī zēni sākuši piekalpot baznīcā pie altāra. Vakaros visa ģimene kopīgi lūgusies rožukroni. "Nu, nebija jau tas tik viegli, sākumā visiem bija kādas atrunas, grūti uz ceļiem nostāvēt, miegs nāk. Bet izturēja," smejas Lilija. Dēli jau no mazām dienām audzināti nevis paklausīgi, bet gan patstāvīgi, ar savām domām un spriedumiem. Arī diskotēkas viņiem nav tikušas aizliegtas, taču īpaši uz tām neesot skrējuši. Prikuļu ģimenei nav televizora. (Neesam tādi nabadziņi, ka nevarētu nopirkt, vienkārši atdāvinājām tantēm. Vismaz bērni lasa grāmatas, - smejas mamma.) Lieldienu rītā kā ik svētdienu viņi būs baznīcā, kur pie altāra šoreiz kalpos pašu dēls. "Ir aizkustinošs brīdis - kad Lieldienu rītā ap baznīcu trīs reizes iet procesija, pa to laiku kādam no improvizētā kapa jāaizvāc Jēzus skulptūra, lai visi redzētu un ticētu, ka Viņš ir augšāmcēlies. Es pats arī to esmu darījis. It kā tā ir ārējā zīme, bet ar to Dievs mūs uzrunā caur ticību. Mūzika, sakrālā māksla, skaistums uzrunā cilvēku un atver viņu kā ziedu. Dievs taču arī ir skaists," saka Antons, un viņa acis aiz Harija Potera brillīšu stikliem staro tik bērnišķīgi tīrā priekā kā Lieldienu austošā saulīte.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Gūstekņu apmaiņu pieļauj vien pēc notiesāšanas

Krievija par priekšlaicīgām uzskata jebkādas sarunas par Mariupolē gūstā padevušos rūpnīcas Azovstaļ aizstāvju apmaiņu ar Ukrainā sagūstītajiem Krievijas karavīriem, paziņojusi augsta Krievijas Ā...

Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits