Černobiļa pēc 20 gadiem

Klusumu pāršķeļ plīstošu stikla lausku griezīgās skaņas zem kājām. Ārā februāra sniegs apsedzis panorāmas ratu, kurā vairs neviens nekad nevizināsies. Pulkstenis pie publiskā peldbaseina sastindzis sešos un 12 minūtēs. Ilgi pēc tam, kad cilvēki jau bija prom, katru nakti automātiski ieslēdzās ielu apgaismojums, un retajās slepenajās vizītēs tieši laternas visvairāk biedēja Valeriju Slucki. Vēlāk pierada. "Ir smagi. Es te pavadīju labākos jaunības gadus. Bet pie visa var pierast." Daudzdzīvokļu mājā Celtnieku ielā ceturtajā stāvā Valerijs stāv savā bijušajā dzīvojamajā istabā pie sasista televizora karkasa, no sienām atkarājušās sapluinītas tapetes ar zaļu lapu ornamentu. Dienā, kad Valerijam, viņa sievai Natālijai un diviem bērniem bija jāsteidzas prom, mantu savākšanai tika dotas tikai 40 minūtes. "Domājām, ka atgriezīsimies, tāpēc paņēmām tikai dažas lietas." Piecos plastmasas maisiņos salika dokumentus, Natālijas angļu valodas mācību grāmatas, dažus zinātniskās fantastikas romānus un traukus. 1986.gada 27.aprīļa vakarā Valerijs aizslēdza dzīvokļa durvis un kopā ar kaimiņiem sakāpa autobusos, kas viņus aizveda uz ciemu 70 km attālumā. Tonakt tā tika evakuēts 21 000 cilvēku. Viņiem solīja, ka varēs atgriezties pēc trim dienām. Tagad, gandrīz 20 gadu vēlāk, Pripetes tukšās ielas aizvien ir aizliegtās 30 km zonas epicentrs, ceļu uz turieni apsargā trīs armijas posteņi. Pripete joprojām ir radioaktīvākā pilsēta pasaulē. Černobiļas spēkstacija ir tikai triju kilometru attālumā. TONNAS IZGARO DEBESĪS Kad 1986.gada 26.aprīļa rītā pulksten 1.23 spēkstacijas ceturto reaktoru sadragāja vairāki sprādzieni, no reaktora serdes uzreiz izgaroja 50 tonnas urāna degvielas. Garaiņi tika izmesti augstu atmosfērā. Vēl 70 tonnas urāna un 900 tonnas augsti radioaktīva grafīta izplūda ap reaktoru, izraisot vairāk nekā 30 ugunsgrēku. Uzliesmoja arī 800 tonnas grafīta, kas bija palikušas reaktorā - šo radioaktīvo sārtu nespēja nodzēst desmit dienas. Trīs dienas bija nepieciešamas, lai padomju valdība saņemtos un atzītu, ka notikusi katastrofa. Cits nekas neatlika, jo avārijas trauksmes signāli atskanēja kodolspēkstacijās Zviedrijā, līdz kurienei jau bija aizceļojis radioaktīvais mākonis. Piesārņojums, kura sastāvā bija arī plutonija izotopi ar sadalīšanās laiku 24 360 gadu, vēlāk apceļoja pasauli. Černobiļas radioaktīvais materiāls konstatēts pat ezeros Japānā. Tonakt stacijā dežurēja 176 darbinieki, avārijas seku likvidēšanā tika iesaistīts vairāk nekā pusmiljons vīriešu un sieviešu. Daudzi no viņiem saņēma milzīgu starojumu: daži gāja bojā tūlīt, citi drīz pēc tam mira agonijā Ukrainas galvaspilsētas Kijevas slimnīcās un speciālajās radioloģijas nodaļās 6.Maskavas slimnīcā. Starojuma devas, ko saņēma simtiem kareivju un rezervistu - tā dēvētie likvidatori, ir vai nu slepenas, vai arī vispār nekad oficiāli nav reģistrētas. Oficiālais ziņojums par traģēdiju tika izplatīts tikai pēc pieciem gadiem. Cilvēki, kas strādāja stacijā, tika padarīti par grēkāžiem - viņu tiesāšana bija pēdējā lielākā paraugprāva, ko paspēja noorganizēt brūkošais padomju režīms. Ilgtermiņa sekas uz cilvēku veselību visu šo laiku bijušas valdību, nevalstisku organizāciju, zinātnieku un mediķu spekulāciju un manipulāciju tēma visā pasaulē. Tagad, 20 gadus pēc katastrofas, Černobiļu pārdzīvojušie izkaisīti pa visu bijušo padomju valsti, pamazām padodoties audzējiem un pāragrām sirdslēkmēm. Nervozi runājot pie tējas tases Kijevas viesnīcas vestibilā, atvaļinātais helikoptera pilots Sergejs Volodins uzsit pa medaļu, ko viņam pasniedzis Ukrainas prezidents 1996.gadā. Tādas pašas pirms desmit gadiem pēc nāves piešķīra viņa kolēģiem ugunsdzēsējiem, kas gāja bojā, dzēšot ugunsgrēku ceturtajā reaktorā. "1986.gadā to piešķīra par bojāeju. Desmit gadus vēlāk - par to, ka vēl esam dzīvi." EKSPERIMENTS AR SLIKTĀM BEIGĀM Piektdiena, 1986.gada 25.aprīlis, bija pavasarim netipiski silta diena Pripetē. Aleksandram Juvčenko, ceturtā reaktora nodaļas tehnisko inženieru vadītājam, bija paredzēta naktsmaiņa. Pēcpusdienā viņš pavadīja laiku, ar velosipēdu vizinot divus gadus veco dēlēnu Kirilu. Pripeti sāka būvēt 1970.gadā, lai izmitinātu topošās spēkstacijas darbiniekus. Pašas stacijas vārdu aizņēmās no senas ukraiņu pilsētas Černobiļas 30 km attālumā. Vidējais iedzīvotāju vecums jaunajā pilsētā bija 27 gadi. Stacija, kurā jau darbojās četri reaktori, bet tapa arī piektais un sestais, bija iecerēta kā lielākā atomenerģijas ražotne pasaulē. Inženieriem bija gods dabūt darba nosūtījumu uz turieni. Arī pati Pripete tika veidota kā paraugpilsēta - kā labākā dzīvesvieta visā Padomju Savienībā. Tur pabijušie to atceras kā idillisku vietu, pilnu ar bērniem un rozēm. Tovakar ceturtajā reaktorā bija ieplānota vairākkārt atliktā drošības pārbaude, lai noskaidrotu sistēmas spēju dzesēt serdi strāvas pazušanas gadījumā. Nr.4 bija 1000 megavatu RBMK reaktors - milzīga struktūra ar 1660 desmit metru gariem kanāliem, kas piepildīti ar urāna degvielu. Citu no cita to atdalīja 1700 tonnas grafīta, kas novietotas 2488 kolonnās. Reaktora jaudu regulēja ar 211 borkarbīda stieņiem, kas tika nolaisti vai pacelti serdē, tā samazinot vai pastiprinot reakcijas ātrumu. Virsū serdei bija trīs metrus biezs tērauda un betona vāks, kura diametrs bija 17 m. Tehniķi to bija iesaukuši par pieckapeiku. RBMK tika uzskatīts par padomju atomenerģijas darba zirgu. Lēts un uzticams. Uzbūvēts bez dārgām aizsargbarjerām, kam būtu jāpārtver radiācijas noplūde avārijas gadījumā. Patiesībā izrādījās, ka reaktoram ir nopietnas kļūdas konstrukcijā: kad to darbināja ar zemu jaudu, tas kļuva bīstami nestabils un grūti kontrolējams. Turklāt pirmajās četrās sekundēs pēc iegremdēšanas serdē stieņi izraisīja savam uzdevumam gluži pretēju reakciju - tā vietā, lai palēninātu reakciju, tie uz mirkli radīja pēkšņu jaudas uzrāvienu. Normālā situācijā to neuzskatīja par bīstamu, taču, liekot reaktoram strādāt pāri tā limitiem, draudēja katastrofa. 26.aprīļa rīta stundās neplānoti sakrita visas padomju režīma stagnācijas radītās problēmas - slikta vadība un plānošana, slikta konstrukcija, instrukciju neievērošana. Drošības pārbaude tika veikta brīdī, kad reaktors darbojās ar mazu jaudu, tātad bija nestabils. Piecas atsevišķās drošības sistēmas bija atslēgtas. Kad eksperiments izraisīja negaidītu jaudas uzplaiksnījumu, kāds nospieda ārkārtas stop pogu, iegremdējot serdē 211 stieņus. Četrās sekundēs tvaika spiediena un strāvas monitoros bultiņa izlēca no pieļaujamās normas skalas. Notika strauja degvielas kanālu sairšana. Pulksten 1.23:58 reaktoru pārplēsa pirmais no vairākiem ūdeņraža sprādzieniem: 500 tonnu smagā "pieckapeika" palēcās gaisā. Mašīnists Valerijs Hodemčuks, kas atradās pie galvenās sūkņu pults, bija pirmais vīrs, kas zaudēja dzīvību. Viņa līķis nekad netika atrasts. NĀVĒJOŠA DEVA 48 SEKUNDĒS Aleksandrs Juvčenko ir 45 gadus vecs gara auguma vīrs, kura stāvs aizņem gandrīz visu šauro liftu, kas mūs ved uz viņa dzīvokli devītajā stāvā Vernadska prospektā Maskavā. Viņš nemīl stāstīt par notikušo. "Es nereklamēju faktu, ka biju tur. Šajā dzīvoklī esam jau 11 gadu, bet neviens kaimiņš to nezina." Juvčenko bija savā kabinetā 12.5.līmenī, pusceļā starp trešo un ceturto reaktoru. Sprādziens ielieca metru biezu sienu un izrāva durvis, pazuda elektrība. Viņš nodomājis, ka sācies karš ar rietumiem. Sekoja vēl viens spēcīgs triecienvilnis, atnesot biezi pelēku radioaktīvo joda, cēzija, stroncija un plutonija izotopu mākoni. Kaut kur ārpusē svilpa izplūstošie garaiņi. Paķēris nestuves, viņš izskrēja no kabineta. Pirmo pamanīja sūkņa operatoru - smagi apdegušu, gruvešiem notraipītu un šokā trīcošu. Cietušais mudināja glābt Valeriju Hodemčuku. Kad Juvčenko ieradās vietā, kur vajadzēja būt mašīnistam, tur vairs nekā nebija, tikai tukšums. Juvčenko kopā ar savu palīgu Juriju Tregubu izskrēja ārā, lai paskatītos, kas īsti noticis. Stāvot uz ielas tikai pāris minūšu pēc eksplozijas, abi vīrieši bija pirmie, kuri ieraudzīja, kas noticis ar ceturto reaktoru. "Puse ēkas bija pazudusi. Mēs tur vairs neko nevarējām darīt." Tas bija apokaliptisks skats: debesīs šāvās liesmas, no sarautajiem 6000 voltu kabeļiem sprakšķēja dzirksteles, virs svelmainās reaktora ēkas sadragāti svārstījās ūdens un slāpekļa rezervuāri, bet no ēkas saplosītā vēdera naksnīgajās debesīs cēlās zilibalta blāzma. "Atceros, tobrīd padomāju - re, cik skaisti!" saka Juvčenko. Pārdabiskās blāzmas apburto Juvčenko sagrāba un prom sāka vilkt Tregubs, kas pirmais apjēdza, ka abi stāv nāvējošas radiācijas laukā. Atgriezies ēkā, Juvčenko satika Valeriju Perevozčenko un divus jaunākos tehniķus, kas centās nolaist serdē iestrēgušos kontrolstieņus. Juvčenko paskaidroja: "Nekādu stieņu vairs nav." Tomēr visi četri vīri steidzās uzkāpt līdz 35.līmenim, lai no 30 metru augstās dzegas novērtētu postījumus. Tikuši augšā, trīs devās tālāk, Juvčenko palika pie durvīm, atspiežoties pret tām ar ķermeni un neļaujot aizvērties. "Ja tās aizcirstos, mēs tur būtu apglabāti." Perevozčenko turēja bateriju un trīs vīri ar šausmām saprata, ka centieni nolaist kontrolstieņus tiešām ir absurdi. Uz dzegas viņi atradās kādu minūti, Juvčenko vairs nespēja ilgāk noturēt durvis. Taču šajā īsajā laikā viņi saņēma nāvējošo starojumu. "Viņi bija pirmie, kas nomira Maskavas slimnīcā," stāsta Juvčenko. Ap plkst.1.25, kad liesmas jau šāvās 300 metru augstumā, Černobiļas stacijas otrajā ugunsdzēsēju depo sāka gaudot sirēna. Telefona istabā atradās trīs metrus garš galds ar simtiem kontrollampiņu - pa vienai katrai lielā stacijas kompleksa telpai. Pēkšņi iedegās pilnīgi visas. Naktsmaiņā strādāja arī ugunsdzēsējs Anatolijs Zaharovs, kas Černobiļā ieradās 1980.gadā. Tie bija seši rāmi darba gadi. Viņš redzēja, kā būvēja ceturto reaktoru, zināja tā uzbūvi no iekšpuses līdz pat ārpusei. Kad viņš nobremzēja savu mašīnu pie degošajām drupām un redzēja uz asfalta izsvaidītās grafīta lauskas, viņš skaidri zināja, ka ir tikai viena vieta, no kurienes tās nākušas. "Atceros, pajokoju citiem: "Te jābūt ellīgam starojumam. Būsim laimīgi, ja rīt no rīta pamodīsimies!"" Tagad Zaharovam ir 53. Īsa auguma, apaļīgs, smaidošs vīrs mani uzņem savā dzīvoklī padomju augstceltnes 16.stāvā Kijevas piepilsētā. Viņam ir brilles ar zelta krāsas rāmjiem un iešļūcenes, uz kurām uzdrukāts kāds komiksu varonis ar uzmundrinošu, augšup pavērstu īkšķi. Viņš pastāsta, ka no 28 maiņas vīriem, kas devās cīnīties ar liesmām, dzīvi palikuši 16. Eksplodējušā reaktora karstās atlūzas sakrita uz blakus ēku jumtiem un aizdedzināja šīferi. Bija drauds, ka liesmas varētu pārmesties uz garo turbīnu zāli un, kas būtu vēl katastrofālāk, uz trešo reaktoru kaimiņos. Zaharovs palika dežurēt pie auto, viņa komandieris leitnants Praviks kopā ar virsniekiem Titenoku, Ignotenko un vēl citiem steidzās pa metāla kāpnēm uz jumtu, lai dzēstu liesmas. Tā bija pēdējā reize, kad Zaharovs viņus redzēja. Viņiem nebija īpašu aizsargtērpu vai dozatoru, ar ko pārbaudīt starojuma līmeni. Radioaktīvās lauskas kausēja bitumenu. To, ko izdevās apdzēst ar ūdeni, viņi paši savām rokām meta prom vai aizspēra ar kāju. Kad liesmas uz jumta izdevās apslāpēt, Praviks un citi vīri tuvojās reaktora zāles drupām, lai ūdensstrūkla trāpītu tieši blāzmojošajā krāterī. Grafīts tur dega ar 2000° C temperatūru. Šīs varonīgās, bet bezjēdzīgās darbošanās laikā ugunsdzēsēji saņēma lielāku starojumu nekā upuri Hirosimā - tur gamma stari uzliesmoja tikai atombumbas detonācijas laikā, turklāt 800 m virs zemes. Par nāvējošu uzskata starojuma devu ap 400 rem - tik daudz saņem organisms, ja atrodas 400 rentgenu stiprā laukā 60 minūtes. Uz turbīnu zāles jumta gamma un neitronu starojums bija ap 20 000 rentgenu stundā. Pie serdes bija 30 000 tūkstoši. Tātad nāvējošu devu varēja gūt jau 48 sekundēs. Taču Praviku un citus vīrus atsauca tikai pēc stundas, kad viņus apdullušus un vemjošus projām aizrāva ātrā palīdzība. Visi nomira slimnīcā pēc divām nedēļām. Zaharovs dzirdēja stāstu, ka Vladimira Pravika brūnās acis bija mainījušas krāsu - starojuma dēļ kļuvušas zilas. Nikolajam Titenokam bija tik spēcīgi iekšējie apdegumi, ka čūlas bija izveidojušās pat uz sirds. Vīriešu ķermeņi bija tik radioaktīvi, ka tos apglabāja aizmetinātos cinka zārkos. Anatolija Zaharova dežūra ilga līdz diviem pēcpusdienā, tad viņš ar velosipēdu devās mājup. Izdzēra trīs litrus ābolu sulas un likās gultā. Drīz pēc tam viņu hospitalizēja Kijevā, kur viņš palika nākamos divus mēnešus. Viņam teica, ka organisms absorbējis 300 rem. "Tā viņi pierakstīja." Tajā paša gadā viņam piešķīra Sarkano Zvaigzni. 1992.gadā atzina par pilnīgu invalīdu. Tagad viņš stāsta, ka otrā depo vīri nešaubījās, ka uzņemas lielu risku. "Protams, mēs zinājām!" viņš pasmejas. "Ja būtu sekojuši instrukcijām, ne brīdi netuvotos reaktoram. Taču tas bija morāls pienākums. Mēs bijām kā kamikadzes." 26.aprīļa agrajās rīta stundās no visa Kijevas reģiona uz Černobiļu tika nosūtītas 37 ugunsdzēsēju brigādes - 186 ugunsdzēsēji un 81 mašīna. Līdz plkst.6.35 viņiem izdevās savaldīt visus redzamos ugunsgrēkus ceturtajā reaktorā. Kijevas ugunsdzēsēju priekšnieka vietnieks ziņoja, ka ārkārtas situācija ir likvidēta. Tajā pašā laikā no sāņus aizmestās "pieckapeikas" plūda draudīgi sārta blāzma. Ceturtais reaktors bija miris, bet tā vietā turpināja darboties izkusuša urāna un grafīta vulkāns, kuru apslāpēšana nebūt neizrādījās tik vienkārša. IESAKA DAUDZ DEGVĪNA Sergejs Volodins ierodas uz tikšanos ar mani pie tējas tases vienā no Kijevas viesnīcām. Mugurā Ukrainas gaisa spēku pulkveža forma. Esot uzvilcis pirmo reizi, pirms tam izdurot caurumus, lai piestiprinātu vairākas medaļas. Līdzi paņēmis žurnāla raksta izgriezumu ar savu un divu kolēģu fotogrāfiju. "Paklīda baumas, ka mēs visi esam pagalam," viņš skaidro, "tāpēc nofotografējāmies, lai pierādītu, ka esam dzīvi." Viņš runā ātri, it kā steigdamies izstāstīt pēc iespējas vairāk. Kad pastiepjas pēc tases, rokas trīc. Ar helikopteru viņš sāka lidot 1976.gadā padomju karabāzē Kijevā. Tas bija mierīgs dienests: gadiem ilgi vizināja birokrātus un ģenerālus pa visu valsti. Viņa Mi-8 lidaparātā bija mīkstie krēsli, tualete un bārs. Reizi pa reizei pārlidoja Černobiļas staciju ziņkārības dēļ un ieslēdza dozimetru, lai izmērītu radioaktivitāti. Tas nekad neko nereģistrēja. 25.aprīļa vakarā kapteiņa Volodina apkalpei bijā dežūra Kijevā, tāpēc viņi bija pirmie, kas ieradās Černobiļā. Kad valdība izveidoja ārkārtas situāciju komisiju, Volodinam tika uzdots riņķot virs Pripetes, lai mērītu starojumu. Gaisā pacēlās bez aizsargtērpiem, ģērbušies tikai kreklos. Nākamajā dienā debesis bija skaidras. Taču, kad viņi tuvojās dūmu un garaiņu vāliem, kas cēlās no ceturtā reaktora, uz auduma parādījās dīvaini eļļaini pilieni. Lejā ciematu dārzos rosījās cilvēki. Kad Volodins paskatījās uz dozimetru, tā rādītājs lēkāja kā negudrs: 10, 100, 250, pat līdz 500 rentgenu stundā. "Kad tiek pārsniegti 500, aparāts vispār nedarbojas." Tā notika vairākas reizes. Pēkšņi pilota kabīnē iebrāzās līdzi lidojošais majors un, turot rokās savu dozimetru, sāka kliegt: "Slepkava! Tu nogalināji mūs visus!""Mēs saņēmām tādu starojuma devu, ka uzskatījām sevi par līķiem," saka pilots. Drīz pēc tam viņiem paziņoja, ka apkalpe lidot vairs nedrīkst. Viņus ievietoja slimnīcā Kijevā kardioloģijas nodaļā. Ārsti ieteica dzert degvīnu un vīnu - tik daudz, cik vien tīk, jo ārstiem nebija citu ideju, kā palīdzēt apstarotajiem. Volodins slimnīcā uzturējās līdz maijam, tad atsāka lidot un nākamos piecus mēnešus vairakkārt ieradās avārijas rajonā. No pilota pienākumiem viņš atvaļinājās 1991.gadā, sāka strādāt birojā. "Man ir dīvaina slimība - man ir bail lidot." Viņam ir 58 un nopietnas problēmas ar sirdi. Viņa lidojumu inženieris ir invalīds. Kā atbalstu par strādāšanu Černobiļā, viņš saņem īpašu likvidatora pensiju - 26 ukraiņu grivnas. Volodins skumji pamāj uz tasi: "Šī tēja maksā 35." AR EVAKUĀCIJU NESTEIDZAS 26.aprīļa rītā Pripetes slimnīcu sāka piepildīt cietušie, lai gan oficiāla paziņojuma par avāriju joprojām nebija. Sestdiena sākās kā parasti: bērni devās uz skolu, platās upes krastā tika svinētas kāzas, silto laiku izmantoja sauļoties gribētāji. Taču uz zemes, kurai pāri virzījās reaktora izmestie radioaktīvie mākoņi, nosēdās kodoldaļiņas, kas izstaroja pat līdz 10 000 rentgenu stundā. Gaisu pārņēma visa plašā radioaktīvo izotopu buķete. Taču visas dienas garumā stacijas direktors Viktors Bruhanovs atteicās izdot rīkojumu par Pripetes evakuāciju, vietējai varai uzstājot, ka radiācijas līmenis pilsētā ir normāls. Taču, kad mājās no brauciena uz Ļvovu atgriezās stacijas mācību programmu vadītājs Venjamins Prjaņičkovs, viņš redzēja, ka ielas tiek mazgātas ar neitralizētājiem. "Sapratu, ka kaut kas noticis." Dzīvoklī tālrunis nedarbojās, sieva bija devusies uz vasarnīcu - kopa puķes tieši zem mākoņa trajektorijas. Viņa pamanīja, ka uz zemeņu lapām nosēdušies grafīta putekļi, taču ne mirkli neiedomājās, ka noticis kas ļauns. Prjaņičkova kodolfiziķa karjera ir 40 gadu gara, viņš strādājis gan plutonija fabrikā Krasnojarska-26, gan kodolizmēģinājumu poligonā Kazahstānā. Tagad viņam ir 62. Kluss vīrietis ar gudram acīm. Uz mūsu tikšanos atnāk ar papīra lapu un zīmuli, ja būs jāzīmē kādas diagrammas. Viņam ir veikta sirds operācija, ko viņš pats raksturo kā negadījumu. Viņa dzīves pieredze nav atstājusi nekādas ilūzijas par dzīvi padomju valstī. Apgalvo, ka vienmēr centies atturēties no komunistiskās partijas. "Man viņi nekad nav patikuši. Nogalināja manu vectēvu, daudzus radus. Vai ar to nepietiek?" Jau no paša sākuma Prjaņičkovs nojautis, ka avārija ir katastrofāla, taču bez dozimetra bijis grūti pārliecināt kaimiņus. "Cilvēki man vienkārši neticēja, turklāt man varētu piespriest astoņus gadus cietumā, ja es ietu ielās un censtos kādu pārliecināt." Kad beidzot izdevies sazvanīt stacijas direktoru, tas atbildējis, ka notiek mācības. Taču, kad sākušas izplatīties runas, ka slimnīcā ieved apdullušus un vemjošus cilvēkus, Prjaņičkovs pavēlējis savai sievai un meitām steigšus rast patvērumu slēgtās telpās un pakot mantas, lai dotos prom. Nākamajā naktī viņi no sava sestā stāva balkona vēroja, kā virs stacijas debesis izgaismo zilas un dzeltenas liesmas. Svētdien, 27.aprīlī, beidzot pilsētā sākās evakuācija. Iedzīvotāji raiti un mierīgi devās prom milicijas uzraudzībā. Mājdzīvniekus bija pavēlēts atstāt. Suņi skrēja pakaļ autobusiem, cik vien tiem pietika spēka, bet, kad atpalika, atgriezās pilsētā. Tur tika iesūtīta vietējo mednieku brigāde. Divas dienas vēlāk Pripetes ielas bija burtiski pilnas ar nošauto mājdzīvnieku ķermeņiem. Kad ceturtā reaktora grafīts bija dedzis jau diennakti, ārkārtas komisijai kļuva skaidrs, ka to apdzēst var, vienīgi apberot. Zinātnieki ieteica smiltis, boru un varu. Tas gan absorbētu radiāciju, gan atdzesētu svelmējošo serdi. Ar 4000 tonnām vajadzētu pietikt. Tās vajadzēja nomest no gaisa. 27.aprīļa pēcpusdienā divi Mi-8 helikopteri sāka pirmos lidojumus. Vēlāk simtiem reižu viņi manevrēja starp staciju ieskaujošo pilonu mežu, sastinga 100 metru augstumā vairs degošās ēkas un pa atvērtajām helikoptera durvīm pēc acumēra lejup meta piepildītos maisus. Starojums virs krātera bija tik spēcīgs, ka pilotiem drīz kļuva nelabi. Viņiem izsniedza respiratorus un zem sēdekļiem palika vara plāksnes. Līdz 1.maijam reaktorā tika iemestas 4450 tonnas smilšu. Taču jau 2.maijā zinātnieki un fiziķi atklāja ko šausminošu: serdes temperatūra un no tās izplūstošo radionuklīdu daudzums sācis palielināties. Viņi saprata, ka visa šī operācija ar helikopteriem bijusi liela kļūda: smagums, kas nomests lejā, tajā skaitā 2400 tonnas svina, izraisīja ne tikai strukturālus bojājumus, bet arī spieda serdi pret betona pamatni. Ja urāns sasniegtu 2900 grādu temperatūru, tas spētu izdedzināt caurumu betonā un sasniegtu pazemes ūdeņus. Tajā brīdī notiktu jauns sprādziens, daudz postošāks par iepriekšējo. Tiktu saplosīti arī pārējie trīs reaktori un par neapdzīvotiem uz ilgiem laikiem kļūtu plaši Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas apgabali. "Tas bija visbiedējošākais," atzīst Prjaņičkovs. "Mēs bija pārbijušies no iespējamās pārkaršanas, staigājām kā tādi zombiji." Radās plāns sasaldēt zemi ap reaktoru ar šķidro slāpekli un pat izveidot termoizolējošu aizsargvalni zem paša reaktora. Prjaņičkovs regulāri veica temperatūras un radiācijas mērījumus, lai prognozētu, cik vēl atlicis, pirms lava izlauzīsies caur divus metrus biezo betonu. Tikmēr no Doņeckas tika izsaukti ogļrači un no Kijevas - metro celtnieki, lai sāktu rakt tuneļus zem reaktora. Zinātnieki baidījās, ka pneimatiskie urbji varētu vēl vairāk apdraudēt pamatu stabilitāti, tāpēc strādniekiem tika izsniegti tikai primitīvi darbarīki. Viņi strādāja bez aizsargtērpiem, saņemot lielas starojuma devas. Sašķidrinātais slāpeklis tika meklēts pa visu bijušās Padomju Savienības rietumu daļu. Kad tā atvešana kavējās, direktoram Bruhanovam naktī piezvanīja par operāciju atbildīgais ministrs un piedraudēja: "Atrodi slāpekli vai arī tevi nošaus!" 10.maijā liesmas beidzot pierima. Izskatījās, ka viss grafīts ir izdedzis. Slāpeklis tika sagādāts, pazemes aizsargslānis uzbūvēts, un maija vidū serdes temperatūra nokritās līdz 270° C. Termoslānī iebūvētie atvēsinātāji tā arī nekad netika ieslēgti. "Ogļrači mira par neko. Viss, ko mēs izdarījām, bija laika izšķiešana," nopūšas Prjaņičkovs. Kad pajautāju, kādu atzinību viņš ir saņēmis, Prjaņičkovs skumji pasmaida: "Man nebija jādodas uz tiesu, mani neielika cietumā. Tā ir lielākā atzinība, ko saņēmu." CIK DAUDZI? Nākamajās nedēļās uz Černobiļu tika nosūtīti simtiem zinātnieku, kareivju un civilo strādnieku no visām PSRS republikām. Viņi mitinājās teltīs 30 km aizsargzonā ap staciju. Daļa nakšņoja Melnās jūras kruīzu kuģī, kas atceļoja pa Pripetes upi. Kad pēc avārijas tika atlaista iepriekšējā stacijas vadība, par tehnisko direktoru iecēla Nikolaju Šteinbergu. Viņš kļuva atbildīgs par ceturtā reaktora iekonservēšanu, Ukrainas un Baltkrievijas iedzīvotāju pasargāšanu no piesārņojuma un triju atlikušo reaktoru darba atjaunošanu, jo tie bija apturēti uzreiz pēc avārijas. Šteinbergs strādāja kabinetā, kura logus aizklāja ar vara plāksnēm. Viņam esot izstrādājies instinkts radiācijas sajušanai: kad tā pārsniedza 135 rentgenus stundā, juta "tādu kā spiedienu acīs". Tagad viņš ir Ukrainas kodolenerģijas ministra vietnieks. Runā sausi un pusčukstus, jo no rīkles izoperēts 1996.gadā diagnosticēts audzējs. Viņš pats atsakās atzīt, ka tās varētu būt Černobiļas sekas. "Es smēķēju 25 gadus. Joprojām esmu dzīvs." No 1986.gada maija līdz jūnijam uz Černobiļu tika nosūtīti 600 000 likvidatoru. Kareivjiem bija pavēlēts noraut lapas visiem kokiem un krūmiem Kijevā un sadedzināt. No helikopteriem tika izsmidzināts speciāls polimērs, kas spēj notvert radioaktīvās daļiņas uz zemes. Pripetes upē uzbūvēja dambi, lai apturētu ūdeņu ieplūšanu Dņeprā. No aizsargzonas tika evakuēti 135 tūkstoši cilvēku. 70 ciemos piesārņojums bija tik liels, ka tos nolīdzināja līdz ar zemi un gruvešus apraka. Lai no jumtiem ap ceturto reaktoru novāktu degvielas un grafīta paliekas, par miljonu konvertējamo rubļu Vācijā tika nopirkti trīs roboti. Taču šī tehnika izrādījās bezspēcīga - elektronika spēcīgajā starojumā atteicās darboties. Roboti sapinās pamestajās ugunsdzēsēju šļūtenēs. "Labākie roboti," rūgti skaidro Šteinbergs, "bija cilvēki." Tāpēc uz jumtiem tika sūtīti 3400 armijas rezervisti. Ar lāpstām rokās. Vīriem tika dots laika limits - 20 sekundes, 25 sekundes, divas minūtes - lai ierobežotu apstarošanos. Aizsargtērpu iespējas bija ierobežotas. "Tās aizturēja starojumu divas vai varbūt trīs reizes, bet ar to bija par maz. Dozas bija milzīgas," stāsta Šteinbergs. Atradās arī brīvprātīgie, jo tika solīts - divas minūtes uz jumtiem aizstās divus gadus militārajā dienestā. No viņiem tikai retais saprata, kādu risku uzņemas. Viens no kareivjiem vēlāk atstāstīja, ka draugs uzrāpies tornī blakus ceturtajam reaktoram, lai uzvilktu tur karogu - "kā simbolu cilvēka uzvarai pār radiāciju". Kaut kad vēlāk drosminieks tika paralizēts. Kad galvenie attīrīšanas darbi tika pabeigti, ap ceturto reaktoru sāka būvēt tērauda un betona kokonu jeb sarkofāgu. Ar sešus metrus biezām sienām. Darbs prasīja piecus mēnešus. 1986.gada 1.oktobrī atkal tika iedarbinātas pirmā reaktora turbīnas, pēc tam atsāka darboties arī otrais un trešais reaktors. Kad Nikolajam Šteinbergam pajautāju, kādu starojuma devu viņš saņēmis, vīrietis pasmaida. "Pietiekami. To nevar izmērīt, var tikai nojaust." No rakstāmgalda atvilktnes izceļ tumšmataina mazuļa foto. Tas ir viņa trīs gadu vecais dēls. Jūnijā Šteinbergam paliks 59. "Tātad jādomā, ka ar mani viss kārtībā." Tikmēr Maskavā dzīvojošais Juvčenko joprojām izjūt sekas tai vienīgajai minūtei, kad viņš turēja durvis agrajā 26.aprīļa stundā pirms 20 gadiem. Tonakt, kad viņu un kolēģus ar lidmašīnu nosūtīja uz Maskavu, vīrietis domāja, ka 6.slimnīcā uzturēsies dažas dienas. "Tas ievilkās gadu." Kreisais plecs, sāns un gurni, kas bija piespiesti durvīm, saņēma smagus beta un gamma starojuma apdegumus. Viņa āda vispirms kļuva melna, tad sāka lobīties. Kreisā roka bija jāsaitē nākamos septiņus gadus. Tagad rokas un muguru izraibina violeti sarkanas līnijas, kas palikušas pēc ādas pārstādīšanas operācijām. Pēc piecpadsmitās viņš pārstāja skaitīt. Viņš nezina, vai starojuma dēļ kļuvis neauglīgs, jo ar sievu Natāliju vairs nav mēģinājuši radīt citus bērnus. Baidās no DNS bojājumiem. Katru gadu divas nedēļas viņam jāierodas uz veselības pārbaudi. Juvčenko atsāka strādāt 1989.gadā, atradis vietu Teorētiskās un eksperimentālās fizikas izpētes institūtā Maskavā. Šogad viņa dēlam Kirilam palika 23, pēdējo gadu studē medicīnu augstskolā. "Viņš ir tik gudrs! Tā laikam ir balva par visu to, ko esam pārdzīvojuši," saka sieva Natālija. Par kopējo kodolkatastrofas upuru skaitu joprojām tiek debatēts. Pērn Pasaules Veselības organizācija un Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra apstiprināja ziņojumu, ka visā bijušajā Padomju Savienībā augstam starojumam tika pakļauti 600 tūkstoši cilvēku. Četri tūkstoši pāragri zaudēs savu dzīvību. Aleksandrs un Natālija Juvčenko saka, ka starojuma ietekme uz viņu veselību nav tik ļauna, kā cilvēki domā. "Ārsti atkārto - tu taču esi izdzīvojis, tāpēc cenšos par to lieki nedomāt," saka Aleksandrs. "Taču, kad atgriežos Ukrainā, man visi stāsta par cilvēkiem, kas miruši. Bet vai tās ir radiācijas sekas? Es nezinu. Es neko nesaprotu no statistikas. Kad draugi man par to jautā, es atbildu - mazāk domāsiet, ilgāk dzīvosiet!" Tukšajā Pripetes pilsētā līdzās Otrā pasaules kara piemineklim uzstādīts monolīts betona piemineklis ar iegravētiem vārdiem. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka tā ir kārtējā piemiņas vieta cilvēkiem, kas krituši jau sen un aizmirsti. Tomēr šī vieta atšķiras. Te sarakstīti Černobiļas spēkstacijas upuru vārdi. Pulēta metāla plāksnē iegravēti vairāki desmiti uzvārdu, pieminot tos, kas gāja bojā eksplozijā un ugunsgrēka dzēšanā. 2001.gadā sarakstu papildināja ar 200 uzvārdiem. Taču celtnieki uz metāla plāksnēm atstājuši vēl daudz brīvas vietas.