Dainis Īvāns no Īvāniem

Atkal klāt janvāris, un ir cilvēki, kas iet uz Doma laukumu, stiepj pagales, dedzina ugunskurus... Dainis Īvāns:«Šogad pirmo reizi 1991.gada janvāra barikāžu dienas saistīju ar Ziemassvētku kaujām, kas arī notika janvāra sākumā. Man šķiet, ka barikāžu laiks pirms sešiem un Ziemassvētku kaujas pirms astoņdesmit gadiem saplūduši vienā leģendā, kas mums ir vajadzīga, lai mēs noturētos, lai mēs apzinātos, cik esam stipri. Ziemassvētku kaujās latviešu strēlnieki pierādīja, ka ir jārēķinās ar apbruņotu latviešu tautu. 1991.gada janvārī pierādījām, ka ar neapbruņotu latviešu tautu arī ir jārēķinās. Ja abstrahējas no personīgajām izjūtām, šo laiku atceros ar lepnumu. Cenšos katru gadu janvārī satikties ar saviem draugiem un vienkārši papļāpāt par neseno vēsturi, neraugoties uz mūsu kritisko attieksmi pret varu un to, kas notiek tagad. Bet viss ir kārtībā līdz brīdim, kad apstiprinoši varu atbildēt uz jautājumu - vai tagad es ietu? Saku - jā, ietu.» Pieņemot, ka aizgājušais laiks sniedz mums iespēju abstrahēties no toreizējās dramatiskās situācijas, kad biji politiķis, līderis, no kura arī bija atkarīga izvēle, Tautas frontes lēmums, - varbūt stratēģija bija kļūdaina? «Neatzīstu viedokli, ka neatkarība iekrita mums rokās. Tā bija smaga cīņa. Tajos gados biju nemitīgā stresā, jo zināju, ka uzņemos milzīgu atbildības nastu, iegalvojot cilvēkiem, ka būs neatkarīga Latvijas valsts. Par sevi un Tautas frontes valdi varu teikt, ka bijām pietiekoši tālredzīgi - mums bija skaidrs, ka vai nu samīs mūs, vai būsim neatkarīgi. Padomju Savienība to nevēlējās, tāpat kā citas lielvalstis. Pat līdz 1991. gada 13.janvāra notikumiem Viļņā, kad izšķirošo lomu nospēlēja masu informācijas impērija, kas ietekmēja sabiedrisko domu pasaulē. Nebijām tālredzīgi jautājumā par varu. Tagad tā ir to cilvēku rokās, kas toreiz vispār nebija klāt vai bija opozīcijā. Man ir daudz subjektīvu iemeslu, kādēļ es attālinājos. Bet iespējams, ka būtu palicis, ja mana attieksme pret varu būtu nopietnāka. Intelektuāļu nelaime bija tā, ka iepriekšējā vara mūsos radīja riebumu pret varas institūtu kā tādu. Būvēdami savu «Saules Latviju», neiedomājāmies, ka jebkura valsts pastāv tikai caur varu un ka ne vienmēr vara ir netīra. Ja man būtu bijusi tagadējā pieredze, tad mana rīcība būtu savādāka.» Kultūras laikraksta redaktors Kādas principiālas izmaiņas iecerējis jaunais redakcijas vadītājs? «Manā uztverē, līdzšinējais avīzes modelis bija diezgan akadēmisks. Dabīgi, ka laikraksts būs savādāks, jo ne tikai es, bet arī pārējie pieci kolēģi, kas te strādā, domā, ka avīzei jābūt brīvākai kultūras dzīves atspoguļošanā un tematikā. Mums bija rubrikas, piemēram, Kompliments un Pilnīgi riebjas. Reizēm bija tā, ka mums pašiem sāka pilnīgi riebties piemeklēt materiālus šai rubrikai.» Vaicāju D. Īvānam, vai viņš saskata iedīgļus sabiedrības pieaugošajai interesei par notiekošo kultūrā, kādēļ arī būtu nepieciešama šāda avīze? «To var spriest pēc tirāžas, kas gan nav liela. Saprotams, ka viena atsevišķa avīze nav kritērijs tam, vai sabiedrībā ir vai nav interese par notiekošo kultūrā. Mūsu uzdevums ir atspoguļot to, kas tur notiek. Reizēm ar draugiem esmu pārrunājis - vai un cik cilvēkiem Latvijā vispār ir nepieciešama šāda avīze. Vai un cik cilvēkiem ir vajadzīga šāda domāšana, tas ir, domāšana par procesiem kultūrā, par notiekošo mākslā. Šādā aspektā LMM, protams, ir rādītājs, vai to lasa trīs vai lasīs desmit tūkstoši, kas Latvijas apstākļos būtu labi.» Mājas dzīve Painteresējos par Daiņa mājas dzīvi. «Bērni izauguši lieli. Mūsu attiecības ir draudzīgas. Vecākajai meitai jūnijā būs 18 gadu, un viņa grib kļūt par mūziķi. Vecākajam dēlam ir 16. 13 gadu ir jaunākajai meitai, un 11 - jaunākajam dēlam. Man nav īpašas receptes bērnu audzināšanā. Kad bērni bija mazi, man gribējās viņus izaudzināt tādus un tādus. Man pat bija teorētisks ģimenes modelis, bet vēlāk izrādījās, ka tam neatliek laika. Lai gan pirmajos gados, kad strādāju redakcijā, rakstīju scenārijus televīzijas raidījumiem, tad bērni turpat vien dzīvojās. Tagad mums izveidojušās draugu attiecības. Viņi ir humora pilni, var pie brokastīm ķircināt gan viens otru, gan pazoboties par vecākiem. Ikdienā mums neiznāk bieži būt kopā, jo katram ir savas intereses. Reizēm braucam kopā uz laukiem, uz Īvāniem. Tas ir ciematiņš pie Pļaviņām. Latvieši tos sauc par pagastiem, krievi par sādžām, bet patiesībā tas ir māju pudurītis, kas veidojies senatnē. Uz Īvāniem lūkojos gandrīz kā muižnieks, jo baznīcas grāmatās ieraksti par mūsu dzimtu ir no 1743. gada. Rokot pagrabu savā mājā, uzdūros māla pavardam. Pie arheologiem noskaidroju, ka tas varētu būt no kāda XIII gadsimta. Tā ir vieta, kur pazūd visi kreņķi, kad es, pieaudzis cilvēks, pēkšņi jūtos kā bērns. Ar kaimiņiem par to pafilozofējam, ka pēc gadiem simts mūsu vairs nebūs, bet tie Īvāni būs un mēs no augšas skatīsimies. Tur jūtos kā savējais, esmu Dainis vai Dainītis, tas pats mazais puika un mani bērni tāpat tur tiek pieņemti.»