Dievam vajadzīgs

Bet zīmes rāda, ka Dievam vajaga gan, lai cilvēks meklē un min, lai iedomā Viņu, rada sev Viņu. Tie antropomorfie priekšstati, ko sev par Dievu veidojam, - tā bārda, tas ķēniņkronis - tā taisnā tiesāšana - tā bardzība, tā bezgalīgā žēlsirdība - tas pelēkais mētelis, ko ieraugām lauka malā aizmirstu, - tie ir tie veidi, kā Dievam tapt, būt. Mistiķim ir "metode", kā Dievam tuvāk tikt: viņš sevi Dievā, ja varam ticēt, jau ir atradis. Kā Johans Silēzijas Eņģelis raksta Ķerubu ceļinieka Pirmās grāmatas 285.prātulā: "Dass Erkennende muss das Erkannte werden// In Gott wird nichts erkannt: er ist ein einig Ein./ Was man in ihm erkennt, das muss du selber sein." Atdzejotājs Juris Boiko pasaka to latviski: "Pētniekam jākļūst par pētījumu// Tev nav ko Dievā meklēt: viņš ir viens vienīgs Viens./ Pats Dievā meklējams tu esi - cits neviens." (46.lpp.) Johanness Šeflers, dzejā Silēzijas Eņģelis vai, ja gribam, "(Dieva) vēstnesis no Silēzijas" - viens no izcilākajiem vācu baroka dzejniekiem, dzimis 1624.gadā Breslavā kvēla luterāņa ģimenē, pēc sūriem garīgiem meklējumiem kristījies katoļticībā un miris 1677.gadā kā iecirtīgs pretluterisks polēmists. Ģēnijiem piedod! - kad Vāczemē par Silēzieša asajiem izteikumiem ieminos luterāņu mācītājam, tas smaida: tāds bija laikmets! un - melnumi i uz saules, bet kas mums daļas... Aizritējušos gadsimtos par literāta dievmeklētāja ceļu jūsmojuši gan katoļi, gan protestanti, par kodolīgajām, "garadāsnajām" divrindēm - vācu dzejnieki un prātnieki. Vairāk par Silēzieti, par viņa vietu vācu dzejas un domas vēsturē lasām Valža Bisenieka priekšvārdā Ķerubu ceļiniekam. Šķiet, jaunekļa reliģiskais temperaments lika Dievu uzrunāt un nolasīt Tam no lūpām i atbildi. Tad nu evaņģēliskā luterisma valoda likās par sausu, bet Lutera izdzīvotā cilvēces un Dieva attiecību drāma - par abstraktu, bezpersonisku. Luters aicināja studēt Svētos rakstus, bet Johans gribēja gluži kā Bībeles Abrahāms pats tvert Dievu aiz pogas: nu, nesteidz vēl projām, Draugs! "Jel palūk, brīnums kāds! Dievs noliek godu savu/ Tā, it kā vēlētos pats jēriem kļūt par pļavu." (38. lpp.) Tāds Dievs, kas ilgojas pēc savas radības, kas mīl pasauli un mūs pasaulē, ir cilvēka reliģisko alku īstais objekts, un cik laimīgi visos laikmetos izklausās tie, kas domājas tādu Dievu sastapuši vai savā dvēselē atklājuši... Jā, es izsakos nenoteikti - es par to tik esmu saklausījies, es nedrīkstu šajā jomā neko apgalvot, man nemaz nav tāda raudzes akmens, pret ko savas izjūtas un iedomas pārbaudīt; cita lieta - Johans: "Es zinu, Dievs bez manis ilgāk nespēs būt./ Ja lemts man bojā iet, ir viņam jāizzūd." Un: "Man pašam saulei būt, tam staram būt, kas lāso,/ Kam Dieva bezkrāsainā jūra jāizkrāso." (33. lpp.) Trešās grāmatas 111.vārsma: "Cilvēka sirds// Dievs, velns un pasaule man sirdī iekļūt vēlas,/ Jo citur vietas nav tik krāšņas, nedz tik cēlas." Un 123.vārsmā "Ir kas, kā Dievam trūkst// Mēdz teikt: mums Dievam nav ko dot, tam visa gana,/ Ja tā, kam viņam vajadzīga dvēsle mana?"" (72., 73.lpp.) Dzejnieks Juris Boiko gāja bojā 2002.gada septembrī, daudzas literāras ieceres neīstenojis, arī šo. No Ķerubu ceļinieka pabiezā sējuma atdzejotas tās vārsmas, kas visvairāk skurbinājušas un padevušās, un tās, kas skurbināja gan, bet i mocīja mēli... Kā daždien atdzejotājam, Jurim vajadzēja vēl laiku, lai mēles latviskais auglis nobriest, bet laiks netika atvēlēts. Valdis Bisenieks ieguldījis Jura Boiko atdzejojumā vairāk, nekā no redaktora drīkstam prasīt. Labojumi daudzviet tik nemanāmi, organiski, ka pieļauju: redaktors strādājis arī ar paša Jura Boiko pierakstītiem tulkojuma variantiem. Redaktoriem tā vienmēr drāma - vai drīkstu tagad iejaukties, kad parakstam blakus jau mūžības spiedogs, vai es tas, kurš spēs "likt augšāmcelties"? Tās smalkās spriedzes, kas pastāv starp Jura Boiko atdzejas manuskriptu, (varbūtīgiem variantiem) un rediģēto tekstu, būtu interesants temats ģermānistikas studenta kursadarbam, bet šīs vienas vārsmas apjomus varam izbaudīt i avīzes recenzijā Pirmās grāmatas 207.divrinde: "Die schonste Gasterei// O susse Gasterei! Gott selber wird der Wein,/ Die Speise, Tisch, Musik und der Bediener sein!" Manuskripts: "Viskrāšņākās dzīres// Ai, kādas saldas dzīres! Dievs pats kā vīna prieks,/ Kā pavalgs, sols un dziesmas, un pats kā krodzinieks!" Grāmatā: "...Ak, dzīru prieks! Pats Dievs par vīnu kļūst,/ Par viesmīli, lai galds aiz pārpilnības lūst!" Zināms, Juris Boiko ir savā atdzejojumā kādu robežu pārkāpis - viņa radītais omulīgais tēls jau pārlieku "izkrāso" Silēzieša ieceri (der Bediener), un redaktors ir autoru aizstāvējis. Bet ai! - vajadzēja Jurim dzīvot un pašam šo risinājumu, šo pierakstu "pāraugt" vai to spītīgi aizstāvēt! Dievs - krodzinieks. Dievs - krodzinieks! Tas man ir pielipis pavisam, es gribētu tādu gabalu spēt uzrakstīt, ko tā var nosaukt! Mans kolēģis Juris Boiko meklēja cilvēku, meklēja sevī un sarunbiedrā, Tajā Otrajā, Draugā. Nu, tad - viņš meklēja Dievu? Jā, gan Jura oriģināldzejā, gan Georga Trākla lirikas atdzejojumos, gan Silēzijas Eņģeļa sējumiņā to bijīgi vēroju. Tagad, lielajā Klātienē, Juris ir Viņu pa īstam atradis (vai - pa īstam! - zaudējis).u Par Johannesa Šeflera latīnisko pseidonīmu Angelus Silesius; kad vien spējams, sarunāsim neignorēt vīriešu dzimtes nominatīva lepno galotni tajās valodās, kuras pratušas šo galotni saglabāt - latīņu, grieķu, leišu, latviešu, islandiešu... Mums, latvju vīriem, tak nebūs pa prātam, ja i atdzejotāja, i redaktora, i recenzijas autora vārds stāvēs nodrukāts un deklinēts ar divām galotnēm!