Dievnams bez krusta

Pēc neilga laika Izraēlas prezidents Moše Kacavs draudzīgas tikšanās laikā Vatikānā ielūdza pāvestu Benediktu XVI apciemot Izraēlu. Benedikts XVI izteica vēlmi apmeklēt arī vietu, kur, kā tiek uzskatīts, atrasta Izraēlā senākā kristiešu baznīca. Kas ir šis senākais dievnams, un kas mums liek domāt, ka tā patiešām ir vissenākā kristiešu baznīca Tuvo Austrumu reģionā? Uz šiem jautājumiem centīsimies rast atbildi šajā rakstā. Ievads Lai labāk izprastu laikmetu, par kuru runāšu šajā rakstā, mazliet uzmanības jāvelta imperatora Konstantīna valdīšanas laikam. Imperators Konstantīns (pazīstams kā Konstantīns Lielais, 285-337) dzimis Naisā (tagad Niša Dienvidslāvijā) un ir līdzimperatora Konstantija Hlora un kristietes Helenas dēls. Lielu iespaidu gan reliģijas, gan politiskajos jautājumos uz dēlu atstājusi māte. Pirms Konstantīna nākšanas pie varas viņam bija jāizcīna uzvara pār diviem sāncenšiem - Maksentiju un Maksimiliānu, kuri tolaik Itālijā bija pasludinājuši sevi par imperatoriem. 312.g. Konstantīns guva izšķirošu uzvaru pār stiprāko pretinieku Maksentiju. Tā laika vēsturnieki uzskata šo notikumu par lielu brīnumu: nostāsts vēsta, ka pirms kaujas Konstantīns un viņa leģionāri pie debesīm redzējuši krusta zīmi un uzrakstu "Ar šo tu uzvarēsi". Savukārt nākamajā naktī imperators sapnī redzējis Kristu ar krustu uz pleciem. Kristus viņu aicinājis meklēt palīdzību krustā; pēc šā notikuma Konstantīns licis izgatavot karogu ar krusta zīmi, ar kuru vedis savu karapulku cīņā, un uzvarējis kaujā. Pēc tā laika vēsturnieka Laktancija apraksta, uz karoga bija attēlots saules simbols (interesanti, ka Konstantīna tēvs bija atklāts saules kulta atbalstītājs un šajā gaisotnē audzināja arī dēlu) - "apgriezts X burts ar saplacinātu augšdaļu", ko skaidro kā Kristus vārda pirmo burtu (no grieķu XRISTOS). Cits tā laika ievērojams vēsturnieks Eisebijs skaidro, ka uz karoga bija attēloti divi Kristus vārda sākuma burti: P (grieķu alfabētā "ro"), kuru uz pusēm dala X burts. Savā Baznīcas vēsturē viņš par zīmi rakstīja: "Viņš (Konstantīns - V.A.) pieņēma to par aizsargu no ienaidniekiem. (..) Es atceros, ka esmu redzējis šo zīmi daudzkārt. Tā bija sastādīta šādi: garāks ar zeltu klāts kāts, kuru šķērso otrs, veidojot krustu. Kāta augšgalā bija ar dārgakmeņiem un zeltu izrotāts vainags, un tam vidū pestīšanas simbols - divi pirmie Kristus vārda burti, P burst, kuru vidū šķērso X burts" (Cēzarejas Eisebijs. Baznīcas vēsture, I:29, 30). Vēsturnieka interpretācijā sapnī redzētais ir uzskatāms par "kristiešu monogrammu"; vēlāk šī monogramma patiešām kļuva par vispārpieņemtu un to attēloja uz karogiem jeb t.s. standartiem jaunajā karaspēkā. Pēc uzvaras kaujā Konstantīns aizliedzis vajāt kristiešus savā pārvaldāmajā impērijas daļā. 313.g. Konstantīns izlīdzis ar imperatoru valsts rietumos - Licīniju, izprecinot tam savu māsu. Šajā pašā gadā abi imperatori satikās Milānā, lai izdotu ediktu, ar kuru kristiešiem nodrošināja brīvību, atdodot arī īpašumus (t.s. Milānas edikts). Ar šo ārkārtīgi svarīgo rīkojumu baznīcas vēsturē kristietība ir ieguvusi pilnīgu brīvību ar juridiskām tiesībām misiju darbam. Savas dzīves beigās Konstantīns valsts galvaspilsētu no Romas pārcēla uz Bizantiju - Konstantinopoli (to sāka celt 324.gadā; tagad Stambula), kura vēlāk kļuva par "Jauno Romu", tālaika pasaules tirdzniecības un kultūras dzīves centru. Lai rastu vispārēju priekšstatu par kristietības dievnamu rašanos Tuvajos Austrumos, ir nepieciešams sniegt nelielu ieskatu to priekšvēsturē. Īsa Tuvo Austrumu kristietības dievnamu priekšvēsture Senākās liecības par kristīgo kopienu parādīšanos Tuvo Austrumu reģionā arheologi līdz šim atraduši Ēģiptē. Ievērojamais daudzums Jaunās Derības papirusa fragmentu, kuri atrasti Ēģiptē, liecina par to, ka aptuveni simt gadus pēc Jēzus krustā sišanas kristietība bija izplatījusies uz dienvidiem līdz pat Faijūmai. Senākie kristietības arhitektūras pieminekļi Ēģiptē, tāpat kā lielākajā daļā citu Romas impērijas provinču, tiek datēti aptuveni ar IV gs., proti, imperatora Konstantīna valdīšanas laiku (323-337), kad kristietība kļuva par oficiālu, Romas valdības atbalstītu valsts reliģiju. Vairums dievnamu, kuri datēti ar IV-VI gs., ir atrasti arī pašā Palestīnas (mūsdienu Izraēlas; Izraēlas valsti nodibināja 1948.gadā) teritorijā. Kristus Kapa bazilika Jeruzalemē (pēc tradīcijas šajā vietā Jēzus tika sists krustā un apglabāts; to 330.gadā cēlusi imperatora Konstantīna māte) un Kristus Dzimšanas baznīca Betlēmē arī bija celtas Konstantīna valdīšanas laikā, kaut arī no senajām celtnēm līdz mūsdienām tajās saglabājušies tikai daži elementi. Vissenāko no mums zināmajiem dievnamiem arheologi atklāja 1931.-1932.gadā izrakumos Eifratas krastos Sīrijas austrumos, kur atradās senā pilsēta Dura-Europos. 167.gadā romieši ieņēma šo pilsētu, pārveidojot to par vienu no saviem austrumu priekšposteņiem. Uz dienvidiem no galvenajiem vārtiem atradās baznīca, sākotnēji dzīvojamā māja, ar plašu pagalmu. Uzraksts uz tās sienas vēsta, ka tā celta 232.-233.g. pēc mūsu ēras. Celtnes iekšpusē uz sienas attēlots agrīnajai kristietībai raksturīgs tēls - labais gans, Kristus maza zēna izskatā nes uz pleciem jēru. Ir zināms, ka agrīnie kristieši sapulcējās lielākoties privātmājās, par līdzīgu mājas dievnamu, iespējams, kalpoja arī Dura-Europos baznīca. Ernesta Raita Šaubas "Ne Sīrijā, ne pārējās seno Tuvo Austrumu pasaules daļās mēs neatrodam baznīcas, kuras būtu eksistējušas līdz Konstantīna valdīšanas laikam, tajā pašā laikā ir atklātas daudzu dievnamu drupas, kurus datē ar IV-VI gs. Iespējams, to var izskaidrot ar faktu, ka liela daļa dievnamu tika iznīcināti nežēlīgo Diokletiāna vajāšanu laikā, par kuru sākumu uzskatāms 303.gads. Nav īpašu cerību, ka arheologiem jebkad izdosies atrast kaut ko tieši saistītu ar agrīnās baznīcas dzīvi I gs. otrajā pusē, jo kristiešu skaits šajā periodā bija salīdzinoši neliels un tie bija izklīdināti milzīgi plašā teritorijā", tā 1957.gadā savā grāmatā Bībeles arheoloģija rakstīja slavenais amerikāņu Vecās Derības pētnieks un seno Tuvo Austrumu arheologs Ernests Raits (Ernest Wright, 1909-1974). Toreiz, sešdesmitajos, viņš, iespējams, pat neiedomājās, kāda atklājuma priekšā nonāks Izraēlas arheologi nākamā gadsimta sākumā. 2005.gada 8.novembris Cietumnieki, kuri nodarbināti Israel Antiquities Authority (IAA) rīkotajos arheoloģiskajos izrakumos Galilejas apkaimē Izraēlas ziemeļos netālu no Megido (Bībelē saukta par Armagedonu), Izraēlas augstākās drošības cietuma teritorijā (celts 1982.gadā) atklāj, iespējams, vienu no senākajām kristiešu pielūgsmes vietām senajā Izraēlā. Pēc arheologu aplēsēm, atrastā celtne datējama ar III gs. pēc Kristus dzimšanas. Ja tā, tad šis atradums pievienojas jau minētajam Dura-Europos dievnamam Sīrijā kā vienai no senākajām šāda veida celtnēm reģionā. Megido celtnes apraksts Atrastās celtnes grīdu rotā divas mozaīkas un trīs uzraksti grieķu valodā; vienā no mozaīkām attēlotas divas zivis, agrīnās kristietības simbols, kas bija izplatīts pirms krusta zīmes attēlojuma (zivs jeb grieķu valodā IXTHIS (IESUS XRISTOS THEU HIOS SOTER), ietver sevī iniciāļus "Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Pestītājs". Ja šī celtne ir senāka par m.ē. III gs., domājams, tā varētu būt celta pāris desmitgažu pirms imperatora Konstantīna edikta 313.gadā, kurš, kā jau minēts, ļāva kristiešiem brīvi pielūgt Romas impērijas teritorijā. Ļoti interesanti ir uzraksti, kuri līdzās zīmējumiem rotā mozaīkas grīdu. Saskaņā ar arheologu teikto, tieši trīs uzraksti var sniegt visnozīmīgāko informāciju. TrĪs uzraksti Pirmais uzraksts, kas izvietots gar malu lielākajai mozaīkai, piemin Gajanu, romiešu virsnieku: "Gajanus, saukts arī par Porfīriju, centurions, mūsu brālis, meklēdams godu, pats savu naudu ieguldījis, lai izveidotu šo mozaīku. Bruti paveicis šo darbu." Ir zināms, ka daudzi romiešu virsnieki tajā laikā bija pieņēmuši kristietību. Tādēļ nav pārsteigums, ka virsnieks (centurions) piešķīris līdzekļus celtnes mozaīkas izveidei. Uzrakstā uz otras mozaīkas, kas nav vēl līdz galam atšifrēts, minētas četras sievietes no kristiešu kopienas. Trešais uzraksts vēsta: "Dievu mīlošais Aketus ir ziedojis šo galdu Dievam Jēzum Kristum kā piemiņas vietu." Pēc arheoloģiskās ekspedīcijas vadītāja Jotama Tefera vārdiem, šis ir arheoloģiski visnozīmīgākais uzraksts. Galds, iespējams, bija altāris jeb vieta, kur vietējie kristieši sapulcējās uz mielastu svētajās dienās, pieminot svēto vakarēdienu. Tefers norāda, ka uz grīdas atrasto trauku skaitā bija vīna krūka un cepamais trauks (datējami ar III gs.). Senākais dievnams Izraēlā? Daži arheologi bijuši skeptiski attiecībā pret Megido celtnes (Megido cietuma) agrīno datējumu ar III gs., kā arī apšaubījuši, vai tas izmantots kā baznīca. Arheologi, kuri iepazinās ar Megido celtni, to nodēvējuši par ievērojamu atklājumu, kas varētu sniegt jaunus faktus par agrīnās baznīcas attīstību reģionā. "Tagad mums ir skaidrs, ka šīs ir senākās baznīcas paliekas Izraēlā, varbūt pat visā reģionā. Tomēr ir pāragri apgalvot, ka tas ir senākais dievnams pasaulē," komentējot atradumu, sacīja Tefers. Zivju attēlojums krusta vietā, trauki no III gs., grieķu valoda uzrakstos liek domāt, ka dievnams IV gs. vairs netika izmantots, sacīja Tefers. Savukārt uzraksts, kurā minēts, ka Aketus ziedoja galdu baznīcai, norāda uz dievnama celšanu pirms Bizantijas ēras sākuma, kad kristieši dievkalpošanā galdu vietā sāka lietot altārus. Galda paliekas tika atraktas starp divām mozaīkām. Celtne, kuras lielākā daļa tika pilnībā iznīcināta, jāatzīst, nebija būvēta kā bazilika, kas bija plaši izplatīts Bizantijas laikos. II - III gs. uzskatāms par pārejas posmu agrīnajā kristietībā, jo ticīgie meklēja jaunus pielūgsmes veidus, kā izteikt savu pārliecību. Piemēram, ikonogrāfija un uzraksti, kuri saglabājušies Nācaretē un Kapernaumā (tuvējā apkārtnē), kurās Jēzus darbojās, parāda, ka agrīnie kristieši devušies uz turieni, lai slepeni pielūgtu šajās vietās. Runa ir par laiku neilgi pirms Romas impērijas sabrukuma, kad kristietība vēl nebija kļuvusi par oficiālu valsts reliģiju. Palestīnas kristieši, kā jau minēts, slepeni pulcējās galvenokārt privātmāju kapelās. Šajā ziņā arheologi bija piesardzīgi, nosaucot atrastās celtnes paliekas par baznīcu, jo, kā saprotams, III gs. šāds termins nebija pazīstams. Visi minētie celtnes elementi - zivju mozaīka, veltījums kopienas locekļiem (četras sievietes), kā arī "Dieva Jēzus Kristus" pieminēšana uzrakstos pierāda, ka celtnei bija publisks raksturs. Turklāt, ir pamanāms, ka celtnei bijušas kolonnas: arheologi apgalvo, ka tas norāda uz ēkas aristokrātisko statusu; tā, iespējams, bijusi viena no greznākajām šāda veida celtnēm reģionā. Grīdas mozaīkas sarežģītais veidojums tāpat liecina par labu tam, ka celtne kalpojusi augstākam mērķim, nevis vienkārši kā dzīvojamā ēka. Protams, ir arī zināms, ka turīgākie reģiona iedzīvotāji savās privātmājās varēja atļauties šādu greznību, un tāda veida ēkas aprakstītas vēsturiskajos tekstos, taču Megido tāda atklāta pirmoreiz. Pēc arheologu teiktā, svarīgi saprast, ka atrastā celtne ir līdz šim vissenākais arheoloģiskais kristietības dievnama paraugs. Nobeigums Megido atrastais dievnams arheologiem vēl detalizēti jāsalīdzina ar citiem Tuvo Austrumu reģionā atrastajiem senās pasaules kristiešu dievnamiem, kurus rotā līdzīgas mozaīkas. Tajā pašā laikā nav šaubu, ka atradums sniegs jaunu būtisku informāciju par kristietības agrīno periodu. Šis periods ir sevišķi nozīmīgs baznīcas vēsturē, jo tieši tajā laikā kristīgā baznīca iedibina dažādas tradīcijas, kuras tiek koptas līdz mūsdienām. Vatikāna sūtnis Izraēlā arhibīskaps Pietro Sambi ir nosaucis Megido atradumu par "ievērojamu atklājumu". "Šāda veida atklājums padarīs Izraēlu vēl saistošāku visiem kristiešiem, baznīcai visā pasaulē. Ja baznīca un skaistās mozaīkas patiešām ir no III gadsimta, tā ir viena no vissenākajām baznīcām Tuvajos Austrumos." Megido Galilejas apkaimē Jaunajā Derībā saukta arī par Armagedonu (burtiski - Megido kalns), kur notiks izšķirošā cīņa starp labo un ļauno pirms Mesijas atnākšanas.