Gliemeži ir ziņkārīgi un skrien ļoti ātri

Rasma ir viena no uzpircējiem, kuri šopavasar īsā laikā iepirka 150 tonnas vīngliemežu firmai Pomatia. Latvijas gliemežu tonnas pēc apstrādes Viļņā ceļos uz Franciju, lai iepriecinātu turienes gardēžus. Rasma saka - esot cilvēki, kuri arī tepat Latvijā gatavojot gliemežus - gan karstā, gan aukstā veidā. Tomēr par tradicionālu latviešu ēdienu vīngliemeži nav kļuvuši un, visdrīzāk, arī nekļūs. Toties gliemežu vākšana kā peļņas avots, kaut jāatzīst, niecīgs, popularitāti jau ir ieguvis. Laimīgi par katru nopelnīto santīmu «Gadījās man pieņemt salasītos gliemežus no kādas ģimenes, kurai par darbu pienācās 1 lats un 95 santīmi. Es dodu divus latus un prasu, vai man piecus santīmus nevar izdot. Bet mājas saimniece atbild - ko jūs, mēs jau sen esam aizmirsuši, kā vispār santīmi izskatās, nav mums mājās naudas,» stāsta Rasma. Laukos liela daļa iedzīvotāju pārtiek tikai no tā, kas izaug dārzā un ko «piegādā» mājlopiņi. Kādā tālākā mājā dzīvojot vecīši, mājai jau sen atslēgta elektrība, jo nav iespējams apmaksāt rēķinus. Saņēmuši četrus latus, vecie cilvēki bijuši ļoti priecīgi - beidzot varēšot salabot brilles! «Visskumjākais ir tas, ka tā nedzīvo dzērāji un sliņķi - tie jau gliemežus vākt nepiesakās. Taču darbu laukos atrast nevar arī tie, kuri visu mūžu čakli un godīgi strādājuši. Kam šodien ir vajadzīgs piecdesmitgadīgs vīrietis? Viņš ir traktorists, kolhoza laikā strādājis un labi pelnījis, bet nu viss izjucis un izputējis,» saka Rasma. Par salasītu gliemežu kilogramu maksā 13-15 santīmus. Desmit kilogrami - tas esot līdz augšai pilns iepirkumu maisiņš. Tā var parēķināt, cik ienesīga ir gliemežu vākšana. Taču cilvēki ir pateicīgi par katru latiņu, ko viņiem samaksā par šādu darbu. Tiesa, latvieši ir konservatīvi ļaudis, daļa gliemežu lasītāju kaunoties par šādu peļņas veidu. «Es piebraucu pie kādas mājas, tur tāds padzīvojis onkulis saka: iebrauciet pagalmā, lai kaimiņi neredz mašīnu, citādi ko par mani padomās, ja uzzinās, ka es gliemežus lasu,» atceras Rasma. Čakli lasītāji ir skolēni, sevišķi aktīvi bērni darbojušies trīs brīvajās dienās maija sākumā. Šogad patrāpījies īss, bet gliemežu vākšanai ļoti piemērots laiks maija sākumā - garā zāle vēl nebija saaugusi, bija silts, arī lietus uzlija. Gliemežiem nepatīk pārliecīgs karstums, arī vēsā laikā viņi paslēpjas. Īstā vākšana var notikt agri no rīta un pavēlu vakaros. Neliekas gulēt, pirms visu nav izpētījis Rasma savākto gliemežu uzglabāšanai līdz promvešanai noīrējusi bijušo piena savākšanas punktu. Tikai tur viņa pārliecinājusies, cik gliemeži ir kustīgi. Par gliemezi nemaz neesot pareizi teikt - velkas kā gliemezis, drīzāk gan - skrien kā gliemezis. Turklāt gliemeži esot arī ļoti ziņkārīgi, viņiem vajagot visur ielīst un visu izpētīt, citādi neesot miera. Savāktuvei sienas līdz pusei bijušas nokrāsotas ar eļļas krāsu, augstāk - ar krītu. Gliemeži ātri vien atraduši krītaino sienu, tā viņiem labi garšojusi, un viņi apskaužamā ātrumā pārslīdējuši pāri eļļas krāsas joslai un tikuši līdz krītam. Vēl Rasma sev par pārsteigumu konstatējusi, ka gliemežu mājiņas ir ļoti cietas un izturīgas. «Vienreiz es nevaru aizvērt ciet durvis - spiežu, spiežu, bet nekā. Nesaprotu, kas noticis, taču izrādās, ka viens gliemezis ierāpies durvju šķirbā, un viņam no durvju ciet vēršanas tā arī nekas nebija noticis,» stāsta Rasma. Gliemežu savākšanu no lasītājiem, bēršanu maisos, pārvadāšanu un pārkraušanu Rasma atceras kā ļoti smagu un nogurdinošu pasākumu. Viņas darba diena sākusies pirms septiņiem no rīta un beigusies ap divpadsmitiem naktī, lai varētu apbraukāt pagastus, kuros strādājuši viņas lasītāji. Katram uzpircējam esot stingri noteikta teritorija, kurā drīkst darboties un iepirkt gliemežus, lai nerastos domstarpības. «Kā atmazgāt drēbes, es vēl nezinu, tās visas ir vienos «puņķos», turklāt gliemeži ir tikpat cūcīgi kā, piemēram, govis, un, ja viņu ir daudz, tad arī smird tāpat. Veikalā es biju izpirkusi visus darba cimdus,» stāsta Rasma. Rasmas vienīgais un lielākais palīgs bijis viņas piecarpus gadus vecais dēlēns Tomiņš. Zēns strādājis kopā ar māmiņu, turējis maisus, nesis kastes, skaitījis naudu. «Taču es esmu ļoti pateicīga firmas Pomatia vadītājiem, ka viņi mani pieņēma savā kompānijā, un, ja man to piedāvās arī nākamgad, es noteikti piekritīšu. Turklāt es labi saprotu, ka, lai cik grūts darbs būtu gliemežu vācējiem un arī mums, uzpircējiem, to nevar salīdzināt ar darbu, kādu paveikuši firmas vadītāji. Kaut vai tikai - ko nozīmē atrast noietu, «izsist» to visu cauri,» piebilst Rasma. Vīngliemežus nevarot sajaukt ar citiem Uz jautājumu - kā gliemežu lasītāji vīngliemežus atšķirot no pārējiem gliemežiem - Rasma atbild, ka sajaukt nevarot - tāpat kā nevarot sajaukt aitu ar kazu. Galvenā pazīme ir vīngliemežu lielums, gadoties atrast pat eksemplārus, krietni lielākus par vistas olu. Ir stingri noteikts standarts - cik lielus gliemežus drīkst lasīt. Visus salasītos gliemežus uzpircējiem nākoties pāršķirot un mazos vest un izbērt viņiem tīkamā vidē - lai dzīvo un uzbarojas. Pieteikami brangs gliemezis kļūstot 3-4 gadu vecumā. «Cilvēkam, kurš nav biologs, vīngliemezi no pārējiem Latvijā sastopamajiem gliemežiem visvieglāk atšķirt pēc izmēriem - citu tik lielu gliemežu pie mums nav. Standarts, pēc kura vīngliemežus atļauts lasīt, ir vismaz 3,3 cm diametrā. Vīngliemeži dzīvo visur Latvijā, izņemot jūras piekrasti - smiltīs viņiem nav ko darīt,» skaidro biologs, firmas Pomatia vadītājs Pēteris Skrastiņš. Latvijas Dabas fonda izdotajā bukletiņā Vīngliemeži Latvijā sacīts, ka šie gliemeži Latvijā ievesti jau XV-XVI gadsimtā. Sākotnēji tos audzēja klosteru dārzos un izmantoja kā Lieldienu gavēņa ēdienu. Taču tad gliemeži pamanījās izkļūt ārpus klosteru mūriem un nu jau gadsimtiem ilgi ir kā pilntiesīga Latvijas ainavas sastāvdaļa. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju pazīst gliemezi kā dārzu kaitēkli, taču ar kaitniecību nodarbojoties tikai viena no Latvijā sastopamajām vīngliemežu sugām - raibais vīngliemezis.