Grūtā saprašanas māksla

Pēc intervijas Gadamers vēlreiz atgriežas pie minētajiem jautājumiem un izklāsta savas pārdomas un atziņas, bet tā jau ir cita saruna. Hanss Georgs Gadamers, 1900.gada 11.februārī dzimušais vācu domātājs, patlaban šķiet visiespaidīgākā filosofijas figūra Vācijā un pat pasaulē. Viņa veidotā filosofiskā hermeneitika pamatīgi nostiprinājusies filosofijas domā, spēcīgi ietekmējusi teoloģiskos, literatūrzinātniskos un kultūrvēsturiskos meklējumus. 1960.gadā viņš publicē savu galveno darbu Patiesība un metode (latviski - 1999.). Gadamers cenšas nevis atklāt nez kādu patiesību, bet gan atjēgt jau domāto un iesaistīties patiesības apjēgsmē. Un šo viņa ceļu iezīmē patiesi pamatīgi darbi: Hēgeļa dialektika (1971), Prāts zinātnes laikmetā (1976), Skaistā aktualitāte (1977), Labā ideja starp Platonu un Aristoteli (1978), Heidegera ceļi (1983), Teorijas slavinājums (1983), Dzeja un saruna (1990), Par veselības apslēptību (1993) u.c. Gadamers uzsver, ka hermeneitikas dvēseli veido iespēja atzīt citu taisnību, ka hermeneitika ir māksla būt aplamos uzskatos. Tā ir atsvabināšanās no aizspriedumiem, nesniedzot pēdējo un galīgo patiesības pamatojumu, un ļaušanās aizspriedumu produktivitātei. Gadamera pozīcija - saruna, ieklausīšanās citu teiktajā un saprašana. Manu tikšanos un sarunu ar Gadameru veicināja Rīgas Gētes institūts un tā vadītāja Sabīne Belca. *** Kas cilvēkam liek pievērsties filosofēšanai? (Pagara pauze.) Neatbildami jautājumi. Piemēram, nāve, piedzimšana. Savu filosofiju jūs skaidrojat kā saprašanas mākslu. Saprašana norisinās valodiski. Līdz ar to var teikt, ka filosofija ir māksla sarunāties ar citiem. Jā, protams, tikai šī saruna nepavisam ne uzreiz ir retoriska. Runāšana, ja padomā, īstenībā vienmēr ir runāšana kādam, teikšana citam. Runāšana ir arī lasīšana. Tā gan nereti ir kaut kas gauži nožēlojams, jo jādzird cita balss, jāieklausās cita teiktajā. Šī sadzirdēšana, ieklausīšanās ir tas nožēlojamais, jo neprotam vai negribam prast to īstenot. Mjā, viegli jau teikt, ka visu var saprast un pārtulkot. Māksla runāt un lasīt ir māksla domāt, t. i., tikai domājot varu saprast, respektīvi - runāt, dzirdēt, lasīt. Gluži manas domas. Runāšana īstenojas sarunā. Taču tā ir vēlāk, pirmāk ir domāšana. Filosofija sākotnēji ir bijusi māksla nomirt. Nāve pieprasa rūpes. Mjā, ja vien to varētu iemācīties. Nāve ir nopietna lieta, to nekad nevar saprast līdz galam. Nāve... Vispār jau labi, ka nevar citādi. Šī māksla nomirt gan īstenībā ir dzīves māksla. Varbūt. Tas saistās ar Sokratu, un tā ir liela lieta. Nāve ir neatbildamais jautājums. Kas tā ir? Mjā. Varbūt neesmu īsti pareizi sadzirdējis jautājumu. Nāve ir mūsu ierobežojums, bet tā ļauj uzņemties atbildību. Tā vedina saprast. Un saprašana norisinās valodā. Jūsu slavenākais skolotājs ir Martins Heidegers, viņš Rīgā ir lasījis lekcijas. Nikolajs Hartmans, vēl viens skolotājs, ir dzimis Rīgā. Ko jūs esat mācījies no šiem abiem filosofiem? Jā. Diemžēl Rīgā neesmu bijis. Jaunība man bija grūta. Karš, nabadzība. Jau tad sāku interesēties par filosofiju, ne jau Heidegers vai Hartmans bija mani pirmie filosofijas skolotāji. Hartmans. No viņa mācījos, kā var būt izlutināts, kā uzdzīvot. Es viņam biju kā jaunākais draugs. Es viņu, protams, ļoti apbrīnoju. Viņam bija arī meita, kādus 20 gadus veca. Viņš bija džentlmenis attiecībās ar sievietēm, nevis kā Heidegers (jūs jau zināt to stāstu par skaisto ebrejieti). Heidegers bija apbrīnojams runātājs. Es viņu vērtēju ļoti augstu, arī personiski. Mans tēvs bija ievērojams ķīmiķis. Viņš negribēja, ka dēls pievēršas mēļošanas profesijai. Gulēdams uz nāves gultas, viņš ataicināja Heidegeru. Par šo sarunu uzzināju tikai vēlāk. Tēvs bija norūpējies par sava dēla likteni. Heidegers viņu pārliecināja un nomierināja. Laikam jau nekad par mani nav teikts tik daudz laba. Taču vēlāk es viņam atlīdzināju. Tas, kā jau zināt, ir saistīts ar viņa nelielo iepiņķerēšanos nacionālsociālismā. Bet jums jau noteikti vēl ir jautājumi. Atzīšos - man ir iespaids, ka jums bijis vēl viens skolotājs, proti, Sokrats. Nu, jā. Taču ne tik daudz Sokrats, cik Platons, kurš izveidoja Sokratu. Līdz ar to mēs nokļūstam pie varbūt svarīgākās... ... jā, jā... filosofijas sastāvdaļas vai dimensijas. Filosofija ir māksla mīlēt, tā ir erotiska. O, jā. Kā gan citādi! Tas gan ir grūti. Tas, protams, ir saistīts ar Sokratu. Un to ir nepieciešams izprast hermeneitiski. Erotiku nav iespējams simulēt. Filosofija ir erotiska, bet erotika saskaņā ar Sokratu ir tokos en kalŁj - dzemdināšana, radīšana skaistajā. Šogad, vismaz tā tiek solīts, latviski tiks publicēta jūsu grāmata Skaistā aktualitāte. Jā, tas ir viens no pirmajiem darbiem, jūs jau zināt. Skaistajam ir liela nozīme. Un runa nav ne par kādu estētiskumu. Skaistais ir tas, ko nevar izstāstīt. Skaistais atklājas, tas uzrunā. Ar skaisto ir sajūgta patiesība. Skaistais ir tas, par ko var pateikt: «Vienkārši skaisti!» Skaisto nevar pierādīt, to nemaz nevajag pierādīt. Skaistais ir jāņem nopietni. Dzīve taču arī var būt skaista? Jā, protams. Skaidrs, ka var. Bet tas nemaz nav tik vienkārši. Vai jūsu dzīve ir skaista? Domāju - jā. Mana dzīve ir bijusi lieliska. Taču, atkārtoju vēlreiz, tam nav nekāda sakara ar estētisko novērtēšanu.