Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Gunara Janovska atgriešanās turpinās

Gunars Janovskis. Kopoti raksti I, Rīga, Elpa, 1997.,397 lpp. Apgāds Elpa laidis klajā Gunara Janovska Kopoto rakstu pirmo sējumu. Atturīgs ērkšķogu krāsas apvāks, iespaidīgs apjoms, labs iespieddarbs. Zemās pirktspējas dēļ vairāki aizsāktie kopotie raksti (Blaumaņa, Brigaderes, Grīna, Vācieša u.c.) iestrēguši svarojas starp «būt» un «nebūt», tāpēc Elpas piedāvājums jāuzlūko par drosmīgu.

Arī spītīgas pārliecības spārnotu. Riska pamatā varētu būt trīs apsvērumi - Gunars Janovskis Latvijā daudziem joprojām ir sensacionāls atklājums, samērā īsā laikā viņa vārds pie mums ieguvis pietiekamu popularitāti - kas tāpat svarīgi - personiskajās bibliotēkās pagaidām vēl viņa darbu rinda visai retināta. Gunars Janovskis latviešu rakstnieku pulkā, bez šaubām, ir neparasta, spilgta parādība. Viņa eksplozīvā ienākšana lasītāju uzmanības lokā Latvijā 1989.gada oktobrī ar romānu Uz neatgriešanos žurnālā Karogs saprotama - ilgi noklusēts trimdas prozaiķis. Toties Janovska pārsteidzošā izraušanās literātu galvgalī jau rakstniecības gaitu pašā sākumā liek lietot teikumus ar izsaukuma zīmi. Prozā tajā laikā darbojās jau Latvijas brīvvalstī labi pazīstami rakstnieki: Anšlavs Eglītis un Aīda Niedra, Ilona Leimane un Jānis Klīdzējs, Knuts Lesiņš un Voldemārs Kārkliņš, Zenta Mauriņa un Ģirts Salnais. Lieliski varētāji. Spēcīga komanda. Un pēkšņi ar kaut kādu dīvainu romānu Sola (kas tas par nosaukumu?, kas tā par rakstību?) parādās nedzirdēts iesācējs no Vidusanglijas lauku nostūra. Bargais kritiķis Jānis Rudzītis nespēj valdīt prieku: «Veiksmīgs, slavējams sniegums mūsu nacionālajai prozai.» (Latvija, 20.VII 1963.). «Jauna zvaigzne zvaigznājā» (Laiks, 13.IV 1966.). Viņš izvirzās priekšplānā un tur arī paliek. Tādus panākumus izskaidrot tikai ar veikla stāstnieka prasmi vai māku grodi savērpt sižetu nebūtu nopietni. Jā, atsevišķa dziesmiņa var padoties arī viduvējam skaņradim, bet Janovska darbu kopējais klāsts veido sarežģītu, bagātu simfoniju. Tas pa spēkam tikai autoram ar mutuļojošiem garīgās jaudas uzkrājumiem un Dieva dotām spējām uzkrājumus pārveidot atbalsīgā mākslas valodā. Gunars Janovskis strādā apbrīnojami ražīgi. Viņa stāsti un romāni bez pārtraukuma, bez «tukšajiem gadiem» seko cits citam. Nav šaubu, pēc visa, ko Gunars Janovskis paveicis, viņam latviešu literatūrā pieder ievērojama un cienījama vieta. Viņa Kopoto rakstu parādīšanos var vienīgi apsveikt. Tas nav ieinteresētas grupas untums, tas ir vērā liekams literatūrvēstures notikums. Skaidrs, ka rakstnieka personības klātbūtne izpaužas visos darbos, vienalga, vai temats skar tālus pagātnes redzējumus vai pašus svaigākos notikumus. Tomēr lielos vilcienos Gunara Janovska daiļradi gribas dalīt divās atšķirīgās daļās. Pirmo sakrauj darbi ar pēckara, jeb, pareizāk sakot, svešatnes tematiku. Tajos vairāk tiešu, pārdzīvotu izjūtu, pirmreizēja dzīves materiāla, izciestu sāpju, dramatiskas gruzdes. Darbu varoņi latviešu literatūrā ir agrāk nesastapti jaunpienācēji. Arī vide visnotaļ atklāsmīga: maza Anglijas saliņa ar 170 iedzīvotājiem, padomju karaspēka okupētā Berlīne, latviešu zemes īpašnieka saimniecība pie Trentas upes utt. Spēcīgi teksti, vienlīdz nozīmīgi mākslas un laikmeta vērtību liecinieki. Otru daļu veido tradicionālāki atmiņu atspulgi par bijušo «miera laiku» dzīvi. Varētu teikt - sapņojumi par nogrimušo Atlantīdu. No psiholoģiskā viedokļa tādu darbu rašanās ir saprotama, un priekšā arī klasiski pieminekļi. Piemēram, Akuratera Norvēģijas trimdā sarakstītā Kalpa zēna vasara. Šajos romānos un stāstos Janovska prozaiķa spalvas maģiskais spēks darbojas tikpat iespaidīgi, taču dokumentālā pamatne atklājas vai nu nostalģiski romantizēta vai kā nosacīts, iemiglots fons ar laika dimensiju mazsaistītai varoņu darbībai. Tāds raksturs, piemēram, iezīmē abus Kopoto rakstu pirmajā sējumā ievietotos romānus - Nams Slokas ielā un Kaijas kliedz uz vētru. Aplūkojot Janovska devumu kopumā, saskatāmas pamatīpašības, kas, manuprāt, mūsu pašreizējā situācijā vērtējamas kā sevišķi nozīmīgas un vērtīgas. Janovska darbiem ir zināma līdzība ar pulētu tēraudu. Bez vieliskā apveida tiem piemīt vēl spoguļojums. Bieži netverams, zemtekstā nojaušams, taču pastāvīgi jūtams un manāms - latviešu tautas milzīgās traģēdijas spoguļojums gadsimtā, ko laika tecila drīz jau būs notrinusi. Par ebreju Ēģiptes trimdu vēl pēc vairāk nekā 2500 gadiem raud Bībeles Vecā Derība, mēs savas tautas postu ļaujam jau aizmirst. Ir vajadzīgs atgādinājums baismīgajam ļaunuma sprādzienam, kas - pat pavirši rēķinot - katram divdesmitajam latvietim varmācīgi laupīja dzīvību un katru desmito atrāva no tēvzemes un aizdzina svešumā. Janovska daiļrade nepārtraukti vibrē tautas sāpēs līdzīgi zvanam - arī starp atsevišķiem mēles piesitieniem. Bet līdzās jūtu plūsmas, kas mūsu literatūrā pēdējā laikā kļuvušas par lielu retumu: gaiša cilvēcība, pašaizliedzīga draudzība, cildena mīlestība. Te, iespējams, meklējams viens no Janovska darbu popularitātes galvenajiem nosacījumiem. Viņa rakstītais dvēselē nesaber gružus, viņa rakstītais sniedz garīgu atbalstu un stiprina. Protams, var iebilst - atvieglinātas literatūras un romantisko sacerējumu laiks aizgājis. Apšaubāmi argumenti. Rozes ir rozes, un mēsli ir mēsli. Dzīvē šīm lietām ir sasaiste, tomēr ļaužu patiku joprojām piesaista ziedi, nevis realitātes smakojošās piedevas. Kritiskas piezīmes? Kā nu bez tām. Šķiet, tik nopietns izdevums kā Kopotie raksti pelnījis rūpīgāku manuskripta sagatavošanu. Komentārus, piezīmes, arī dziļāk tvertu ievadu par rakstnieku. Režisora Vara Braslas sākumvārdi visnotaļ sirsnīgi, taču kā ievads klasiķa pilnizdevumam skan tā kā virspusēji. Runa nav par trimdas rakstnieka iespējām, bet gara darbinieku, kas pārstāv Latvijas valsti. Desmitiem augsti titulētu zinātnieku rosās literatūras labā un pat Literatūras institūts Zinātņu Akadēmijā, kuras goda loceklis ir arī Janovska kungs. Diemžēl trūkst pat norādes par publicēto darbu sarakstīšanas gadu. Vai, teiksim, bibliogrāfijas. Rūpīgāks redaktora skats palīdzētu atbrīvoties no dažām manuskriptā iekļuvušām paviršībām. Piemēram, romāna Nams Slokas ielā 62.lappusē kāds vīrs domā par Anšlava Eglīša stāstu Ģīmetne, kaut gan darbība risinās pirmskara laikā, kad minētais darbs nemaz vēl nebija sarakstīts. (Ģīmetne pirmoreiz iespiesta 1943.g.) Romānā Kaijas kliedz vētru lubiņu vai šķindeļu vietā lietots vārds «skadriņi», kas nozīmē režģus. Par izdevumā ievērotajiem rakstības likumiem varētu daudz runāt. Mani uzskati netiecas jautājumu saasināt. Tomēr doma, ka Latvijā pastāvēs viena gramatika, bet aizrobežu latviešu praksē otra, man neliekas tālredzīga. Vēstures pieredze atgādina šķelšanos «pareizticīgajos» un «vecticībniekos». Pārvērst svešatnē uzrakstīto latviešu literatūru par vēsturisku, neaizskaramu pieminekli (it īpaši ja rakstnieks dzīvs), diez vai būtu gudri. Nākotnē mantojums taču piederēs ļaudīm, kas latviski runās un rakstīs tā, kā māca Latvijas skolās. Labam kļūt vēl labākam ir bezgalīgas iespējas. Pirmajā grāmatā neapgūto var paveikt turpmākajos sējumos. Patiešām, priecīgs un ievērojams notikums! Cerēsim, ka arī veiksmīgs.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits