Imants Ziedonis

daļu eseju ciklā No patikšanas uz patikšanu. Imants Ziedonis ir Dienas gada balvas kultūrā 2004 laureāts - par radošo vakaru Atsaukšanās (1.VII.2004, RLB zālē) kopā ar pianistu Vestardu Šimku, kas kļuva par mākslas notikumu, divu spožu talantu un paaudžu sarunu. Imantam Ziedonim 3.maijā ir dzimšanas diena. Gribas viegli, cik vien viegli, tā, lai smiekli, maziņi smiekli. Tā, lai vēsmiņas, viegliņas dvašas, Atnāk pašas un aiziet pašas. Gribas pieskarties viegli un maigi. Nesaki man, ka grūti laiki! Pieskaries lēnītēm, klusu klusītiņām - pasaule apstāsies brīdi pa brītiņam. Pasaulei patīk, ka viegli iet. Pieliec man, pieliec roku mazliet! Pilns pavasaris noziedzīgiem tipiem, Urbj bērzā rekets sulas tecināt. Mazs bērniņš raustās līdzi TV klipiem. Pilns pavasaris noziedzīgiem tipiem, Melnstiklu logi skorpijiem un džipiem, Un Antiņš gaida trešo reizi jāt. Pilns pavasaris noziedzīgiem tipiem. Urbj bērzā rekets sulas tecināt. Baltas smiltis un viena smilga, tālāk - klajums liess. Šī dzīve jau nava ilga - tik vien kā satikties. Un tālāk - jūra plašā pēc viļņa vilni ceļ. Mēs ejam Dieva dvašā vien satikšanās dēļ. Ilgst diena - vienu sprīdi, un naktī - zvaigzne krīt. Nav iespējams šai brīdī te kaut ko iepazīt! Cik paveros, tik acīs spiež saules spožums ass. Ak dies, kā tu man patīc, cik žēl, ka jāšķiras! Kanālmalā kaijas vajā pīles Viena maza kumosiņa dēļ. Izkrīt kumosiņš un pazūd dzīlēs. Kanālmalā kaijas vajā pīles. Tādi esam. Kurš nu kuru mīlēs? Kurš te kuru mīlē, kuru ceļ? Kanālmalā kaijas vajā pīles Viena maza kumosiņa dēļ. Cik cilvēki ir vientulīgi Kā akmeņi pa ceļmalām. Te stāvējuši jau tik ilgi. Cik cilvēki ir vientulīgi! Kā vītoli ar laiku līki Tie aug un nolūst. Un priekš kam? Cik cilvēki ir vientulīgi. Kā akmeņi pa ceļmalām. Tam sakara nav gan: vārna vakara krēslā ķērc. Domāju: tikai tie pārnāk, kam pārnākt vērts. Pārējie aiziet, kur labāk klājas - meklēt maizi un jaunas mājas. Pārnāk - šie, maizi sālī mērc. Pārējie aiziet, pārnāk: kam vērts. Es esmu viens. Es esmu neskaitāms. Tā brīvā gaisma, kurā vairs nav staru. Es nezinu, vai baznīca, vai nams, vai varbūt gaismas tuksnesi es aru. Tas cita veids, kas neparasti nāk un pieteic sevi liels un neapjaušams. Kopš dienām jau nu viss ir citādāks. Viss atnāk pats. Ne izcīnāms, ne laužams. Es esmu viens. Es esmu neskaitāms. Es skaitīju un nonācu pie Viena. Jūs varat pārbaudīt: tur ir mans nams un mana izskaitītā vakardiena. Slīd balti gulbji kakliem gariem, Es ieklausos, kā spārni švīkst. Nāk pavasars pa novakariem, Kad balti gulbji kakliem gariem Pa pārim nošķiras no bariem. Es atkal nezinu, ko drīkst... Slīd balti gulbji kakliem gariem, Un klausos es, kā spārni švīkst. Es šonakt pamodos pustrijos Bez pasaules. Vien tikai es. Un ļoti vientulības bijos. Es šonakt pamodos pustrijos. Bet it nevienam neuzplijos. Pat laikam ne, kas visus nes. Es šonakt pamodos pustrijos. Viens vientuļš un bez pasaules. Nevienam nebiju vēl lūdzis, Nu pirmo reizi lūdzos es. Es tiku rāvis, tiku plūcis, Nevienam neko nepalūdzis. Nāk vaļā dziļumi un brūces, It kā uz elli mani nes. Nevienam nebiju es lūdzis, Nu pirmo reizi lūdzos es. Šis skaistais laiks! Ar baltiem mākoņiem! Man liekas - Latvija ir vēl aiz tiem. Es redzēju, Kā jūrā jahtas skrēja! Man Latvija ir tālu vēl aiz vēja. Aiz domām tālumā prom un aiz vārdiem. Un tur stāv Dievs pie saules mūža vārtiem. Ir aprīlis, krīt sēklas eglēm, Jo ir tāds skujuplēsis vējš. Un pelītes pa leju tekalē - Jo ir tāds laiks: krīt sēklas eglēm. Melns vanags tevi atkal meklē - No tālienes pavisam svešs. Ir aprīlis, krīt sēklas eglēm Un pavasara vētrā mežs. Es reizēm jūtu skaistas strāvas. Tu varbūt arī jūti tās? Kāds zelta pinumā man šāvis, Un plūst caur mani siltas strāvas. Es grāvī vārtos? Zelta grāvis! Vai man tas jāstāsta tev maz? Es reizēm jūtu skaistas strāvas. Tu arī varbūt jūti tās? *** Dzeja no krājumiem Viegli, 1993 un Trioletas, 2003