ĪSĀ GARĀ DZĪVE

Viņš esot ļoti gaidījis kolēģus pārbraucam.Cerējis pirms aiziešanas vēl sastapties. "Viņi paspēja - pirmdienatgriezās no viesizrādēm, visi atnāca uz slimnīcu pie viņa.Trešdien pēcpusdienā Māris mira," stāsta 5.nodaļas virsmāsa VizmaKirčenko. Būdama Mārim svešs cilvēks, pēdējos mēnešos viņa kļuvapar aktiera draugu un atbalstu. Māra dzīvē svarīgākie notikumi sākastraumēm līt tieši pēdējos gados. Pēdējās divās teātra sezonās viņšnospēlēja savu mūža lomu izrādē Stāsts par Kasparu Hauzeru. Par šolomu viņš tika izvirzīts Teātra balvai kā gada labākais aktieris.Izrādē aktieris tēloja pagrabā uzaugušu analfabētu, kuru kāpieaugušu cilvēku atrod un cenšas pieradināt civilizētai videi.Patiesībā stāsts bija par cilvēku, kurš uzdrošinās būt normālumaetiķetei neatbilstošs, paradoksāls, citāds. Māris, sevī noslēgts unvienpatis pēc dabas, reizē gan arī bezgala sirsnīgs un izpalīdzīgs,atzina, ka lomā ir ļoti daudz viņa paša. 2003.gada janvārī, būdamsatzinības zenītā, viņš intervijā atklāja, cik neizturamigrūtsirdīgi ir sēdēt slapjo smilšu bedrē, no kuras izrādes sākumāviņu izrok un beigās ierok atpakaļ. Paralēli darbam teātrī Māris,pat tuvākajiem to neatklājot, cīnījās ar audzēju. Savukārt kolēģiteātrī pēdējos gados uzskatīja, ka par savas slimības ļauno dabuMāris pats sākumā nav zinājis un skaidri to sapratis tikaisalīdzinoši nesen. Pirmoreiz viņš tika operēts 2002.gada vasarā."Man bija nepatīkama operācija. Bet tas jau aiz muguras, ko turstāstīt," viņš, kautrīgi pasmaidot, man intervijā teica 2002.gadanogalē. Vēl pēc pusgada viņam kādā izrādē kļuva slikti, un Mārisgāja pārbaudīties. Viņš tika nosūtīts uz Onkoloģijas centru, betbija jau par vēlu kaut ko mainīt uz labu. LABĀKĀS LOMAS - PĒDĒJOSGADOS Šopavasar īsi pēc otrreizējās atgriešanās Onkoloģijas centrāMāris esot zvanījis kolēģiem Gunai Zariņai un Kasparam Znotiņam,lūdzot, lai aizved viņu uz teātri. Gribot paskatīties. "Tad essapratu - psiholoģiski šis ir krīzes punkts. Māris bija pieņēmis,kas ar viņu notiek," stāsta Vizma Kirčenko. Teātris Mārim bija kasvairāk nekā darbs un mājas, kā ierasts sacīt par cilvēkiem, kassavai lietai nododas ar visu sirdi. Visdrīzāk tas viņam bija ideālslielums, kam pietuvoties ar dziļu nopietnību un pietāti cerībāatrast jēgu un piepildījumu. Māris bija meklētājs. Pētnieks - tāviņu reiz nodēvēja kolēģis Vilis Daudziņš. "Ko viņš pēta un kā, tascitiem paliek noslēpums." Teātra apritē Māris nonāca tikai 30 gaduvecumā, kad pameta ventilācijas iekārtu inženiera darbu Jelgavā uniesniedza dokumentus Kultūras akadēmijas Teātra režijas nodaļā. "Jašūnu līmenī sajūti, kas tev vajadzīgs, tad jārīkojas!" viņšskaidroja intervijā. 34 gadu vecumā viņš kļuva pa Jaunā Rīgasteātra štata aktieri un drīz pēc tam arī nospēlēja savu spilgtākolomu izrādē Stāsts par Kasparu Hauzeru. Pirmā loma, kurā Māris tikapamanīts, bija Viestura Kairiša izrādē Tunelis. "Kad paņēmu Mārigalvenajai lomai, tas bija radikāls, drosmīgs solis, jo viņš bijaļoti īpatnējs cilvēks un arī aktieris," teic V.Kairišs. Viņšatceras, ka Māris bijis kā pieaudzis bērns - ļoti kaismīgiaizstāvējis savu viedokli, reizēm tas aizgājis līdz pat absurdam.No otras puses, intelektuāli ļoti attīstīts cilvēks, erudīts. "ArMāri varēja runāt par visu - mitoloģiju, futbolu. Viņš ļoti daudzlasīja, un viņa redzējums bija ļoti dziļa cilvēka." Mārasavdabīgais fiziskais veidols, emocionālās īpašības uneksistenciālisma caurstrāvotā dzīves filozofija prasījās pēc īpašāmlomām, kurās varētu izpausties viņa profesionālās spējas unīpatnējā iekšējā pieredze. "Nujā, es esmu tāds liela auguma... Manjau arī sejas izteiksme tāda... ne pārāk gudra. Bieži nāciessaskarties, ka galīgi neklausās, ko runāju, jo uzskata, ka nekopateikt nevaru," par sevi teica Māris. Viņa spēlēto Kasparu Hauzeruteātra zinātniece Lilija Dzene nodēvēja par neticami laimīgusakritību, kad aktieris un loma ir kā radīti viens otram. Teātrakritiķis Normunds Naumanis uzskata, ka Māra aktiera mūžs, kaut arīīss, ir bijis ļoti laimīgs: vismaz trīs reizes viņš skatītājiem irdāvājis to unikālo sajūtu, ko mēdz saukt par teātra brīnumu.Pirmoreiz tas noticis Viestura Kairiša izrādē Tunelis, kur Mārimbija galvenā loma - cilvēku nesaprasts un nepieņemts dīvainis arbagātu dvēseles jeb slēpto pasauli. Otro reizi 2002.gada nogalēJaunā Rīgas teātra Ziemassvētku labdarības pasākumā, kad Māris,stāstot Kārļa Skalbes pasaku par Ūziņu, burtiski atplaucisbezgalīgā labsirdībā un sirsnībā (to juta visa skatītāju zāle, jovisskaļākie izrādes aplausi tika Mārim), visbeidzot, protams,Kasparā Hauzerā, kur Mārim ir, kā mēdz teikt, mūža loma. Diemžēl,tā paliks arī pēdējā. "Tagad varu tikai minēt, cik stipram jābūtcilvēkam, lai to šausmīgo patiesību par slimību divus gadus nēsātuvientuļi sevī, jo teātrī neviens par to pilnīgi neko nezināja.Kolēģi gan runāja, ka Mārim ir kuņģa vainas, bet... Iespējams, tasnāca arī no Māra ļoti spītīgā, es pat teiktu, spartiskā rakstura,jo viņš visu bija gatavs paveikt viens pats un cerēja arī uzveiktlikteni," teic N.Naumanis. Māris stāstīja, ka viņam tikai dažasreizes dzīvē ir bijusi patiesa laimes sajūta. Izrādījās, ka visasšīs reizes bijušas saistītas ar teātri. Arī vadot pēdējās nedēļasslimnīcā, viņš savai draudzenei Vizmai ar prieku stāstījis parizrādēm. Reizēm ieminējies, kā atgriezīsies teātrī un strādās.Ārpus teātra Māris dzīvoja noslēgti - gandrīz vai nebija cilvēku,kas būtu ciemojušies viņa mājās. Pat sadzīviski viņš dzīvojaneparasti - malkai vāca apkārtnē vētrā nolauztos zarus, varējapārtikt vairākas dienas gandrīz tikai no tējas un ziemas salā gājakājām vairākus kilometrus. Mārim nebija sava ģimenes ārsta. Man,viņu iepazīstot, radās sajūta, ka šīs askētiskās, šķietaminormālumam nepiederošās nianses viņš savā dzīvē iepludinamērķtiecīgi: lai garīgi neaizsnaustos, nezaudētu urdošo maņu pētīt.Daudzviet, kur cilvēki labprāt dodas divatā vai bariņā, Māris gājaviens. Pagājušajā rudenī tikāmies Viestura Kairiša izrādē Jasmīns.Māris bija atnācis viens. Kaut viņš tur sastapa vairākus paziņas,kas pēc izrādes palika, saviesīgi apspriežoties, redzēju, kā viņšviens klusi dodas prom. Kad 2002.gadā pēc intervijas, kā sarunāts,aiznesu viņam uz teātri izlasīt rakstu, klāt pievienoju bundžiņu arzaļo tēju, kas viņam ļoti garšoja. Bija Ziemassvētki, visi steidzāspie savām ģimenēm, un man šķita - tā būs mīļi. Liels bijapārsteigums, kad ieraudzīju - rakstu ar precizējumiem Māris pieteātra dežuranta atstājis kopā ar lielu ananasu un šokolādes olu,jo bija pamanījis, ka nāku kopā ar meitu. Viņš varēja būt līdzbērnišķīgumam sirsnīgs. Māris mūžu nodzīvoja viens, bez ģimenes,gan kautri un skumīgi atzīstoties - žēl, ka tā sanācis. Bijamazliet sāpīgi dzirdēt atzīšanos, ka ar Lauksaimniecības akadēmijaskursa biedriem nav ticies ilgus gadus, jo viņiem visiem ir ģimenes,bērni un viņš nevar saņemties aizbraukt ciemos. Māra pēdējās dzīvesdienās kursa biedri atbrauca pie viņa uz slimnīcu. Satikties unatvadīties. SAŅĒMIS ZIEDU PUŠĶĪTI NO VIŅAS Iespējams, Māris, patsto neapzinoties, savai veselībai ļoti nodarīja pāri. StudējotKultūras akadēmijā, viņš negribēja paralēli strādāt nopietnu darbu,jo uzskatīja, ka tas traucētu ar pilnu atdevi mācīties. "Reizēmpārtiku no maizes un ūdens, reizēm pat ne no maizes," viņš stāstījaintervijā. Pirms diviem gadiem viņš nokļuva Rīgas 1.slimnīcā arkuņģa vēzi. Ilgu laiku Māris to nevienam neatklāja. Kā nopratu,grūtsirdīgas domas viņš aizstāja, no visas sirds strādājot teātrī.Radošā veiksme Mārim pietuvojās vienlaikus ar slimību. Divas galējipretējas substances, kas centās viena otru pārvarēt. Varbūt Mārimklājās tik grūti arī tāpēc, ka viņš bija ļoti noslēgts. Pat tuvākievarēja tikai minēt, kādu ceļu viņš iekšēji iet. Māra ārsts ArmandsSiviņš teic: "Viņš par savas slimības gaitu neko nevaicāja.Nodomāju, ja reiz tā, netraucēšu viņu. Neskaidrošu."Ārsts atzīst,ka savu slimnieku tikpat kā nav iepazinis, jo Māris bijis ļotinoslēgts. "Nezinu, kāds cilvēks viņš bija, jo, kad sastapāmies,slimība viņa personību jau bija izmainījusi." Noprotu, ka ārsts arto domā Māra savrupumu, kas, no malas vērtējot, aktierim nevar būtraksturīgi. Taču tāds Māris bija, arī vēl būdams vesels. Pēdējosmūža mēnešus Māris pavadīja Onkoloģijas centra ķirurģijas nodaļā,jo paliatīvās aprūpes jeb nedziedināmi slimo nodaļā bijusi milzīgarinda uz vietu. "Viņam tika iedalīta istabiņa ar dušu vienampašam," stāsta V.Kirčenko. Palaikam uz pusotru dienu Māris palaistsmājās. Teātris vienmēr atsūtījis pretī mašīnu, un bijis noprotams,ka šajā īsajā laiciņā Māris mājās juties, cik nu iespējams, labi -skatījies televizoru, daudz lasījis. "Tās dienas vakarā viņšzvanīja un teica: "Vizma, man ir ļoti grūti. Gribu atpakaļ,""stāsta medicīnas māsa, atceroties vienu no pēdējām reizēm, kadMāris pabijis savās mājās. Pēdējās nedēļās viņam ļoti gribējies būtkopā ar kādu svešāku cilvēku - izrunāties, pastāstīt, jo ar tuviemcilvēkiem tas mirstot ir daudz grūtāk. "Varbūt tāpēc mumsizveidojās draudzīgas attiecības. Viņš bieži ienāca pie maniskabinetā, parunājāmies, es teicu: turies, Māri!" stāsta māsiņa.Māris ļoti daudz lasījis presi, viņa istabiņa bijusi pilna aravīzēm. Iespējams, tas bija viens veids, kā viņš jutās tuvāksveselo pasaulei, ilgojās tajā atgriezties. Pirmdien, 7.jūnijā, Mārastāvoklis pasliktinājās. V.Kirčenko steigšus uzmeklējusi viņa mātesmobilā telefona numuru. No Lubānas, kur Māris dzimis un uzaudzis,vecā sieviete atbraukusi kopā ar Māra māsu. "Skatos, viņanostrādājusies, sagurusi. Prasa - vai palikt? Teicu, lai brauc vienmājās... Mātes sirds to var arī neizturēt." Vairākas reizes Māriapciemot tiekusies arī kāda glīta sieviete viņa gados. "Varbūtjaunības mīlestība," min V.Kirčenko. Sākumā viņš nav vēlējiessievieti pieņemt, tad viņa lūgusi nodot ziedu pušķīti. "Pēdējādienā Māris pieņēma viņu. Viņš pieņēma visus. Tā bija atvadīšanās,"atceras medmāsa. Jaunā Rīgas teātra kolēģi bijuši ar Māri kopā līdzpēdējam brīdim. "Viņi Māri iznēsāja uz rokām - iekārtoja, kā viņamērtāk. Izpildīja visu, ko viņš lūdza. Pēdējā dienā Māris varēja arīparunāt - ne daudz, bet drusku tomēr," stāsta V.Kirčenko. Trešdien,9.jūnijā, pulksten 18.10 Māris Liniņš aizgāja. "Pēdējā dzīves brīdīir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēks nejustos vientuļš, to mācapaliatīvā ētika. Māris mira, tuvākajiem cilvēkiem, viņa teātrimklātesot," notraušot asaru, teic pieredzējusī medmāsa. Viņa Mārimaizvērusi acis, iedegusi divas svecītes un uz tukšā naktsgaldiņauzlikusi vāzīti ar ziediem, kas pēdējās nedēļās aktierim dāvātinemitīgi. Par savu mūža lomu Kasparu Hauzeru Māris reiz teica:"Viņam viss ir brīnums. Gaišs, apjucis un laimīgs - tāds viņš ir.Tikai neaptver, kāpēc citi viņu nesaprot. Un kāpēc viņš neizprotto, ko visi citi saprot." Mūža pēdējo dienu Māris pavadīja pilnīgipretēji tam, kā bija ieradis - nevis viens, bet kopā ar citiem.Saprasts, atbalstīts un mīlēts.