Kas bija Pērkoņkrusts

Lai arī ar zināmu konspiratīvisma piegaršu, apvērsumu Pērkoņkrusts negatavoja un domāja piedalīties legālā procesā - 1934.gada Saeimas vēlēšanās, cerot uz panākumiem. Pērkoņkrusts evolucionēja no Itālijas fašisma līdz Vācijas nacionālsociālisma ideoloģijai; ekstrēms nacionālisms plus sociālisms bija tas, kam nebija gatava lielā Latvijas sociāldemokrātija un ko vēlējās ieviest pērkoņkrustieši, saprotot, ka šādai kombinācijai latviešu dabā ir auglīgs pamats. Antikapitālistisks, antisemītisks Pērkoņkrusts bija antiliberāls, antikapitālistisks un jo īpaši antisemītisks. Trīs galvenie uzdevumi iemiesoja Pērkoņkrusta radikālo antisemītismu - organizācijas centrālo principu. Pirmais - ebreju saimniecisko pozīciju satriekšana; otrais - Latvijas kultūras atbrīvošana no žīdiem; trešais, pats briesmīgākais, - jau 1932.gadā organizācija pieprasīja «žīdu fizisko rezervju samazināšanu», kas piešķīra Pērkoņkrustam ultimatīva antisemītisma nokrāsu. Personīgi Ulmanim ļoti nepatīkama bija pērkoņkrustiešu antikoruptīvā aģitācija (pret LZS korumpētību) un ciniskie uzbrukumi viņa personīgajai dzīvei. Lai arī 1934.gada priekšvakarā Pērkoņkrustam nebija nekādu reālu apvērsuma plānu un tas tikai sāka izplesties ārpus savas galvenās bāzes - studentu korporācijām (it īpaši seloņiem), pēc 15.maija Ulmanis, nepanācis izlīgumu ar pērkoņkrustiešu līderi G.Celmiņu, sāka to vajāt. Tomēr Ulmaņa režīms organizāciju nesagrāva. Nemierīgais sivēns Praktiskajā darbībā pērkoņkrustieši bija pat nožēlojami: 1935.gada 19.novembrī pie Ārlietu ministrijas tiltiņa uzspridzināja nelielu spridzekli, kuru bija izgatavojuši studenti Ē.Bērziņš un A.Blūms; 1936.gada vasarā viņi sapņoja nozagt Ulmani viņa braucienā uz Tomes pagastu un piespiest atteikties no Valsts prezidenta amata; nenozaga. 1937.gada 15.maijā bija nolemts Brīvības bulvārī vai Vienības laukumā palaist sivēnu ar uzsietu Ulmaņa ģīmetni; miesnieka Koha sagādātais sivēns bija paprāvs, 50 cm garš, rukšķēja, bija nemierīgs. Pērkoņkrustieši A.Ozoliņš, A.Rozītis, J.Ratnieks un A.Griķis gribēja to izlaist Kalpaka un Reinera ielas stūrī parādes laikā, bet sivēns bija ļoti nemierīgs un Ratnieks to palaida 15.maijā ap 11 dienā Elizabetes un Strēlnieku ielas stūrī: lopiņš ieskrēja sētā, kur sētniece to sagūstīja. Neviens cits tā arī nedabūja redzēt vadoņa bildi uz tā muguras. Ne tik komiska bija pērkoņkrustiešu ideoloģijas, tai skaitā ekstrēma antisemītisma izplatīšana. Pērkoņkrusta ideoloģiju Ulmaņa režīms nespēja iznīdēt. Organizācijas vadītāji pēc G.Celmiņa aresta 1934.gada jūnijā bija E.Plāķis, E.Andersons, Ā.Šilde, kuri paši arī pa laikam atradās apcietinājumā. 30.gadu otrajā pusē pērkoņkrustiešu darbība pārvērtās par de facto nacionālu nodevību: daudzi no viņiem sāka sadarbību ar vācu specdienestiem. 1936.gadā tika uzņemti sakari ar Vācijas pilsoņu Latvijā - nacistu partijas biedru - vadītāju Henriju Epsu. G.Celmiņš vēlāk, 1942.gada janvārī, rakstīja, ka pērkoņkrustieši esot prasījuši no Epsa naudu (200 000-300 000 marku) un ieroču piegādi, lai gāztu Ulmani. Izraidīts no Latvijas 1937.gadā, Celmiņš kādu brīdi dzīvoja Somijā, no kuras 1938.gada novembrī rakstīja vēstuli, kas atsedz viņa pāreju no ekstrēma antisemītisma uz prasību pēc ebreju iznīcināšanas: kad Vācija nodibinās «jauno Eiropu», tad «Eiropas valstīs nebūs vairs neviena žīda». Tas ir pat ātrāk nekā holokausta praktiskie plāni nobrieda Hitlera galvā. Kad pēc Ribentropa-Molotova pakta sekoja vācbaltiešu izbraukšana, līdzi devās arī vairāki pērkoņkrustieši, kas Vācijā stājās drošības dienestu rīcībā; Latvijā palikušie uzturēja sakarus ar Vāciju. Viena no redzamākajām personām, kas piedalījās šo sakaru organizēšanā no Vācijas puses, bija Latvijas kara atašejs Berlīnē A.Plensners. Īpaši jāmin pērkoņkrustieša F.Rikarda grupa Latvijā, par kuru paši vācieši rakstīja: «Šī grupa ar sevišķiem panākumiem strādāja vācu militārās spiegošanas labā (..), pēc tam kad armija ieņēma zemi (1941.gada jūlijā - A.S.), viņi cieši sadarbojās ar SD un vienmēr sevi nodevusi arī mūsu rīcībā» (skat. H.Biezais. Gustava Celmiņa pērkoņkrusts dokumentu gaismā. - LZAV, 1992, 3.nr., 44.lpp.). Līdz ar nacistu armiju 1941.gadā Latvijā ieradās ap 300 latviešu, no kuriem daudzi bija pērkoņkrustieši, kas Vācijā bija stājušies sakaros ar vācu dienestiem. Viņu darbības galvenais virziens okupācijas laikā: pirmkārt, bija piedalīšanās ebreju iznīcināšanā; lai arī pērkoņkrustieši nebūtu vienādojami ar Arāja komandu un viņu piedalīšanās komandā bija skaitliski neliela. Viņi bija: V.Arājs; M.Vagulāns, kura vadītā komanda (aptuveni 300 vīru) iznīcināja ebrejus Jelgavā un apkaimē; A.Truncis, V.Didrihsons, K.Detlavs. Otrkārt, pērkoņkrustiešu darbības aktīvākais veids bija nacistiskās ideoloģijas izplatīšana, īpaši ebreju iznīcināšanas propaganda. M.Vagulāna Nacionālā Zemgale (pirmā nacistu lapele okupētajā Latvijā) 1941.gada vasarā izceļas ar īpašu zvērību. Pērkoņkrustieši pakāpeniski pārņēma gandrīz visus okupācijas laika izdevumus, sākot ar provinces presi, bet drīz izspiežot no centrālajiem izdevumiem t.s. ulmaniešus, kuri, jāatzīst, bija jau sākuši nacisma slavināšanu, ieskaitot ebreju iznīcināšanas attaisnošanu. Jāatzīmē arī tādas pērkoņkrustiešu aktivitātes kā 1941.gada 17.-21.augustā Rīgas Latviešu biedrības telpās organizētie «ideoloģiskās sagatavošanas kursi», kuros pērkoņkrustieši nolasīja referātus: Žīdu jautājums (Jēkabs Vītols), Brīvmūrniecība (Juris Zalcmanis) u.c. Pērkoņkrustiešu iniciatīva radīja arī antisemītisma institūtu Rīgā. Nākošais darbības virziens bija t.s. latviešu kartotēkas sastādīšana, kuru vadīja jau pieminētais Fēlikss Rikards. Kartotēkā tika ietverts 23 000 personu; profesors H.Biezais pamatoti rakstīja, ka kartotēka sniedza lielu palīdzību vācu okupācijas iestādēm: «Latvijā kādreiz bija tikai daži simti komunistu, tādēļ šai skaitā lielais vairums bija nacionāli noskaņotu vāciešiem nepaklausīgu vai naidīgu latviešu» (op. cit. 1992, nr.3, 44.lpp.). SD vadība okupētajā Latvijā bija pateicīga Pērkoņkrustam par ziņu piegādi. 1944.gadā pērkoņkrustieši līdz ar citiem latviešiem SD dienestā izspiegoja un nodeva nacionālās pretestības kustības dalībniekus (M.Čaksti, B.Einbergu u.c.). Vācijas drošības policijas vadītājs R.Lange izmantoja pērkoņkrustiešus, lai vajātu latviešu dezertierus, nacionāli noskaņotos kureliešus: šim nolūkam 1944.gadā tika izveidota viltus Latviešu nacionālo partizānu apvienība. Gustava Celmiņa liktenis Nacistiem bija nepieciešami kolaboracionisti; pērkoņkrustieši tādi arī bija. Viņiem nebija vajadzīga daudzmaz patstāvīga organizācija. Pērkoņkrusts kā apvienība tika slēgts. Tā vadītāji - E. Andersons, Ā.Šilde, E.Puksis u.c. - to akceptēja bez iebildēm un piedalījās okupācijas dienestā. Ambiciozais G.Celmiņš toties ar 1942.gadu sāka vilties nacistos, neapmierināts ar marionetes lomu. Eksistē apgalvojumi, ka viņš esot iesaistījies pretošanās kustībā. Tas gan ir pārspīlējums; lai arī 1944.gadā vācieši viņu patiešām apcietināja un kā «goda apcietinātais» viņš pat nonāca koncentrācijas nometnē, nekādas viņa pretošanās aktivitātes, izņemot dažu skrejlapu izplatīšanu, nav zināmas. Nekad ne viņš, ne kāds cits pērkoņkrustietis pēckara gados, izbaudot liberālo rietumu demokrātiju viesmīlību, pat pasniedzot ASV augstskolās (Celmiņš), ne ar vienu vārdu nav nožēlojuši savas pērkoņkrustiešu aktivitātes un mežonīgo antisemītismu. Kā organizācija Pērkoņkrusts trimdā nepastāvēja, lai arī tā idejas, it īpaši antisemītisms, neizzuda pavisam. Pašreizējās dažu t.s. pērkoņkrustiešu aktivitātes vēl neļauj secināt, ka Pērkoņkrusts atdzimst kā šovinistiska, antisemītiska masu organizācija. 6.jūnija naktī, kā sākotnēji tika ziņots, nenoskaidrotas personas uzspridzināja Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Pēc eksplozijas pieminekļa pakājē tika atrastas divu cilvēku mirstīgās atliekas - vēlāk izrādījās, ka bojā gājušie ir bijuši aizsargu organizācijas biedri. Gandrīz trīs mēnešus pēc notikuma tiesībsargājošo institūciju darbinieki aizturēja divus jauniešus, kas tika turēti aizdomās par līdzdalību pieminekļa spridzināšanā, bet vēlāk tika aizturēti arī pārējie divi līdzdalībnieki. Diviem no viņiem tika uzrādīta apsūdzība gan par pieminekļa spridzināšanu, gan par sprāgstvielu izgatavošanu. Pēc četrotnes aizturēšanas presē parādījās ziņa, ka viņi bijuši Pērkoņkrusta biedri. Pagaidām - krimināllietas izmeklēšanas laikā - masu medijiem netiek sniegta plaša informācija. Satversmes aizsardzības biroja direktors Lainis Kamaldiņš, kura vadītā iestāde sākotnēji veica procesuālās darbības krimināllietā, stāsta, ka mūsdienu pērkoņkrustiešus nevarot dēvēt par pirmskara Latvijas Pērkoņkrusta mantiniekiem. 90.gadu pērkoņkrustieši pārņēmuši tikai simboliku un virspusējus saukļus. Sprādzienā bojā gājušais Valdis Raups bijis šīs organizācijas vadītājs. Pērkoņkrustieši, pēc L.Kamaldiņa vārdiem, esot izvirzījuši ultranacionālistiskus mērķus. Proti, mūsdienu Pērkoņkrusts cīnījies pret latvju tautas apspiedējiem - tiem, kas nav bijuši latvieši. Uzvaras pieminekli viņi uztvēruši kā okupantu simbolu, kas bijis jāiznīcina. Turklāt Pērkoņkrusts, ko L.Kamaldiņš nosauc par teroristisku organizāciju, esot cīnījies arī pret citiem «tautas apspiedējiem». Kā tika ziņots, pavasarī akciju sabiedrības Latvenergo administrācijas ēkā tika atrasts spridzeklis. Nejaušības dēļ elles mašīna neuzsprāga. Bijušas paredzētas terora akcijas arī pret Lattelekom un politiķiem, kuru darbība pērkoņkrustiešiem nav bijusi pieņemama. Spridzekļus pērkoņkrustieši taisījuši paši. Aizturēto dzīvokļos atrastas klades ar pamācībām, kā mājas apstākļos izgatavot spridzekļus. Lai gan pārējie organizācijas locekļi ir uz brīvām kājām, L.Kamaldiņš neuzskata, ka viņi būtu bīstami Latvijas valstij.