Kas ir probācija?

Mārcis auga vai nu šķirtā ģimenē, vai tādā, kur tēvs regulāri lieto alkoholu. Abos gadījumos Mārča mātei atlika pavisam maz laika dēlam - apgādājot ģimeni ar nepieciešamo, nācās strādāt divās darbavietās. Kā likums - kaimiņu nosodījums, negatīva attieksme pret Mārci šim stāstam nāk līdzi. Protams, jau no skolas pirmajām klasītēm Mārci labi pazina milicijas nepilngadīgo lietu inspektore, taču bieži viņa bija aizņemta, jo tādu puišeļu bija ne mazums. Mārcis tika nosūtīts uz speciālo skolu, no kuras pēc pāris mēnešiem aizmuka - klaiņošanas laikā nozaga trīs velosipēdus. Pēc tam viņš nokļuva atpakaļ specskolā, no kuras atgriezās jau 16 gadu vecumā, viņš bija stipri mainījies - uzvedība kļuvusi manāmi bravūrīga. Mārcis bija nadzīgs sīvā mīļotājs. Lai arī veikalā viņam degvīnu vēl nepārdeva, atradās labi onkuļi, kas piedāvājās palīdzēt nopirkt. Protams, Mārcis nekur nestrādāja, nemācījās. Kaimiņi sprieda - kāpēc viņu nevarētu ielikt kādā kolonijā? Līdz tam arī nebija ilgi jāgaida. Kādos Līgosvētkos Mārcis, skaidrojot attiecības ar pudelesbrāļiem, vienu no tiem piekāva un apzaga. Mārcim bija tikai 17 ar pusi gadu, kad viņš nonāca uz apsūdzēto sola. Dienā, kad notika tiesas sēde, Mārča māti aizveda uz slimnīcu - bija kļuvis slikti ar sirdi. Mārci notiesāja. Uz cik gadiem īsti, neviens nezināja, bet ap pieciem. Mārča māte dzīvoja vairāk pa slimnīcām, bet tostarp veda paciņas uz iestādi OC/78-5 (tagad Matīsa cietums). Pagalmā Mārci redzējāt varbūt vēl tikai pāris reižu, kad viņš atbrauca pie mātes. Mārča mamma ilgi slimoja. Veselība tā arī neatgriezās, līdz kādā rudens dienā kaimiņi pavadīja viņu pēdējā gaitā. Mārča bērēs nebija - ļaudis zināja teikt, ka esot atkal cietumā. Mazpilsētā viņš pēc soda izciešanas vairs neatgriezās. Jau pēc daudziem gadiem runāja, ka Mārcis cietumā sabijis četras reizes, pēdējā no kurām savā kamerā pakāries. Kāpēc? To neviens tā arī neuzzināja. Sabiedrības attieksme un zaudējums Šis stāsts ar bēdīgām beigām būtībā mums vēstī vairāk, nekā tas šķiet pirmajā brīdī. Cik zaudējumu sabiedrībai ietver šis stāsts? Runājot par Mārča ģimeni, proti, tēvu - stāsts sākās jau agrāk. Tā pamatā ir pat ne Mārča, bet viņa vecāku un, iespējams, pat vecvecāku ģimenēs bijušās problēmas, kas nav guvušas savu risinājumu laikus. Mārča uzvedības pamatā ir laikus neatrisinātas sociāla rakstura problēmas. Neviens nav pacenties paskaidrot Mārcim, kas īsti ar viņu notiek. Nepilgadīgo lietu inspektore ir ierobežota savās iespējās, viņas rīcībā arī nav līdzekļu, ar ko efektīvi ietekmēt savu uzraugāmo. Šajā virknē vientuļi savos centienos jūtas visi - skolotāja, nepilngadīgo lietu inspektore, pats Mārcis. Cits citu nesaprot. Nemeklē efektīvas sadarbības iespējas kopīgā mērķa sasniegšanai. Kaimiņi ir sabiedrība, kas grib Mārcim tādu sodu, lai viņš tiem vairs netraucē. Viņi nejūt līdzatbildību par notiekošo, pasīvi noraugās notiekošajā. Viņuprāt, labākais risinājums - ātrākais un neatgriezeniskākais. Viņi arī jūtas vientuļi, baidās no iespējamā nozieguma, bet neko nedara, lai novērstu šādu iespējamību. Nonākot speciālajā skolā (slēgta tipa iestādē), Mārcis no citiem pusaudžiem ātri apgūst jaunas «zinības» un izturēšanās stilu, kas ir pārliecinošāks nekā pedagogu centieni (neveiksmīgs sociālās uzvedības korekcijas plāns). Tālāk alkohola lietošana, dīkdienība ir šī uzvedības modeļa pieņemšanas sekas, kas vēlāk Mārci noved pie tiesību normu pārkāpuma - rezultātā kriminālatbildības. Tiesa šajā gadījumā piesprieda brīvības atņemšanu. Tas nozīmē, ka Mārcis nonāca vidē, kas savā būtībā ir vēl negatīvāk ietekmējoša, nekā viņa piekoptais dzīvesveids brīvībā. Ikvienam zināms, ka cietumam vajadzētu likumpārkāpēju labot, lai atgrieztu to mūsu vidū kā sabiedriskās kopdzīves normas cienošu cilvēku. Brīvības atņemšanai vajadzētu būt tikai līdzeklim, kuru lietojot valsts iegūst kontroles iespēju pār šo cilvēku, kuras pastāvēšanas laikā iemāca cienīt tiesību normās noteikto kārtību - apzināties katra sabiedrības locekļa brīvības mēru. Taču cietumā nekas nemainījās (nav sasniegts kriminālsoda izpildes mērķis) - rezultātā atkārtoti noziedzīgi nodarījumi, jaunas sodāmības. Turklāt jāuzsver - sabiedrība šeit zaudē nevis vienu Mārci, bet visu pārējo, kas atlicis no viņa ģimenes - cieš viņa māte, viņš pats neizveido savu ģimeni, nerada pēcnācējus. Rezumējot - šo seku kopuma rezultātā sabiedrība zaudē nevis vienu indivīdu, bet cilvēku dzimtas, kas ir pašas sabiedrības pastāvēšanas pamatā. Kādas iespējas sniedz probācija? Pastāvot attīstītai probācijas sistēmai, Mārča uzvedību varētu koriģēt, pirms viņš izdarījis pretlikumīgas darbības. Ja šādi pasākumi nedotu vēlamos rezultātus un būtu pastrādāts noziedzīgs nodarījums, Mārci varētu sodīt ar kriminālsodu, kas nav saistīts ar izolāciju no sabiedrības. Citu valstu prakse rāda, ka sodam nav jābūt bargam, tam jābūt nenovēršamam un efektīvi organizētam. Tikai pastāvot likumā noteiktiem apstākļiem (noziedzīgā nodarījuma smagums) un nepieciešamībai, persona ievietojama cietumā - tas ir galējs pasākums. Cietumsods organizējams, paturot prātā tā divus elementus - sodošo (režīms, uzraudzība) un koriģējošo (sociālās uzvedības korekcija jeb labošana). Abi tie ir vienlīdz svarīgi. Ja kāda no tiem nav, soda izpilde nevar būt efektīva. Viena no probācijas funkcijām ir darbs ar personām, kuras izcieš cietumsodu, tieši realizējot šo otro soda elementu - sociālās uzvedības korekciju. Otra probācijas funkcija saistībā ar cietumsoda izpildi - notiesātā sagatavošana atbrīvošanai, pēc iespējas novēršot recidīva faktorus. Tādējādi Mārcis varbūt nenonāktu cietumā vēl trīs reizes, bet dzīvotu likumpaklausīgi. Neapšaubāmi probācija ir jauna lapaspuse ne tikai sodu izpildes vēsturē, bet arī pakāpiens mūsu sabiedrības attīstībā, kurā ir augsts tiesiskās apziņas, atbildības un iekšējās valsts drošības līmenis. Probācija sniedz iespēju izpildīt kriminālsodus, kuri nav saistīti ar personas ilglaicīgu turēšanu cietumā un piemērot drošības līdzekļus kriminālprocesā, kuri nav saistīti ar apcietinājumu. Probācijas uzdevums ir veikt efektīvu un profesionālu personu sociālās uzvedības korekciju cietumos, kā arī atbrīvot personas no cietumsoda izciešanas, aizstājot to ar efektīvu uzraudzību brīvībā, turpinot cietumā iesākto sociālās korekcijas programmu. Probācija ir uzraudzības un personas sociālās uzvedības korekcijas sistēma, lai novērstu likumpārkāpumu izdarīšanu.