Katrs cīnās par sevi

«Cilvēkam jau patīk ielūkoties cita dzīvē, un realitātes šovs ir viens no veidiem, kā to netraucēti darīt. Tā ir arī iespēja paskatīties, kas notiek ar cilvēku, dzīvojot eksperimenta apstākļos, kā katrs uzvedas vidē, kas būtībā ir regresīva. Šova dalībnieki ir pilnīgi ārā no savas ierastās sociālās vides, viņiem nav savas personīgās telpas un laika tikai sev, turklāt viss, ko viņi dara, nemitīgi tiek fiksēts ar kameru palīdzību. Tas skatītājam šķiet interesanti,» atzīst psihoterapeite Zaiga Blaua, ka seko līdzi un nepieciešamības gadījumā palīdz ar padomu TV5 šovā Barbarosa mītošajiem cilvēkiem. Latvijā jau ir redzēti vairāk vai mazāk veiksmīgi vairāki realitātes šovu projekti. Kopumā no pagājušā gada oktobra, kad tika sākta pirmā sērijveida realitātes šova raidīšana Latvijā, šā žanra programmas kaut reizi ir vērojuši 1,8 miljoni skatītāju (vecumā virs 4 gadiem), šādus datus sniedz Māris Naglis no pētījumu centra BMF Gallup Media. TV3 Robinsoni divu sezonu laikā ir sasnieguši 1,5 miljonus skatītāju. LNT divus mēnešus ilgušās Kubas translāciju laikā tika piesaistīti 1,2 miljoni, bet Barbarosa līdz šim brīdim ir spējusi ieinteresēt nepilnu miljonu TV vērotāju, gan jāpiebilst, ka lielākajai daļai televīzijas skatītāju Latvijā TV5 kanāls nav. Vidēji visaugstākais skatītāju skaits līdz šim bijis Robinsoniem - pērn to skatījās 76 000 cilvēku, bet šogad, kad jaunie šova varoņi no Igaunijas salas pārcēlās uz eksotiskāko Malaiziju, šova reitings dubultojies. VĪRIEŠU KONKURENCE «Sākumā es gribēju tikt no šejienes ārā un bēgt prom. Domāju - ko es te daru, es taču te neesmu laimīgs. Es te guļu un neko nedaru, bet ārā viss notiek, arī tusiņi. Divas nedēļas tā mocījos un divas reizes gribēju iet ārā. Tagad esmu ticis tam pāri un sapratis daudz ko par sevi - nevar visu laiku trallināt, ir arī jāpadomā par nopietnām lietām. Te es daudz ko esmu iemācījies. Te ir interesantas savstarpējās attiecības - katrs cīnās par sevi un bieži aizmirst, piemēram, ka jāciena vecāki cilvēki,» pirmās dienas «ieslodzījumā» ar nepatiku atceras Jānis Mūzis, 23 gadus vecais interjera dizainers. «Te ir daudz laika domāt par sevi, ļoti daudz laika. Tieši te es esmu sapratusi, ka jādzīvo aktīvāk - ja ir ideja, tā ir jārealizē. Tad, kad iziešu ārā, man vajag momentā ķerties pie lietām, kuras jādara tūlīt, nevis jāatliek uz nākamo dienu. Daudz jāsakārto sevī,» atzīst Laura Paspārne (19), kas realitātes šovā nolēmusi piedalīties, meklējot savu vietu turpmākajā dzīvē. Līdz viņas un vēl 11 citu barbarosiešu ārā tikšanai vēl mēnesis. Vide, kurā atrodas Laura, ir regresīva, daudzējādā ziņā degradējoša un tieši ar to arī sarežģīta, atzīst psihoterapeite Z.Blaua. Labi parādoties personības problēmas, bet tās ir dinamiskas un nepārtraukti mainās. «Jāņem vērā, ka cilvēki ir ļoti, ļoti dažādi. Cilvēkam nav pieejama informācija no ārpasaules, tāpēc viņš daudz dzīvo savās fantāzijās, un tas ļoti labi atklāj viņa iekšējo pasauli.» Piemēram, Barbarosā, kur cilvēki sadalīti divās komandās, daudz mierīgāka ir tā grupa, kurā ir vairāk sieviešu. Tur valda daudz lielāka sapratne un saskaņa, bet grupā, kurā ir vīriešu pārsvars, jūtama savstarpēja konkurence. «KUKAIŅU DZĪVE DIVOS STĀVOS» «Pirmā doma, kas nāk prātā, runājot par realitātes šoviem, ir vuārisms un ekshibicionisms - vēlme lūrēt un izrādīties, arī noklausīšanās efekts. Nostrādā, protams, arī sociālā salīdzināšana - vēlme uzzināt, ko citi sabiedrības locekļi domā, dara, un salīdzināt to ar sevi. Lielākā spriedze šajos šovos ir no sacensības, kas saistīta ar izrādīšanos, ne tik daudz ar izdzīvošanu. Nevar arī īsti runāt par būšanu ārpus savas ierastās vides - tā tomēr nav antropoloģiska lauka pieredze un cilvēki ir no tās pašas sabiedrības. Drīzāk ir tā, ka attiecībās ar tuviniekiem šiem cilvēkiem var rasties problēmas, kas pēc iznākšanas būs jārisina,» uzskata antropologs Roberts Ķīlis. Skatītāju, kas ne vien vēro, bet arī aktīvi izsaka savas pārdomas par notiekošo, viedoklis par šova norisi un dalībniekiem iedalāms divās kategorijās - vieni bārstās ar saukļiem, ka konkrētais dalībnieks «rullē» vai riebjas, otri grimst pārdomās par to, cik un kāpēc šovs ir slikts. «Kukaiņu dzīves divos stāvos vērošana liecina par sabiedrības ieinteresētību bioloģiskos procesos. Tas nav slikti, interesantāk gan būtu, ja vētras laikā vai lietū Barbarosā dušās lītu ūdens. Tas radītu ārpasaules ienākšanas efektu un būtu reālāka cīņa par izdzīvošanu, nevis dzīvošanu,» interneta portāla TvNet diskusijās raksta dīvainas interneta iesaukas īpašnieks Pokemons. Netrūkst arī to, kas kritizē šova veidotājus un nevar vien beigt apspriest erotikas elementu trūkumu. «Nu nesanāk jums tie šovi - Eiropai pakaļ skriet gribat, bet rīkot neprotat! Jums jau to erotiku gribētos, bet nav jums īstie cilvēki šovā. Latvijā cilvēki tik atklāti jums to nerādīs. Varbūt nākošā paaudze..» raksta kāds censonis ar segvārdu Mazais. «Šaubos, ka realitātes šovi spēs ilgi saglabāt savu popularitāti, jo sabiedrība visnotaļ stratificēsies un kļūs mobilāka, tas ir, mazāk sēdēs mājās,» uzskata R.Ķīlis. Tikmēr paši šovu dalībnieki tik daudz nedomā par to, kā viss izskatās no malas, bet vairāk par atšķirībām starp «te» un «tur - ārpasaulē». «Ārā, ja tev kāds nepatīk vai tu kādam nepatīc, tu ar to cilvēku netusējies. Te ir tā atšķirība - ja tev kāds nepatīk vai tu kādam nepatīc, tev ir jāiekaro šīs simpātijas vai vismaz jācenšas to izdarīt, jo ir jādzīvo tālāk un nepārtraukti kopā. Ierastajā vidē ir vienkāršāk,» stāsta Laura. Arī par savu reitingu skatītāju balsošanā šova dalībnieki nav informēti. Viņi nezina, vai ir pirmie vai pēdējie, un mēģina to izfantazēt. «Interesanti ir tas, ka, tikko kādam tiek pievērsts mazliet vairāk uzmanības (tiek intervēts vairāk, ar viņu biežāk runā šova vadītāji vai viesi), pārējiem uzreiz liekas, ka tam cilvēkam ir ļoti augsts reitings, salīdzinot ar pārējiem, ka viņš ir līderis un tāpēc par viņu interesējas,» esot neziņā par savu reitingu, stāsta Laura. «Mēs jūtam, ka mēs zaudējam, tāda sajūta rodas, jo viņi - pretinieki - nepārtraukti ir laimīgi. Tas rada nedrošības sajūtu, tas daudz ko ietekmē. Domas par to, ka laikam zaudējam, moka,» piebalso komandas biedrs Jānis. ZVAIGŽŅU AIZSTĀJĒJI Ideja par realitātes šovu veidošanu jau 80.gados radās privātajām telesabiedrībām. «Televīzijas, īpaši lokālās, nevarēja atļauties labi apmaksātu zvaigžņu piedalīšanos savos talk-show un sāka izmantot vienkāršus cilvēkus, uzsverot, ka galvenā ir realitātes sajūta. Turklāt tiešraides ir trīs reizes lētākas par jau sagatavotu raidījumu. Tas arī ļāva uzplaukt realitātes šoviem,» skaidro Maiks Hencs, multivizuālo mākslu profesors Šveicē, Vācijā un Austrijā. Viņš pats 80.gadu beigās kopā ar domubiedriem no Van Gogh TV piedalījies vairāku šādu šovu veidošanā Eiropā. 90.gados realitātes šovos cilvēki tikai pavadīja atvēlēto laiku - neko nedarīja, tādējādi radot atvaļinājuma ilūziju un beigās vēl saņemot naudu par nekā nedarīšanu. «Patlaban Latvijā, spekulējot ar pēdējo realitātes šovu neveiksmēm, mēģina rast kaut ko jaunu, piemēram, izmanto atšķirīgu paaudžu un sociālo lauku kandidātu salikšanu kopā, un tas ļauj lielākam skatītāju lokam identificēt sevi ar kādu no šova dalībniekiem. Barbarosā notiekošajā vismaz nav tikai viena vienīga izklaide, bet tiek ielikts arī kaut kas izglītojošs, informējošs un iespējami pietuvināts formātam, kādā strādā realitātes šovu televīzijas pasaulē,» uzskata M.Hencs. Organizējot realitātes šovu, ir ļoti svarīgi iepriekš sastādīt iekšējās kārtības noteikumus, lai netiktu aizskartas ētiska rakstura problēmas un tiktu ievērotas elementārās cilvēktiesības, uzsver Z.Blaua. Vēl viņa piebilst: «Piemēram, latviešu realitātes šovs noteikti izskatīsies atšķirīgi no Krievijā veidota šāda paša pasākuma, jo ļoti daudz ko nosaka konkrētās tautas mentalitāte. Latvieša mentalitāte tomēr nav tik strauja kā, teiksim, krievu tautības cilvēkam, arī šova gaita tāpēc noteikti izvēršas citāda un nepieciešama cita pieeja tā veidošanā.» Krievijas televīzijas TV6 šovā Aiz spoguļa tiešām kaislības sit augstāku vilni - tur divi jaunieši iemanījušies dušā nodarboties seksu. Nu, ir ko slavēt un pelt!