Kenets Rogofs: Strādnieku paradīze?

gadā un turpmāk. Arodbiedrību aizvien pieaugošā ietekme ir acīmredzama daudzos nesenos notikumos. Par to liecina Vācijas kancleres Angelas Merkeles pretrunīgi vērtētā vienošanās paaugstināt pasta darbinieku minimālo algu, vairāku ASV prezidenta amata kandidātu atklātās bažas par tirdzniecību un imigrāciju un bažas, kuras Ķīnas vadība sāk izjust par darbaspēka standartiem. Līdz ar politisko ietekmi atdzimst arī arodbiedrību intelektuālais respektablums. Gadu desmitiem ekonomisti ķengāja arodbiedrības, ka tās palielinot bezdarbu un nožņaudzot augšupeju, taču tagad arodkustība saņem atbalstu no tādiem domas līderiem kā Pols Krugmans, kurš apgalvo, ka ir nepieciešamas spēcīgākas arodbiedrības, lai stātos pretī globalizācijas lielākajām pārmērībām. Arodbiedrību kā politiskā spēka pēkšņā parādīšanās ir īpaši pārsteidzoša ASV, kur arodbiedrību biedru daļa privātajā sektorā sarukusi no 25% 1975.gadā līdz 8% mūsu dienās. ASV kompānijas no augsto tehnoloģiju Google līdz mazumtirdzniecības lielfirmai Wal-Mart ir atradušas iespējas saglabāt savus uzņēmumus brīvus no arodbiedrībām. Vienīgi sabiedriskais sektors, kurā 35% darbinieku ir arodbiedrību biedri, ir saglabājies kā arodbiedrību bastions. Viena no manām labākajām bērnības draudzenēm apprecēja arodbiedrību funkcionāru, kuram bija tik grūti atrast darbu ASV, ka viņš kopā ar ģimeni galu galā pārcēlās uz Kanādu, kur var streikot, cik tīk. Tagad tādi politiskie līderi kā kongresmenis Bārnijs Frenks vēlas atjaunot arodbiedrības. Taču ir pamatots iemesls raudzīties uz to skeptiski. Tādai relatīvi nabadzīgai valstij kā Ķīna reālas arodbiedrības varētu palīdzēt līdzsvarot darba devēju varu, dodot kvalitatīvas dzīves labumus, kas pārsniegtu augšupejas izmaksas. Apstākļi rūpnīcās daļā Ķīnas pārāk atgādina ASV XX gadsimta sākumā pirms arodbiedrību dibināšanās. Tūkstošiem ķīniešu strādnieku katru gadu iet bojā ogļraktuvēs, kurās dažreiz netiek ievērota elementārā drošības tehnika. Taču ASV un bagātajām Eiropas valstīm apgalvojums, ka spēcīgākas arodbiedrības došot vairāk labumu, nekā radīšot izmaksu, ir daudz apšaubāmāks. Mūsu dienās vairākumam strādnieku jau ir juridiskās un likumīgās tiesības, kas aptver galvenos aizsardzības elementus, par kuriem pirms gadsimta cīnījās arodbiedrības. Tā vietā arodbiedrību ietekme tagad pārāk bieži kalpo, lai propagandētu neelastīgus darba paņēmienus un fiksētas darba samaksas struktūras, kas pienācīgi neatlīdzina darbā ieguldītos pūliņus un prasmi. Nav nekāds brīnums, ka sabiedriskajā sektorā, kurā darba ražīgums ir zems un fiskālie ierobežojumi maigi, arodbiedrību biedru koncentrācija parasti ir vislielākā. Īpaši katastrofālas ir skolotāju arodbiedrības, kas bloķē jebkādu racionalizāciju un uzlabojumus daudzu valstu izglītības sistēmās. Pirms modernās globalizācijas ēras arodbiedrības varēja zelt, organizējoties visas valsts mērogā, kas tām deva milzīgu varu, kaulējoties gan ar darba devējiem, gan patērētājiem. Tagad pēc globālās tirdzniecības sprādzienveidīgās paplašināšanās pēc kara vairākuma arodbiedrību monopolvara ir mazinājusies, ja ne sabrukusi. Tāpēc arodbiedrības lielākajā daļā attīstītās pasaules tik enerģiski centušās bloķēt brīvās tirdzniecības sarunas, kas varētu vēl vairāk graut to pozīcijas. Daži no arodbiedrību propagandētajiem jautājumiem, piemēram, cilvēktiesības un vides kvalitāte, ir neapstrīdami. Tomēr, kad tās mēģina saistīt šos jautājumus ar tirdzniecību, to motīvi kļūst apšaubāmi. Konkrēti var minēt arodbiedrību darbošanos pret ASV un Kolumbijas brīvās tirdzniecības līgumu, kura ratifikācija lielā mērā uzlabotu ASV un Latīņamerikas attiecības. Leģitīmie jautājumi par to, kā Kolumbija risināja savu episko karu pret narkotiku tirdzniecības finansētajiem nemierniekiem, nepārtrumpo plašākos jautājumus. Pret līgumu noskaņotie aktīvisti ir sūdzējušies, ka Kolumbija esot pret arodbiedrībām, jo neaizsargājot arodbiedrību biedrus pret nemiernieku vardarbību. Taču Kolumbijas valdība norāda, ka no nemiernieku vardarbības cieš visi kolumbieši, bet arodbiedrību biedri faktiski to jūt mazāk nekā pārējie iedzīvotāji. Šī izrāde diemžēl atkārtojas milzumā ar tirdzniecību saistīto jautājumu, arī daudzos tādos, kuros ir iesaistīta Ķīna. Bagātajās valstīs ienākumu sadalījums ar nodokļu un pabalstu sistēmu tiek regulēts daudz labāk nekā ar valdības rīkojumiem nostiprināt arodbiedrības. Daudzās valstīs bagātie tagad maksā nodokļos tik maz, ka būtu daudz labāk pāriet uz fiksēto nodokli ar ļoti augstu izņēmumu līmeni, lai ģimenes ar zemākiem ienākumiem nemaksātu neko. Valstīs ar vidēju ienākumu līmeni tas ir grūtāks uzdevums. Taču arī tajās, šķiet, pareizāka pieeja būtu paplašināt strādnieku juridiskās un likumīgās tiesības, vienlaikus atļaujot lielākajai daļai arodbiedrību klusi izzust. Taču mums diemžēl ir daudz lielākas izredzes vērot, kā arodbiedrību politiskā ietekme kļūst par ievērojamu destabilizējošu spēku tirdzniecībā un izaugsmē ar ļoti nenoteiktām sekām. Kad mēs redzam, kā daudzu valstu politiskie līderi pielabinās arodbiedrībām, asi kritizēdami cits citu par brīvās tirdzniecības un imigrācijas jautājumiem, ir pilnīgs pamats bažīties par gaidāmām nepatikšanām. Tieši tāpēc arodbiedrības 2008.gadā būs viens no galvenajiem ekonomiskajiem nezināmajiem, kura iespaidu grūti prognozēt. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate