Komunistu sponsors

Dokuments ir vēl viens arguments par labu nepatīkamajai atziņai, ka 1940.gadā Latvijas valstiskums tika noārdīts arī ar pašu latviešu administrācijas rokām. Konkrētajā gadījumā runa ir par Kārli Ulmani, cilvēku, kura autoritārās valdīšanas seši gadi — ulmaņlaiki — tautas atmiņā palikuši gandrīz kā Latvijas "zelta laiki". 1940.gada 12.jūlijā faktiski viss jau bija skaidrs, tātad šī bija nevajadzīga pazemošanās no Ulmaņa puses, uzskata vēsturnieks. Viņa atrastais dokuments, ko Latvijas Valsts prezidenta sekretariāts minētajā datumā nosūtījis Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai, ir lakonisks: "Valsts prezidenta sekretariāts paziņo, ka valsts prezidents K.Ulmanis, ievērojot Latvijas Sarkanās palīdzības apgādājamo skaita pēkšņu pieaugumu, šodien iemaksājis šai vajadzībai 5000 latu, uzdodot ieskaitīt šo summu Latvijas Komunistiskās partijas pasta tekošajā rēķinā Nr.12545." VĒSTURNIEKS UN ZEMNIEKS Malacis — uzzinājis par Krūmiņa atradumu, savu doktorantu slavē Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga un atzīst, ka viņam šāds dokuments nebija zināms. Līdz atradumam Gatis Krūmiņš nonāca, pētīdams finanšu dokumentus. Tie viņam ir pazīstami ne tikai kā vēstures doktoram. Kad vienojāmies par satikšanās laiku, lai runātu par viņa atradumu, izrādījās, ka to var nākties grozīt atkarībā no zemnieku protesta akciju virzības. Krūmiņš aktīvi piedalījās zemnieku nemieros, un ne jau tāpēc, lai iegūtu neapgāžamas liecības vēsturei. Lauksaimniecība ir viņa otrais amats. "Ģimenes lieta," Krūmiņš stāsta, ka Lēdurgas pagastā, kur atgūts dzimtas īpašums, kopā ar sievas vecākiem viņi apsaimnieko 200 hektārus. "40 slaucamas govis, normāla vidusmēra saimniecība." Tātad finanšu nozīmība dažādu procesu norisē viņam ir labi izprotama. Arī tāpēc viņš, pētīdams savu jomu, šādiem dokumentiem pievērš īpašu uzmanību. Gata Krūmiņa pētījumu joma ir padomju laiks Latvijā no 1940. līdz 1991.gadam ar akcentu uz ekonomisko vēsturi. Tajā laikā ekonomika bija cieši saistīta ar valsts pārvaldi, tātad iznāk pētīt arī kompartijas arhīvus. To viņš ir darījis gan Rīgā, gan Maskavā. Vēsturnieka pētījumu mērķis ir grāmata par Latvijas sovetizāciju no 1940. līdz 1950.gadam: "Faktiski šis posms noslēdzās ar kolektivizāciju laukos 1949.gadā, tad Latvija reāli kļuva par PSRS sastāvdaļu arī ekonomiski." Izvēlētā tēma Krūmiņam uzurdīja daudzus vispārīgus jautājumus. Viens no būtiskākajiem bija: kas īsti notika 1940.gadā no jūnija līdz augustam, kad Latvija "iestājās" PSRS? Šis laika posms ir maz pētīts, saka Krūmiņš: "Galvenā koncepcija pašlaik ir tāda: ienāca krievu okupanti, pazemoja mūs, piespieda, un mēs uzreiz iestājāmies Padomju Savienībā. Taču tas notika faktiski bez asinsizliešanas. Tātad nav īsti izvērtēts kolaboracionisma, sadarbības līmenis — kā Latvijas valdošā elite, Kārlis Ulmanis & Co, visu to organizēja. Tas, kā mēs uzņēmām PSRS agresiju, nav izvērtēts paškritiski." Dokumentu par Ulmaņa ziedojumu kompartijai Krūmiņš uzgāja, meklējot Latvijas kompartijas ienākumu avotus: "Atradu arhīvā pāris mapju ar kompartijas ziedotāju sarakstiem. Reizēm vēsturnieki tādām lietām paskrien garām. Neviens nebija šīs mapes skatījies — kas gan tajās varētu būt aktuāls?" SARAKSTA LĪDERIS Izrādījās citādi. LKP Centrālajai komitejai sūtīto dokumentu par Ulmaņa iemaksātajiem 5000 latiem kompartijai parakstījuši divi Valsts prezidenta sekretariāta darbinieki — Valsts prezidenta sekretārs, tātad augstākā sekretariāta amatpersona Jānis Grandaus un nodaļas vadītājs Emīls Kampars. Šis dokuments reģistrēts arī Valsts prezidenta sekretariāta izejošo rakstu reģistrā 12.jūlijā ar nr.9293: "L. Komun. Part. Centralkomit. — Ls 5000." — "Tātad nepārprotami nauda tika ziedota, un šis ziedojums, lai arī cik tas paradoksāli skan, padarīja Kārli Ulmani par lielāko kompartijas ziedotāju," saka Krūmiņš. "Citi meta pa latiņam, piemēram, Rīgas ratiņu stūmēji saziedoja kompartijai 3,5 latus, 17 Abrenes apriņķa Tautas milicijas darbinieki 1.augustā nosūtīja 52 latus. Vispār pirmās lielās summas kompartija sāka saņemt tikai augustā un pati par to arī lēmumu pieņēma — LKP CK 1940.gada 2.augustā nolēma, ka tai nepieciešams 100 000 latu mēnesī, un pieprasīja Finanšu ministrijai šo summu nodrošināt." Tauta nesteidzās ziedot saviem "atbrīvotājiem". Kopējā summa, ko jūnijā un jūlijā izdevās savākt pēc dažādām ziedojumu listēm, nedaudz pārsniedza 400 latu. Latvijas Hipotēku banka, tātad valsts banka, 17.jūlijā "preses un propagandas vajadzībām" ziedoja 500 latu, taču neapšaubāms līderis ar saviem 5000 latiem bija Kārlis Ulmanis, stāsta Gatis Krūmiņš. Interesantākais šajā lietā ir tas, ka šis "mērķa ziedojums" bija domāts Sarkanajai palīdzībai jeb MOPR — PSRS kontrolētai starptautiskai organizācijai, kura, piesedzoties ar palīdzību revolucionāriem, organizēja graujošu darbību ārzemēs. Mūsdienu terminos runājot, varētu teikt, ka Ulmanis ar šo ziedojumu atbalstīja starptautiskos teroristus. Jāņem gan vērā, ka terors bija boļševiku režīma pastāvēšanas pamats. Līdz 1936.gadam MOPR, tāpat kā NKVD (Iekšlietu tautas komisariāts), bija tiesīga izsniegt atļaujas iebraukšanai PSRS. Sarkanās palīdzības apgādājamo skaits bija strauji pieaudzis. Okupācijas režīms bija atbrīvojis no ieslodzījuma daudzus kriminālnoziedzniekus, kuri bija tiesāti par noziegumiem pret Latvijas valsti. Par ko viņi tika apcietināti, Ulmanis labi zināja un tagad vēlējās savu vainu mazināt, stāsta Krūmiņš. "Iespējams, ar šo žestu — nauda ne tikai tika pārskaitīta, bet aizsūtīts īpašs vēstījums, ka tas ir izdarīts, — Ulmanis vēlējās iegūt atļauju izceļošanai no valsts (ir ziņas, ka tas viņam ir solīts, bet dokumentāru pierādījumu pagaidām nav). Katrā ziņā 15.jūlijā Valsts prezidenta sekretariāts nosūtīja Tieslietu ministrijai Kārļa Ulmaņa ārzemju pasi. 1940.gada 21.augustā Valsts prezidenta kanceleja pārsūtīja pēc piederības — Tautas labklājības ministrijai — Ulmaņa lūgumu piešķirt viņam pensiju. ALGAS MAKSĀJA Manuprāt, mēs joprojām neesam gatavi atzīt plašu Latvijas pilsoņu sadarbību kā ar padomju, tā nacistisko okupācijas režīmu, uzskata Gatis Krūmiņš. "Kalnbērziņš, Lācis un Kirhenšteins nespētu kontrolēt situāciju valstī, pat visu PSRS armiju izvedot ielās, ja nebūtu saņēmuši Latvijas Republikas varas institūciju atbalstu." Valstī neiestājās haoss, kas ir svešas valsts okupācijas neatņemama sastāvdaļa, algas tika maksātas, un labklājība strauji nepazeminājās. Nekārtības Rīgā, Liepājā un Daugavpilī, lai arī policijas darbs tika paralizēts, ātri beidzās. Problēmas sākās vēlāk, kad PSRS režīms nostiprinājās un sāka realizēt sev tradicionālu iekšpolitiku. Varbūt kādam liksies, ka nav ētiski kritizēt tās valsts amatpersonas, kuras vēlāk cieta padomju režīma represijās, tika nogalinātas, saka Gatis Krūmiņš. "Taču dokumenti ir nepielūdzami, un amatpersonas tos rakstīja un parakstīja, vēl uz brīvām kājām esot, ne čekas pagrabos. Jo traģiskāk, ka sadarbība daudzus no šiem pagrabiem nepaglāba." Šīs sadarbības dēļ daudziem 1940.gada 17.jūnija notikumi varēja nešķist kas ārkārtējs — PSRS karaspēks Latvijā bija jau iepriekš, atkāpās Kārļa Ulmaņa Ministru kabinets, taču Valsts prezidents Kārlis Ulmanis palika "savā vietā". Plašsaziņas līdzekļi nepārtraukti deklarēja, ka Latvijas suverenitāte un pilsoņu īpašuma tiesības netiks pārkāptas. Par iekšlietu ministru tika iecelts tautā populārs rakstnieks, jaunās valdības galva bija zinātnieks, valdība saņēma neskaitāmus iestāžu un pilsoņu apsveikumus. Ulmaņa autoritārais režīms daudziem nebija paticis. To, kas patiesībā notiek Latvijā, aktīvākie pilsoņi saprata tad, kad nespēja iesniegt savus deputātu kandidātu sarakstus, bet pārējie — pēc tā sauktajām "Tautas Saeimas" vēlēšanām 21.jūlijā, kad Latvijā pasludināja padomju varu un pievienošanos PSRS. "Faktiski šo datumu arī varētu izmantot kā robežu, pēc kuras augstu neatkarīgās Latvijas amatpersonu sadarbību ar okupācijas varu varētu vērtēt īpaši kritiski," saka Krūmiņš. Pašus nevēlamākos okupācijas režīms arestēja nekavējoties, piemēram, Valsts kancelejas vadītāju Robertu Bulsonu. Viņu no amata atbrīvoja 23.jūlijā un arestēja tajā pašā dienā, lai gan viņš līdz tam bija strādājis arī par Kirhenšteina valdības kancelejas vadītāju. "Situācija ievērojami atšķīrās Valsts prezidenta sekretariātā," izpētījis Krūmiņš. Vienīgā persona, kura kancelejā nomainījās, bija pats Ulmanis — viņa vietā par Valsts prezidentu uz laiku kļuva Kirhenšteins. Pārējie sekretariāta darbinieki, izņemot Ulmaņa privātsekretāru Jāni Rudumu, kurš devās Ulmanim līdzi uz Krieviju 22.jūlijā, saglabāja amatu pat līdz Valsts prezidenta sekretariāta likvidācijai 1940.gada oktobrī! Redzot, ka sadarbība bijusi absolūta, Krūmiņu pārņem savādas izjūtas. "Kas liedza augstām amatpersonām atkāpties no amata, īpaši pēc 21.jūlija?" šis jautājums nedod mieru vēsturniekam. Vai tiešām pie visa ir vainīgs Ulmanis un viņa autoritārais režīms, kurš ap sevi bija pulcinājis tikai valdošajam režīmam — tātad jebkuram režīmam — paklausīgus karjeristus? Kas lika tik viegli atteikties no viena vadoņa un pakļauties citiem? Kāpēc tie, kas visus Latvijas valsts pastāvēšanas gadus bija tai kalpojuši, nepameta amatu pēc varas atteikšanās no suverenitātes un padomju varas pasludināšanas? "Nauda? Bailes? Negribēja laist garām atvaļinājumu, kas pēc likuma pienācās? Vai tiešām augstiem ierēdņiem vienīgais kritērijs bija precīza norādījumu izpilde, vienalga — demokrātiska, autoritāra vai totalitāra režīma apstākļos?" Protams, tagad mēs zinām, ka ierēdņu cerības, sadarbojoties ar okupācijas varu, neattaisnojās. Tiklīdz tai vairs nebija vajadzīgi "sociāli svešie elementi", tā no viņiem bez ceremonijām atbrīvojās. PAŠU ROKĀM Krūmiņš par mazliet pārspīlētu uzskata arī Ulmaņa likteņa vērtējumu: "Vai tomēr viņa deportācija no Latvijas nenotika ievērojami civilizētākos apstākļos nekā vienkāršajiem represētajiem? Ja Ulmanis 1940.gada augustā prasīja padomju varai sev pensiju, vai tas tomēr nenozīmē, ka īsti par sodītu viņš sevi neuzskatīja un tā nejutās? Jā, pēc Vācijas uzbrukuma PSRS viņu arestēja, izvirzīja arī apsūdzību, un 1942.gada 20.septembrī viņš mira Krasnovodskas cietuma slimnīcā, bet, kas zina, būtu viņam labāka veselība, varbūt viņš pēc Staļina nāves īstenotu ne mazāk sekmīgu karjeru kā viņa ārlietu ministrs Munters?" Bez aktīvas Latvijas Republikas varas iestāžu un to darbinieku sadarbības ar okupācijas režīmu 1940.gada jūnijā un jūlijā ātra un viegla Latvijas aneksija nebūtu iespējama. Latvijas valsts tika demontēta ar pašu latviešu rokām. Alternatīva būtu bijusi militāru draudu gadījumā nepretoties, kapitulēt, kā to darīja Dānija, bet izteikt vismaz diplomātisku protestu, uzskata Gatis Krūmiņš. Citādi tagad ir grūti atbildēt uz jautājumu: "Ja jūs okupēja, kur tad bija okupācijas administrācija līdz aneksijai?" Faktiski 1940.gada jūnijā un jūlijā Latvijas varas iestādes strādāja kā okupācijas administrācija un sadarbojās ar okupantiem visos jautājumos. Krūmiņš domā: ja 1939.gadā Latvijas tautai prasītu, vai viņa vēlas pretoties Padomju Savienībai vai ielaist to bez cīņas, tauta būtu izvēlējusies pretošanos. Taču tautas vietā tolaik lēma diktators. Padomju Savienība 1940.gada jūnijā bijusi diezgan pārsteigta, ka Baltijas valstis pieņēma ultimātu. Tā jau bija sagatavojusies karam, sagatavojusi nometnes karagūstekņiem. "Viņi ļoti gribēja karu — uzvarošu karu. Tāda viņiem vēl nebija bijis: Polijai viņi uzbruka no mugurpuses, ar Somiju nekas īsti nebija sanācis," saka vēsturnieks. VISSMAGĀKĀ PRETOŠANĀS Profesors Aivars Stranga sava doktoranta atradumu vērtē kā detaļu, kuras kopums meklējams Ulmaņa cēlā iedomā: ja ļoti labi izpildīsim visu, ko krievi grib, un viņiem arī pielīdīsim, varbūt saglabāsim ļoti apcirptu autonomiju un neatkarību, varbūt visu kara laiku kaut kā novilksim un pēc tam varbūt kaut kā no viņiem tiksim vaļā. "Visa Ulmaņa stratēģija bija virzīta uz to, lai, nedod dievs, nebūtu sliktāk — nesāktos uzreiz terors, deportācijas." Stranga uzsver, ka mums šodien, siltās čībās sēžot, nav tiesību pārmest Ulmanim, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka viņš jau no 1939.gada pielīda vairāk, nekā nepieciešams. Piemēram, Staļinam 60 gadu jubilejā tika aizsūtīts latviešu tautas dainu sējums. "Tas jau bija par daudz, tas bija šķebinoši, bet kopējo stratēģiju es neuzdrošinos apšaubīt," saka Stranga. Ulmanis gribēja, lai Latvijai uzreiz netiktu tas, ko Staļina režīms bija ieplānojis. Proti, desmitiem, pat simtiem tūkstošu cilvēku deportācijas, ja Latvija pretotos. Uz kurieni? Uz Katiņu, kur tikko 1940.gada pavasarī bija nošauti poļi. "Bet, protams, ziedot Sarkanajai palīdzībai — tas iet par tālu." Simbolisku pretošanos iespējams izrādīt dažādos veidos. "Visvienkāršākā pretošanās parasti ir vissmagākā — pateikt patiesību, kas notiek," saka Stranga. "PSRS ultimāts tika saņemts sestdien, 16.jūnijā. Krievi tobrīd nekontrolēja radio. To viņi sāka kontrolēt 17.jūnijā no vieniem dienā. Tad vairs neko nevarēja teikt, bet 16.jūnijā un 17.jūnija rītā līdz brīdim, kad krievi sagrāba radiofonu, vajadzēja pateikt vienu lietu: mēs esam neizprovocētas agresijas upuris. Ulmanis uzskatīja, ka arī tas ir par daudz." Otra lieta: skaidrs, ka Ulmanim vajadzēja uzreiz pašam atkāpties no Valsts prezidenta amata. Vai Ulmaņa režīmam var pārmest to, ka Latvijas tauta jau agrāk netika informēta par teroru Padomju Savienībā? "Redziet, man jums jāsaka ļoti godīga lieta, kuru līdz šim neviens nav teicis, bet to var arhīvā pierādīt," stāsta Stranga. "1926.gadā nomira padomju čekas priekšnieks Felikss Dzeržinskis. Latvijas laikraksts Segodņa, kurš bija visantikomunistiskākais un pretpadomju laikraksts, sāka rakstu sēriju, kurā parādītu šo briesmoni. Krievijas vēstniecība griezās mūsu Ārlietu ministrijā ar protestu, un ministrija krieviem apstiprināja, ka darīs visu, lai presē netiktu aizskarti augsti PSRS darbinieki, cerot, ka Krievija darīs to pašu…" No otras puses, Latvijai 30.gados bija ļoti labs izlūkdienests, atgādina Stranga. Maskavā darbojās divi ļoti profesionāli virsnieki un izlūki — pulkvežleitnants Celmiņš un pulkvedis Zālītis, militārais atašejs. Viņi savos ziņojumos skaidri parādīja, kas PSRS notiek, tai skaitā īpaši par latviešu nošaušanu. Tātad Latvijas "augšās" viss bija zināms. Tās izvēlējās neinformēt tautu. "Bet tagad uzdodiet pats sev citu jautājumu: nu labi, ir zināms, bet ko darīt?" turpina Stranga. "Iesi uz ielas, bļausi: "Krievijā šauj nost!" Kur tauta bēgs? 65 procenti Latvijas iedzīvotāju bija zemnieki. Kur viņi bēgs ar saviem lopiem? Uz Stokholmu? Varbūt simt cilvēku aizlaistos līdz Tallinai, tad uz Somiju. Dieva dēļ, nesalīdzināsim ar 1944.gadu, kad te bija vācu kuģi. 1940.gadā nekā tāda nebija. Ja krievi redzētu, ka kāds no Tallinas ar prāmi bēg uz Somiju, viņi taču to nogremdētu. Viņi notrieca lidmašīnu, kas no Igaunijas lidoja uz Helsinkiem. Viņiem bija pavēlēts jau no 13., 14.jūnija bloķēt Baltijas telpu. Kur mēs varējām aizbēgt?" Stranga atgādina, ka Smetona, Lietuvas prezidents, bija spiests brist pa ūdeni pāri uz Austrumprūsiju, un arī viņu tur īpaši negribēja laist. Ja bēgtu lietuviešu masas, vācieši taču sāktu šaut, nevis laistu lietuviešus Vācijā. Arī Smetonam bija jābrien pāri upei, jo oficiālajā robežpostenī viņu noraidīja — Vācija bija draugos ar PSRS. "Sēdi nu savā Lietuvā, kamēr tevi nošauj. Var jau Ulmanim nezin ko pārmest, bet jāskatās tā laika realitāte," saka Stranga. Mūsu stāvoklim bija viens nosaukums: bezizeja.