Kontrabandas prece

gada 26.jūnijā uz Mežaparka skatuves ieraugot iznākamdzīvus Čikāgas piecīšus, šodien atceras Latvijas Kantrimūzikasasociācijas prezidents Uldis Ozoliņš. Uz skatuves nu stāvējacilvēki, kuru balsis visi pazina jau gadus divdesmit piecus un arkuru dziesmām bija uzauguši, taču vēl pirms neilga laika neatļāvāscerēt, ka viņiem reiz būs lemts skatīt vaigā pašus dziedātājus.Piecīšu plates oriģinālajos vākos, uz kuriem viņi būtu redzami,Latvijā bija retums. Daudziem vispirms bija jāredz, ka Piecīšitiešām eksistē. Saviļņoti bija arī paši muzikanti - pieradušus pieauditorijām, kurās klausītāju skaits mērāms simtos (viņu tābrīžarekords bija 1100 klausītāju), tajā jūnija vakarā Piecīšus sveicasešdesmit tūkstošu saviļņotu skatītāju gaviles. CAUR UZBEKIJU Savasizcilās muzikālās intuīcijas, aranžēšanas prasmes un ansambļalīderu humora izjūtas dēļ 1961.gadā dibinātie Piecīši, kuri, kāpaši apgalvo, sevi nekad pārāk nopietni nav ņēmuši, trimdā kļuvapar populārāko latviešu grupu. "Viņi bija lieliski izklaidētāji!"atceras Kārlis Streips. Taču emigranta skumju un brīva cilvēkaoptimisma savienojums Piecīšu repertuārā izrādījās tieši tas, pēckā alka arī latvieši dzimtenē, padomju sabiedrībā juzdamies kāiekšējā trimdā. "Latvieši mēs visi esam, smaidot trimdas nastunesam" dzimtenē tika pārfrāzēts "smaidot krievu jūgu nesam", unlīdz ar magnetofonu ēras sākumu gan dzīvokļos, gan vasarnīcāsPiecīši sāka skanēt vairāk nekā Raimonds Pauls, abi gan 70.gadospopularitātes ziņā zaudēdami kādreizējā Piecīšu dalībnieka IlmāraDzeņa soloierakstiem. Taču balsis nekādi netika saistītas ardziedātāju izskatu, jo Piecīšu skaņuplašu glabāšana čekas skatījumānebija gluži nevainīga rīcība. Padomju laikā Piecīšu plateslielākoties tika sūtītas vai ievestas citos vākos. Piecītis ArmandsBirkens sāsta, ka viņam vēl tagad mājās pagrabā stāv nenosūtītasplates, kas ieliktas citos vākos un aptītas ar plastmasas plēvi:"Biju savācis amerikāņu mākslinieku plates, kuras vairsneklausījos, izņēmu tās no vākiem un tajos ieliku Piecīšu plates.Tās tika spiestas nelielā fabrikā Čikāgas dienvidpusē, tās vadītājabija milzīga korpulenta melnā dāma. Piekukuļoju viņu ar konfekšukastēm, lai mūsu plates iespiež ātrāk. Viņa mūsu plates ar speciāluaparātu ietina plastmasas plēvē, lai tās izskatās kā no veikala.Tās liku iekšā neīstajos vākos, pa starpu, protams, ielikdams arīīstās plates. Sūtāmajā kastē sanāca kādas desmits plašu, no tāmpuse "kontrabanda"." U.Ozoliņš atceras, ka Piecīšu plates Latvijusasniedza pa dažādiem ceļiem, piemēram, caur Uzbekiju... "Pats noUzbekijas uz Zviedriju sūtīju latviešu grāmatas, jo Uzbekijāneviens nesaprata, kas tās par grāmatām, tas pats attiecās arī uzPiecīšu platēm, kas atnāca uz Uzbekiju. Samaksāju piecus rubļus parmuitu, un viss kārtībā." Taču Piecīšu ierakstu glabāšana mājās, kurnu vēl pavairošana varēja būt pietiekams iemesls padomju drošībasorgānu interesei vai to radītām nepatikšanām. U.Ozoliņš to dēļvairākas reizes saukts uz čeku: "1973.gadā biju praksē Ērgļos, turkādam biju ierakstījis Piecīšus un kāds cits par to savukārt bijaziņojis. Mani izsauca uz čekas māju, tur Māris Dreijers manipratināja. Pateica, ka esmu slikts cilvēks, popularizēdams šomūziku. Tajā brīdī mani no lielākām nepatikšanām izglāba tas, kapēc mēneša man tik un tā bija jāiet armijā. Plates biju spiestsaiznest un atdot Dreijeram." 70.-80.gadu Pārdaugavas mūzikasierakstu "karalis" Juris Lapinskis, kurš ar to nodarbojas kopš1958.gada, atceras, ka pirmo Piecīšu plati dabūjis tūlīt pēc Kubaskrīzes. Viņa kaimiņš Voldemārs Laursons bijis viens no PadomjuSavienības lielākajiem pastmarku kolekcionāriem un pastmarkas uzrietumiem sūtījis kaudzēm. Jautāts, vai tajos laikos bija iespējamatik brīva sūtīšana, Lapinskis atbild: "Saņēmējs tikai nedabūjavalūtu, tās vietā deva sertifikātus. Laursonam sūtīja visu ko, arīplates, un tās viņš nesa man. Cik bija maksājušas markas, tik manbija jāsamaksā rubļi plus piecītis par muitu. Tātad no Voldemārapirkta plate man caurmērā maksāja 25 rubļus. Protams, tā bijaceturtā daļa inženiera mēneša algas, taču Rīgā šādas plates maksāja45-50 rubļus. Voldemāram vajadzēja tikai dabūt atpakaļ savu naudu.Viņš man ir pārdevis aptuveni 10 000 plašu. Devu tik viņamsarakstus, ko man vajag, un tas Voldemāram tika atsūtīts. Protams,to skaitā bija arī Piecīši." Jautāts, vai uz Latviju sūtītāsPiecīšu plates tolaik nonāca līdz adresātam, Juris Lapinskisskaidro: "Kā līdz kuram! Tie, kas bija uzskaitē vai bija Piecīšuradi, varēja arī nesaņemt, bet Voldemāram plates nāca tūkstošiem.Tās dāmas, kas pastā kontrolēja sūtījumus, viņam bija draudzenes,viņš viņas droši vien iebaroja. Lapinskim pašam Piecīšu ierakstupavairošana un popularizēšana nepagāja bez starpgadījumiem.1967.gada ziemā, kad Lapinskis gadu bija nostrādājis Popovaradiorūpnīcas akustikas nodaļā, viņu no darba aizveduši uz čeku."Uzveda augšā trešajā stāvā, 317.kabinetā, pie Muravjova. Uzreizjau nepateica, kāpēc esmu izsaukts. Bija jāatbild uz jautājumiem,kas ir mani labākie draugi, kas pie manis nāk un tā tālāk...Protams, nebiju ar pirkstu taisīts, man bija daudz draugu visādāssfērās, tāpēc sarakstīju tādus, kuriem čeka neko nevarēja padarīt:uzrakstīju savu skolas biedru Lukašēvicu Voldiņu, kura tēvs, VDKpulkvedis Anglijā strādāja par špionu un bija atsūtījis VoldiņamRevox - tas te rajonā bija lepnākais magnetofons; uzrakstīju ŽukovuGenu, VDK pulkvedi, mūzikas mīlētāju, tas arī bija man labs draugs,kas mani parasti glāba no līdzīgām nepatikšanām, uzrakstīju KucinuŽoru, Kalnbērziņa jaunākās meitas vīru..." Beigās izrādījies, kaLapinska pratināšanas īstais iemesls bija Piecīši. Pratinātājssācis jautāt, vai Lapinskis ieraksta arī emigrantus. To viņš navvarējis noliegt. Tad Muravjovs sācis tincināt, vai tajā platē irbijusi tāda dziesma par Fidelu Kastro. Beigās tēvišķīgipiekodinājis, lai tādus gan vairs nerakstot, citādi būsnepatikšanas. "Ieteica man pamācīties no saviem draugiem atšķirt,kas ir kurš. Vai tad es, institūtu beidzis cilvēks, nesaprotot, katas ir ideoloģiski kaitīgs repertuārs, kas nomelno padomju varu?"SAJŪSMAS VIĻŅOS Par iespēju koncertēt Latvijā jau kopš ansambļadibināšanas bija sapņojis arī Alberts Legzdiņš. 1969.gadā,apciemodams dzimteni, viņš pat saņēma solījumu šo ideju īstenot pēc"tehnisku jautājumu nokārtošanas". "Nokārtošana" ilga 19 gadus...Toties 1989.gadā grupas koncertu jeb, kā viņi paši saka, izrāžutūre Latvijā izvērtās triumfā, kādu piedzīvojis reti kurš latviešuansamblis. Lorija Vuda atzīstas, ka tik emocionāli piepildītu telpuviņa nekad vairs nav piedzīvojusi: "Kaut kas tāds varēja notikttikai tajā laikā! Visas dziesmas publika dziedāja līdzi! Mēsprogrammā bijām salikuši daudzas savas dziesmas, taču cilvēki savasmīļākās nevarēja sagaidīt un saucot pieprasīja tās, kuras viņigribēja dzirdēt: "Debessmalā redzu jaunu rīīītu!"" 1989.gadakoncerttūre bija avantūra no abām pusēm. A.Birkens atceras: "Mumsnebija un arī nevarēja būt ne mazākās jēgas, kas notiks. Knapizinājām rīkotājus, apstākļus, nekad nebijām bijuši nevienā no tāmestrādēm, kurās mums bija paredzēta uzstāšanās, atskaitot Mežaparkukā Dziesmu svētku klausītāji, jo padomju laikā Latvijas viesinedrīkstēja izbraukt ārpus Rīgas zonas. Pieļāvām, ka gluži dusmīgauz mums publika nebūs, bet, cik silti mūs uzņems, arī nezinājām.Tas, kas notika, bija kaut kas vienkārši neaptverams līdz pat šaidienai! Atceros, kā Mežaparka koncerta laikā vēl aiz kulisēmspriedām, vai dziedāt manu jauno dziesmu ar Valža Krāslaviešavārdiem: "Jau trešo gadu desmitu laika dzirnas maļ/ Māte savusdēlus velti gaida atpakaļ..." Tā mums bija gatava, bet vēl nebijadziedāta publikai. Nolēmām tomēr pamēģināt. Izgājām uz skatuves -es, Janīna un Alnis - un bez īpašas pieteikšanas es vienkārši sākudziedāt. Uzreiz kā vilnis nāca publikas aplausu jūra. Es saviļņotssaskatījos ar Janīnu... Kopš tā laika šī dziesma bija visāsizrādēs." Kopā Piecīšu koncertus 1989.gadā noskatījās 120 tūkstošicilvēku. Arī turnejas producents Noris Krūzītis šodien šo pasākumuatceras kā lielu avantūru: "Neviens no mums toreiz īsti nesaprata,vai tas var notikt, un tai pašā laikā nepieļāva, ka tas varnenotikt. (..) Rīkojām to kā lielas grupas šovu. Izsitām grupaiviesnīcu Rīdzene, kas tolaik skaitījās ļoti ekskluzīva, pusdienasBīrona ēdamistabā Rundāles pilī... Mēs uzskatījām, ka tolaikPiecīši bija vienīgās lielās zvaigznes ārpus mūra un ir pelnījušivairāk nekā vienkāršus koncertus. Nodrošinājām viņiem labāko tobrīdte pieejamo aparatūru." Grūti izšķirt, vai tas bija patriotisms vaimūzika, tomēr jāteic - savākt 60 tūkstošus klausītāju Mežaparkaestrādē spēj tikai lieli mākslinieki, secina N.Krūzītis un atceras,ka laikā starp Piecīšu 1989.gada un 1991.gada koncertiem paspējušiizlaist vienu vinila disku ar viņu dziesmām. 20 tūkstoši eksemplāruskvērā pie Filharmonijas iztirgoti divu dienu laikā.