Šāds stāvoklis padara Krieviju par unikālu valsti gan Eiropā, gan Āzijā. Tradicionālie rusofobi (tāpat kā daži eiropieši) mēģina pierādīt, ka Krievija nav bijusi un nevar būt Eiropas valsts. Krievijā viņiem piebalso cilvēki ar atpalikušiem uzskatiem un kreisie elementi, kas aicina valsti atteikties no demokrātijas un Rietumu tipa kapitālisma un iet pa ķīniešu ceļu, t.i., panākt ekonomisku augšupeju ar autoritāras sistēmas palīdzību. Tajā pašā laikā uz Rietumiem orientētu krievu reformu piekritēji iztēlojas Krieviju kā Rietumu lielvalsti - kaut atpalikušu, taču tādu, kas iet pareizā virzienā. Tomēr jūtot, ka Eiropa viņus atstumj, daudzi krievi vērš skatus uz Austrumiem un domā par stratēģisku aliansi ar Ķīnu. Motivēt pavērsienu uz Austrumiem ar šādiem apsvērumiem nebūt nav obligāti - draudzīgas attiecības ar Ķīnu kā stratēģiskā, tā ekonomiskā plāksnē Krievijai ir obligātas neatkarīgi no tās attiecībām ar Rietumiem. Neprazdami (pagaidām) izstrādāt labu kaimiņattiecību stratēģiju ar Ķīnu bez pretrunām, Rietumi sāk baidīties no Krievijas un Ķīnas tuvināšanās, kaut gan tā ir acīm redzami ierobežota: ņemot vērā Ķīnas aizvien pieaugošo varenību, tai sabiedrotie nav vajadzīgi, bet Krievija savukārt nevēlas radīt draudošu iespaidu, taču pārāk cieša savienība ar Ķīnu to nostādītu tieši šādā stāvoklī. Uzsverot, ka tai nepieciešama ekonomiskā ekspansija Tālajos Austrumos, Maskava pārāk necenšas izvērst tirdzniecību ar Klusā okeāna reģionu. Sibīrijas apgabali pārdod Āzijas valstīm izejvielas, taču Krievija kopumā tām veltī arvien mazāk uzmanības. Jāatvadās arī no idejas, ka Krievija varētu kļūt par tiltu, kas savieno Eiropu un Āziju, - transporta izdevumi ceļā no valsts rietumu apgabaliem uz austrumiem ir pārāk lieli, lai piesaistītu komerckravu plūsmu no ārienes. Centieni attīstīt tirdzniecību maskē potenciālos draudus abu valstu attiecībās. Maskava gandrīz nepievērš uzmanību milzīgajai - lielākoties nelegālajai - imigrācijai no Ķīnas uz Krievijas Tālo Austrumu mazapdzīvotajiem apgabaliem, kas pēdējos trijos gados sasniegusi aptuveni trīs miljonus cilvēku. Krievija pārdod Ķīnai modernu bruņojumu miljardiem dolāru vērtībā laikā, kad ĶTR modernizē savus bruņotos spēkus gandrīz vai intensīvāk nekā jebkura cita pasaules valsts, kaut gan no ārienes tai nekas nopietni nedraud. Ļeņins kādreiz teica, ka kapitālists esot ar mieru pārdot virvi tiem, kas gatavojas viņu pakārt. Demokrātiskā Krievija kādreiz nožēlos, ka nav ieklausījusies šajā komunistiskajā gudrībā. Krievijas politika Vidusāzijā arī ir pretrunu pilna. Vidusāzijas valstu lielākā daļa ir iestigusi feodālajā sociālismā vai feodālajā kapitālismā, toties Krievija, neraugoties uz visām nepilnībām, ir ceļā uz kapitālismu un demokrātiju. Šī tendence ir krasā pretrunā ar Maskavas oficiāli sludinātajiem reintegrācijas centieniem. Krievijas piesardzīgā iejaukšanās Tadžikistānas pilsoņu karā vienkārši nozīmē, ka tā nevēlas pieļaut Afganistānas haosu un visa reģiona destabilizāciju. Jautājumā par naftu Krievija ir iesaistīta sarežģītā ģeopolitiskā spēlē, kas notiek ar vecajiem noteikumiem. Šajā impēriskajā naftas spēlē piedalās arī citas lielvalstis un to naftas sabiedrības, kas, nosodot Krievijas imperiālismu, ne brīdi neaizmirst savas intereses. Gan ģeostratēģisku, gan ekonomisku iemeslu dēļ Krievija pretendē uz daļu Kaspijas naftas, un pirmām kārtām tā vēlas kontrolēt naftas plūsmu no šī reģiona. Te Krievijas rokās ir visi trumpji. Pirmkārt, atšķirībā no naftas sabiedrībām un Vidusāzijas valstīm Krievija nav ieinteresēta nekavējoties apgūt šī reģiona naftas resursus. Tā kā tai ir pašai savi milzīgi, neskarti naftas krājumi, tā dod priekšroku investīcijām tajos. Kaut gan LUKoil un citas Krievijas firmas cer iegūt daļu ienākumu no Kaspijas naftas ekspluatācijas, Krievija tos var gaidīt gadiem ilgi.. Otrkārt, ja Krievija neuzņemsies aktīvu stabilizējošo lomu, neviens nesāks ieguldīt līdzekļus šajā reģionā. Pat vienkārši vēsa Krievijas attieksme spētu bloķēt liela apmēra investīcijas. Šāda divkosība nav nejauša. Šobrīd lielākā Krievijas elites daļa uzskata sevi nevis vienkārši par eiropeisku, bet, manuprāt, pat par pārāk eiropeisku. Līdzinoties uz Eiropu, tā aizmirst, ka dzīvo Maskavā vai Irkutskā, nevis Parīzē vai Budapeštā. Kultūras ziņā mēs lielā mērā esam eiropieši, taču 8% mūsu zemes iedzīvotāju ir musulmaņi, un mēs daudz ko esam mantojuši no Āzijas: līdzpilsoņus, virtuvi, zināmas kultūras iezīmes un vēsturi. Daudzi jaunie krievi, strādādami 16 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, raugās uz savu Rietumu kolēģu daudz mierīgāko dzīvi ar nicinājumu, kas tik bieži vērojams Āzijas tīģervalstīs. Kā populārajā jokā: te jums nav Amerika - te jāstrādā. Krievija atkal sāk ieņemt savu vēstures noteikto vietu - kā divsejainais Jānuss tā vienlaikus raugās gan uz Austrumiem, gan uz Rietumiem. Tā nav Austrumu, taču arī ne Rietumu valsts. Tā nav tikai kompromiss - tā ir Krievija. Piemēram, šo rindu autors ir dzimis krievs no ziemeļiem un ebrejs, bet kultūras un izglītības ziņā uzskata sevi par krievu, kas orientēts uz Rietumiem. Taču uzvārds Karaganovs tulkojumā no turku valodas nozīmē melnais hans. Te miniatūrā atspoguļojas tas sajaukums, no kura nevajag raisīties vaļā, bet, gluži otrādi, priecāties par to, jo tieši šī unikālā buķete un kultūras atvērtība padara valsti mūžam interesantu un neatkārtojamu.u Materiāls publicēts sadarbībā ar Project Syndicate.
Krievija starp Eiropu un Āziju
Krievijas un Āzijas savstarpējās attiecības, kā arī tas, ka Krievija gan ģeogrāfiski, gan vēsturiski daļēji ir Āzijas valsts, izsenis izraisījis strīdus kā pašā Krievijā, tā arī aiz tās robežām. Patlaban šie strīdi uzliesmojuši ar jaunu sparu, turklāt to iemesls ir ne vien gaidāmā NATO paplašināšanās, kas Krieviju daļēji izslēdz no Eiropas drošības sistēmas, bet arī straujā kapitālisma attīstība Krievijā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.