Ne plaša publicitāte, ne darbošanās politikā vai ministra amatā, kas profesora kompetencei šķiet īsti piemērota, neesot viņa mērķis — dzīvē esot paveicies palikt ārpus jebkādām partijām, par savu īsto aicinājumu uzskatot pedagoģiju un zinātnisko izpēti.
Ko dara Naudas plānošanas centrs?
Tā ir bezpeļņas organizācija, kas konsultē privātpersonas un organizācijas rīcībai ar naudu. RSEBAA tam ir viens no dibinātājiem, mūsu ieguldījums ir bezmaksas ekspertu padomi. Centrs veic ar finansēm saistītus pētījumus Austrumeiropā, lai noskaidrotu valsts, uzņēmumu, bet galvenokārt privātpersonu rīcību naudas lietās.
Vai jūs pats krājat naudu, kā to iesakāt citiem?
Man ir diezgan racionāla politika — vairāki ienākumu avoti, kas nodrošina neatkarību. Tā ir rezerve, kādu rekomendēju arī citiem, divu trīs mēnešu izdevumu apmērā.
Ja kādam vēl paliek brīva nauda, ko ar to darīt?
Vajadzētu turēt vairāku valūtu grozu un tērēt to, kura pašlaik ir dārgāka. Protams, ja nauda ir atlikta, lai to rīt iztērētu, tā nav jākonvertē.
Vairākums Latvijas iedzīvotāju tomēr dzīvo no algas līdz algai. Ko varat ieteikt viņiem?
Man bija iespēja iepazīties ar ļoti nopietnu cilvēku, ārzemnieku, kurš pameta vienu valsti, pārcēlās uz citu, un viņa tēze bija — ja cilvēks katru gadu iztērē kaut vienu naudas vienību mazāk, nekā nopelna, un uzkrāj šo vienību, tas ir normāli, bet, ja ir otrādi, īpaši, ja valsts tā dara, tas ir ceļš uz nabadzību.
Ja cilvēkam ir bērni, vai viņam kaut kas jākrāj arī katram bērnam?
Vecāku uzdevums ir palīdzēt iegūt izglītību, ne jau uzturēt bērnu līdz pensijai. Palīdzība izglītībai ir ikdienas izdevumu sastāvdaļa.
Eksperti iesaka pašlaik aizņemties naudu, vai nu lai ar to nopelnītu, vai arī lai papildinātu savu izglītību. Kā tas pašlaik ir Latvijā?
Pašlaik ir periods — to es jūtu pēc cilvēkiem, kas stājas doktorantūrā, kad biznesā labu perspektīvu nav. Ir īstais brīdis, lai paplašinātu savas zināšanas un iegūtu jaunas iespējas. Beidzot doktorantūru, ir plašas iespējas, sākot no darba Eiropas institūcijās un beidzot ar pedagoģiju.
Tas ir mērķis jūsu vadītajai doktorantūrai, kuru RSEBAA, Banku un Ventspils augstskolas kopīgi atvēra pirms pāris gadiem. Kā veicas ar to?
Programma vēl ir pusceļā, bet doktorantu pieplūdums ir negaidīti liels. Šogad 1.kursā ir 18 cilvēku, trīs kursos kopā vairāk nekā 60. Tas ir liels doktorantu skaits, liela atbildība. Vēl agri runāt par rezultātiem. Mēs plānojam, ka promocijas darbu aizstāvēšana sāksies 2010.gadā. Šie speciālisti tiek mācīti risinājumu rašanai neskaidrās, jaunās situācijās valsts institūcijās vai lielos uzņēmumos, pētniecībai. Pašlaik esam nenoteiktības apstākļos, trūkst jaunu teoriju, kas izskaidrotu pašreizējo situāciju.
Ja jūsu gatavotie speciālisti būtu lēmēji un rīkotāji laikā, kad Latvija vēl varēja izvairīties vai vismaz mīkstināt kritienu krīzes bedrē, vai risinājumi būtu bijuši pareizāki, efektīvāki, ātrāk pielietoti?
Mums ir pietiekami daudz gudru, talantīgu biznesmeņu un citu speciālistu, bet pašreizējās problēmas saistītas ar politisko sistēmu kopumā. Tā pieļauj, teikšu atklāti, nekompetentu cilvēku līdzdalību nopietnu lēmumu pieņemšanā, un kļūdu smagums pieaug. Ekonomikas augšupejas laikā, kļūdas bija viegli nodzēst ar kopējo augšupeju, tās nebija pamanāmas tik krasi. Tagad ekonomikas lejupslīdē kļūdas netiek piedotas ne biznesā, ne valsts pārvaldē. Piemērs — nodokļu paaugstināšana. Mana kolēģa un skolotāja profesora Ervina Grinovska tēze teic, ka ekonomikas likumi darbojas neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam vai negribam. Mēs varam tos neņemt vērā un ciest zaudējumus. Šajā situācijā ir vienkāršs likums — ekonomika lejupslīdē jāstimulē. Tas nozīmē, ka nekādā gadījumā nedrīkst celt nodokļus. Lielbritānija un Vācija nodokļus pazemina, ASV ievieš virkni nodokļu atvieglojumu, pat Šveice to apdomā. Mūsu rīcība ir pilnīgi pretēja teorijai. Otra zināma tēze — jo augstāki nodokļi, jo zemāks to maksāšanas procents.
Latvijā pat vēl nebija sasniegts līmenis, lai visi maksātu nodokļus!
Jā.
Kurš, jūsuprāt, bija tas brīdis pēdējos gados vai lēmums, kad mēs vēl varējām neiekrist?
Mēs esam ļoti sarežģītā situācijā. Tās cēlonis ir apstākļu sakritība: pašu kļūdas plus pasaules ekonomikas krīze. Tā sākās ar ASV nekustamā īpašuma tirgus krīzi. Skaidrs, ka mēs varējām kaut ko darīt tad, kad bija augšupeja. Arī tagad ir iespējas, tā dzīve iekārtota. Esam paņēmuši aizdevumu 7,5 miljardus eiro. Pamatjautājums — vai mēs izlietosim šo naudu racionāli, ar mērķi atdzīvināt ekonomiku, un tā atdzīvosies. Tad mums ir cerības. Ja nē, tad man grūti vispār kaut ko prognozēt.
Kādus lēmumus pieņemt, lai mēs ar Starptautiskā valūtas fonda aizdevumu tiktu ārā no krīzes un vēl veiktu jaunu atspērienu?
Pirmām kārtām — to, es domāju, izdarīs jaunā valdība— ir jāatceļ nodokļu palielinājums.
Jaunā valdība? Vai tad jau nebūs par vēlu?
Nē, nebūs (zīmīgi smaida). Ja politiskā sistēma pieļauj, ka tiek pieņemti nekompetenti, aizvien kļūdaināki lēmumi un ar smagākām sekām, tas nozīmē, ka tā nestrādā. Man šķiet, ka Latvijas apstākļos, esmu to pārrunājis arī ar Igaunijas kolēģiem, viss ved uz to, lai tiktu paplašinātas prezidenta pilnvaras. Lai prezidentam, tāpat kā Francijā, ir iespēja iecelt kompetentu valdību neatkarīgi no partiju interesēm un spēlēm.
Latvija kļūtu par prezidentālu republiku?
Jā. Tikai tad varēs īstenot daudzas nepieciešamās reformas.
Vai politiskās sistēmas maiņa ir steidzama, vai tā var notikt esošajā vēlēšanu termiņā?
(Ietur garu pauzi) Šai idejai jāgūst pietiekami plašs atbalsts sabiedrībā. Pat jebkuru formāli pareizu lēmumu, kas no ekonomiskā viedokļa ir labākais, ja tas netiek atbalstīts aktīvākajā sabiedrības daļā, nevar realizēt. Jaunas Saeimas vēlēšanas esošās sistēmas apstākļos neko nemainīs. Liela daļa cilvēku neredz, par ko balsot. Darbības un bezdarbības rezultātā politiskās partijas zaudējušas uzticību. Ja cilvēki ir atbildīgi, un gudri cilvēki ir visās partijās, viņi arī var atbalstīt šo ideju, jo tad nāk jauns cilvēks ar lielāku varu, kompetenci. Viņš var veidot kompetentu valdību, savākt jaunus padomniekus. Tas vienotu tautu un mazinātu sociālo spriedzi.
Kas ir svarīgākais uzdevums izejai no krīzes?
Aktuālākais ir darbavietu saglabāšana. Bezdarbs ir milzīgs drauds.
Vai tā pieaugums draud arī ar politisko nestabilitāti, vardarbīgiem nemieriem?
Tāds drauds pastāv. Jo lielāks bezdarbnieku skaits, jo lielāka bāze partijām, kas sola nereālas lietas un cer sasniegt savus mērķus jebkurā veidā, neapzinoties, ka sociāli ekonomiskās sistēmas ir ļoti īpatnējas, tās attīstās ļoti savdabīgi. Lai vispār kaut ko varētu izdarīt, vajadzīgs sociālais miers pieņemamā līmenī. Plašāk formulējot — jo lielāks cilvēku skaits, kas neredz nekādas cerības uz labāku dzīvi, jo situācija būs sarežģītāka. Ir virkne steidzamu pasākumu, ko īstenot par 7,5 miljardiem. Protams, cerēt uz milzīgu eksporta pieaugumu, kad pasaulē ir krīze un mūsu galvenie eksporta tirgi ir sarukuši, būtu nepareizi, bet iespējas pastāv arī tagad. Problēma ir naudas trūkums. Pajautājiet jebkuram uzņēmējam — trūkst apgrozāmo līdzekļu.
Bankas kļuvušas skopas...
Maigi sakot — skopas. Tomēr, ja daļu no šiem 7,5 miljardiem novirzītu kaut vai caur Hipotēku banku tādu eksportu stimulēšanai, kas valstij neko nemaksās, valsts ne ar ko neriskēs. Mēs piešķiram kredītlīniju uz trim četriem mēnešiem, kas ir preces apgrozījuma laiks. Mēs varam pārdot Krievijā, bet tās uzņēmējiem nav naudas, par ko nopirkt. Jāgaida, kamēr prece tiek nopirkta, un tā ir daudzu rietumu firmu priekšrocība, ka viņiem ir lielāki apgrozāmie līdzekļi. Mēs varētu, pieņemsim, atvērt 10 miljonu kredītlīniju, tā ir maza summa, varētu būt lielāka, bet šī nauda apgrozītos trīs līdz četras reizes gadā, un mēs eksportu varētu palielināt par 30—40 miljoniem. Protams, banka izvērtēs, cik tas ir droši, vai kredītu varēs atmaksāt. Otrs virziens, kurā daļēji varētu izmantot šo naudu, ir struktūrfondu apguve. Tie paredzēti galvenokārt ražošanas attīstībai, bet kļūst nepieejami, jo trūkst līdzmaksājuma. Valsts var izveidot jaunu kredītlīniju, kas iezīmēta tikai struktūrfondu apguvei. Banka kopīgi ar uzņēmēju izvērtē, cik reāls šis projekts ir, vai nauda tiks atgūta. Šādas iezīmētās kredītlīnijas var funkcionēt arī caur komercbankām, tas nav pretrunā ne ar vienu starptautisko līgumu ne Pasaules Tirdzniecības organizācijā, ne Eiropas Savienībā.
Vai ar šo naudu var līdzēt bezdarba problēmai?
Domāju, ka ir iespējams daļu struktūrfondu līdzekļu pārorientēt darbavietu saglabāšanai. Ja kāds ar biznesa plāna palīdzību spēj pierādīt, ka saņemot līdzekļus, saglabās un radīs jaunas darbavietas, mums jāpalīdz ar naudu periodā, kad bankas, kas sacenšoties dalīja naudu nekustamā īpašuma iegādei, pašlaik vispār neko negrib kreditēt. Stratēģisks mērķis, ko kompetenti ieteica SVF pārstāvji, ir mūsu tautsaimniecības struktūras pārveide. Daudzi speciālisti uzskata, ka lielākas cerības izkļūt no krīzes un palīdzēt pārējai pasaules ekonomikai ir Ķīnai, jo tur ir labvēlīga tautsaimniecība. 80% Ķīnas tautsaimniecības ir ražošana. Latvijā ražošana no jauna rada mazāk par 15% pievienotās vērtības, tajā nodarbināti apmēram 15% strādājošo.
Vai palīdz gan fizisku preču, gan, piemēram, datorprogrammu ražošana?
Primārās ir nozares un apstrādājošā rūpniecība, kas rada pievienoto vērtību. Mums ir ļoti liels tirdzniecības un pakalpojumu sfēras īpatsvars. Tas ir labi ekonomikas augšupejas laikos, bet šī struktūra ir nestabila — tiklīdz iestājas ekonomikas krīze, pakalpojumu apjoms sarūk. Piemēram, automazgātavu apgrozījums pērn sarucis par 30%.
Cilvēki iztiek ar lietu...
...vai mazgā paši!
Cik liela nozīme krīzes padziļināšanā ir mūsu uzņēmēju pieradumam pie lielas peļņas? Piemēram, nekustamo īpašumu attīstītāji, būvnieki agrāk pelnīja pat 400—500% un grib to pašu arī tagad. Eiropā par normālu peļņu uzskata 5—10%, jau 30—40%, ko Latvijā būvniecības buma laikos ieguva ārvalstu komersanti, tās uzņēmējiem likās ļoti labi…
Līdzīgu jautājumu man nule uzdeva kolēģis no Igaunijas, ar kuru regulāri sazināmies. Tagad jauns biznesā ir tas, ka daudzos gadījumos jāpielieto zaudējumu samazināšanas stratēģija. Piemēram, nekustamā īpašuma attīstītājiem zaudējumi ir neizbēgami, tātad jācenšas tos samazināt un pārdot projektus par tādu cenu, par kādu var pārdot, ja vispār var.
Par tādu cenu, kādu gatavs maksāt pircējs, nevis tādu, kādu grib pārdevējs...
Pareizi. Galu galā mums visiem samazinās ienākumi. Mēs nonāksim pie zemāka cenu līmeņa un zemāka ienākumu līmeņa. Tiem, kas saglabās darbu, dzīves līmenis gan daudz nemainīsies. Problēmas ir tiem, kuri paņēmuši kredītus, tos atdot būs daudz grūtāk.
Vai tam piemērs ir Rīgas domes intervence, iegādājoties vairākas dzīvokļu jaunbūves?
Tas ir piemērs, kā atdzīvināt tirgu. Ja mums uzkrājas prece, kuru nevar pārdot, cena, par kādu esam pieraduši to pārdot, jāsamazina kaut vai vairākas reizes, lai to vispār pārdotu. Tā minimizē zaudējumus. Turklāt nekustamā īpašuma tirgus cenas ir apsteidzošās cenas, tās rāda tendenci. Tas nozīmē — un to rāda arī skaitļi, piemēram, inflācijas samazināšanās, ka pietiekami daudzām precēm cenas pazemināsies. Diemžēl izņēmums ir regulējamās monopolcenas, kas mums nezin kāpēc tikai kāpj, tas ir nenormāli. Ir gan pēdējā laikā piemēri, kad par 8—10% cena samazinās. Ja naftas cena samazinās trīs reizes, nav skaidrs, kāpēc dažu pakalpojumu cenas samazinās tik neproporcionāli.
Piemēram, dabasgāzes cena samazinājās enerģijas ražotājiem, bet tarifi iedzīvotājiem — ne...
Ir pilsētas, kurās siltumenerģijas cenas paaugstinās, un tas arī draud ar lielu sociālo spriedzi, jo cilvēki maksā pēdējiem spēkiem. Ja samazinās nekustamā īpašuma cenas un visas citas cenas, no uzņēmējdarbības viedokļa ieguvējs būs tas uzņēmējs, kurš samazinās savu pārāk lielo peļņas daļu. Uzņēmējiem jāpārorientējas uz 10% peļņu, proti — projekts var atmaksāties 10 gados. 10% rentabilitāte — tā ir normāla rentabilitāte! Uzmanība jāpievērš ilgtspējībai, bizness jāveido tā, lai tas būtu ilgtspējīgs.
Vai ilgtspējīgs nozīmē to, ka ieguldījums dos rezultātus nevis rīt vai parīt, bet pēc 10 gadiem, vai arī metodes, ar kādām uzņēmums darbojas?
Tas nozīmē, ka bizness strādās ilgi. Augsta cena nozīmē, ka tirgus kļūst pievilcīgs. Uzturot zemu cenu, jūs apgrūtināt konkurentiem ienākšanu tirgū un ilgāk varat paturēt savu ieņemto nišu. Teorijā ir daudz veidu, kā veidot ilgtspējīgu biznesu, piemēram, balstītu uz oriģinālām receptēm. Man patīk ilgtspējīga biznesa veidi lauksaimniecībā, piemēram, dzērveņu audzēšana — 75 gadus ražo plantācija! Tas ir ilgtspējīgais bizness. Noiets tam ir un būs. Galvenais ir mazināt savu apetīti, saprast, ka mēs atgriežamies pie zemāka cenu līmeņa. Piemērs ir dzīvokļi — tie tiek pārdoti, bet tiek pārdoti par sakarīgu, 2004.—2005.gada cenu, nevis par 2007.gada cenu.
Kā peļņas kāre vērtējama kontekstā ar nekustamā īpašuma nozares pārstāvju aicinājumu valstij nopirkt visas nepārdotās jaunbūves?
Jautājums ir par cenu.
Taču viņi ar to nevarēs pelnīt...
Viņiem būs jāsamierinās un jāizmanto zaudējumu samazināšanas stratēģija.
Kas būs ar tiem, kuri negribēs atteikties no peļņas?
Tikai bankrots. Tuvākajā laikā es neredzu iespēju pārdot nevienu dzīvokli par tām cenām, kādas bija pirms diviem gadiem. Tas nav iespējams. Normālā cena par jaunbūvi ir 1000 eiro par kvadrātmetru.
Pie tam labu jaunbūvi…
Tas ir atsevišķs temats. Viena no kļūdām bija tā, ka mēs sākām bremzēt nekustamā īpašuma tirgu tad, kad tas pats dabīgā ceļā jau bija sācis apsīkt. Tas jau bija tuvu lejupslīdei, tāpēc bremzēšana bija kaitīga. Ko mēs varējām darīt lielā buma laikā 2005., 2006., 2007.gadā, kad vidējais iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 11%, — vajadzēja katra gada budžeta pārpalikumu uzkrāt rezerves fondā.
Vai jūs toreiz to kādam ieteicāt?
Jāatzīst, ka mums arī bija patīkami saņemt kādus nelielus labumus, valsts institūcijas gada beigās dalīja naudu…
Kāpēc rezerves, jūsuprāt, netika krātas? Vai vainīga nekompetence?
Domāju, ka neviens nevar pašlaik teikt, ka viņš paredzēja krīzi, īpaši pasaules krīzi 2007.gada sākumā. Bija zīmes, ka viss nav labi. 2008.gada sākumā pie mums, RSEBAA, notika konference par uzņēmumu attīstību un izdzīvošanu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Toreiz uzstājās Zviedrijas arodbiedrības pārstāvis, kurš stāstīja, ka nekādas krīzes nav un nebūs. Es gribētu viņu šodien satikt. Viņš stāstīja, ka viss būs labi, kaut gan jau bija pilnīgi skaidrs, ka nebūs. Kurš 2006.gadā varēja paredzēt, ka būs krīze? Neviens! Pietrūkst jauna skatījumu no teorētiskā viedokļa uz pasaules ekonomiku globalizācijas apstākļos. Es teiktu, ka ASV eksportēja savu krīzi. Mēs tagad redzam, ka lielas firmas un finanšu institūcijas bankrotē arī tāpēc, ka tām bija nekvalitatīvs menedžments. Pārgalvība, kļūdas — tas ir mūsu pašu Parex!
Vai tiesa, ka jūs par Parex problēmām zinājāt jau pāris mēnešu iepriekš?
Brīdī, kad pienāca ziņas, ka Parex banka sola ļoti lielus procentus par noguldījumiem Vācijā, tas izsauca aizdomas.
Bija cilvēki, kas līdzīgi jums, saprata, ka būs nepatikšanas un steigšus izņēma savu naudu?
Jā, man ir paziņas, kas to izdarīja, bet vadoties nevis no bankas iekšējo avotu informācijas, bet no skaidrā saprāta un loģikas. Bija zināms, ka Parex meklē naudu ārzemēs, bet tā netika iedota. Man nav skaidrs, kāpēc steigā tika pieņemts lēmums par Parex pārņemšanu. To nedrīkstēja darīt, tās izmaksas varētu būt līdz pusotram miljardam latu, tai skaitā sindicētā kredīta atgriešana. Varēja izmaksāt kompensācijas, lielākais 50 000 eiro katram noguldītājam, tas būtu lētāk. Ja ļautu Parex bankrotēt, tas izmaksātu daudz mazāk.
Kāpēc tad mēs darām tik neienesīgu lietu?
Jā, man ir līdzīgs jautājums — kā varējām 30.decembrī parakstīt līgumu par koncertzāles projektēšanu?
No izdevīguma viedokļa sabiedrībai un valstij tam nav izskaidrojuma, droši vien tam ir izskaidrojums no kāda cita izdevīguma…
Mums nav informācijas, un arguments, kas Parex gadījumā tiek minēts par finanšu sistēmas stabilitāti, ir diskutējams. Ir valstis, kur lielākas bankas bankrotēja, un nekas nenotika! Ja valsts garantētu ieguldījumu apmaksu noteiktos apjomos, nekas nenotiktu arī finanšu sistēmai.
Ja maksātu kompensācijas, tā būtu precīza summa, kuru var aprēķināt?
Jā.
Mēģinot Parex izvilkt, mēs ieguldām vairākas reizes pa 200 miljoniem, un pirms tam ir bijušas vēl kaut kādas summas, par kurām mēs nezinājām…
…plus sindicētais kredīts, kas mums jāatdod šogad — divas kredītlīnijas, kopā ap miljardu eiro.
Vai tas nenozīmē, ka solījumi gadā vai divos Parex sakārtot, izglābt un vēl atdot valstij ar peļņu nav mazliet pārgalvīgi?
Tam nav nekāda pamata, ņemot vērā pašreizējo situāciju pasaulē. Iespējams, ka šeit būs jāpielieto zaudējumu minimizācijas stratēģija un banka jāpārdod par tādu cenu, par kādu to varēs pārdot. Tad rēķināsim zaudējumus.
Tad zaudētāja būs valsts un visi nodokļu maksātāji…
Jā, protams. 2005.—2007.gadā miljards latu varēja tikt uzkrāti bez problēmām, bet mēs neparedzējām, ka to vajadzēs, un nebija neviena, kas pateiktu, ka jāveido rezerves fonds. To darīja Krievija, kad bija augstas naftas cenas. Viņiem gan nepietiek ar savu rezerves fondu, tas tiek ātri tērēts, bet tas tika izveidots. To daudzus gadu desmitus dara Norvēģija — milzīgs viņiem rezerves fonds!
Igaunija arī pamanījās kaut ko sakrāt…
Jā, jā. Mēs katra gada beigās izmisīgi dalījām naudu, bieži vien tērējām muļķībām.
Vai, pēc jūsu ziņām, vēl kādai Latvijas bankai varētu būt līdzīgas problēmas?
Zināms, ka 2008.gada otrajā pusgadā pasaulē bankas kopā zaudēja ap vienu triljonu dolāru. Kaut kādas naudas summas zaudējušas arī Latvijas bankas, bet nav informācijas par to stāvokli.
Bankām patlaban ir problēmas ar kredītu atmaksu. Ir runa, ka valsts varētu atbalstīt tos, kas maksā hipotekāro kredītu par vienīgo mājokli, ja viņi zaudē darbu un nevar naudu atdot...
Kredītlīgumi, kurus parakstīja cilvēki, bija sastādīti, nepietiekami aizsargājot kredītņēmēju intereses. ASV hipotekārie līgumi vairākumā gadījumu slēgti tā, ka cilvēki riskē tikai ar nopirkto īpašumu. Mūsu gadījumā kredītlīgumi tika slēgti tā, ka, ja kredītu nespēj atdot, banka var pārdot šo īpašumu, iznomāt kādam citam, bet cilvēka saistības ar to nebeidzas. Viņš zaudē lielu daļu naudas cenas starpības dēļ, un atlikušo mūža daļu vēl jāmaksā par neesošu īpašumu. Es gan nedomāju, ka valsts atbalsts šiem cilvēkiem tagad būtu taisnīgs pret tiem, kas kredītus neņēma. Cita lieta — būtu normāli, ja kredītņēmējam būtu iespēja īrēt kreditēto dzīvokli no bankas, sagaidot labākus laikus. Taču nevienu banku nevar un nedrīkst piespiest tā rīkoties. Ir gan ietekmēšanas instrumenti, piemēram, turēt vai neturēt valsts brīvos līdzekļus vienā vai otrā bankā. Tā varētu būt vienošanās. Krievijā šādu situāciju risina vienkāršāk — bankām nerekomendē atņemt dzīvokļus, bet iesaka dot kredītbrīvdienas. Tur pat ir sabiedriskās organizācijas, kas to novēro! To es stāstu kā anekdoti.
Bankas nemaz nav tik kāras uz īpašumu pārņemšanu…
Protams. Bankām tad jādibina speciālas vienības nekustamo īpašumu pārdošanai, un pārdot ir gandrīz neiespējami. Tas nav banku bizness. Bet fakts ir tāds, ka tagad kredītus saņemt ir ļoti grūti. Tāpēc būtu jāveido vairākas kredītlīnijas caur komercbankām un valsts bankām. Hipotēku banka ir pietiekami profesionāla banka, ar Parex situācija ir neskaidra.
Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs ieteicis cilvēkiem tagad tērēt, nevis krāt…
Un kas notiks pēc tam, kad cilvēki būs iztērējuši visu naudu un zaudēs darbu? Ja mēs esam nestabilā situācijā, kad daļai iedzīvotāju draud bezdarbs, samazinās algas pat ierēdņiem, ko neviens nekad nevarēja paredzēt, tad rekomendēt iztērēt visu naudu… Kas būs pēc tam? Par ekonomikas atdzīvināšanu jādomā citādā veidā, izmantojot aizņēmumu, valstij ieguldot naudu, piesaistot investorus. Katram patērētājam jāveido sava racionāla politika, vadoties no viņa konkrētajiem apstākļiem. Es nekādā gadījumā nerekomendētu iztērēt visu.
Vai valstij jātaupa vai jātērē?
Ir valstis, kurās ir ievērojams nodokļu samazinājums, jo nav tas labākais laiks arī rietumvalstīs, bet to paredzēts kompensēt, palielinot valsts tēriņu. Mēs rīkojamies tieši pretēji — samazinām valsts tēriņus ar labu mērķi samazināt budžeta deficītu. Budžeta deficīts ir ļoti slikta lieta, tas nav nekādā veidā jāatbalsta, un tomēr ir periodi, kad nevar maksimāli samazināt budžeta deficītu, palielināt nodokļus un iznīcināt nodokļu bāzi. Būs uzņēmumu bankroti — atgriezīsimies pie tērēšanas bezdarbnieku pabalstiem. Ekonomiku var uzkarsēt, veicot racionālus valsts tēriņus, nebūvējot koncertzāli, bet citus objektus.
Kas ir šie racionālie valsts tēriņi, ko vērts palielināt?
Mums ir problemātiska infrastruktūra, ceļi. Mums ir lieli energozudumi nesiltinātās mājās. Mēs gandrīz neražojam siltumizolācijas materiālus. Izdevīgāk būtu, ja mēs Latvijā uzceltu siltumizolācijas materiālu rūpnīcu, un tā par konkurētspējīgām cenām, augstu darba ražīgumu varētu ražot vajadzīgo produkciju.
Jūs iesakāt katram domāt, kā palielināt ieņēmumus. Vai varat minēt kādu konkrētu piemēru?
Treknajos gados mums bija daudz darbinieku, kurus bija grūti pierunāt pastrādāt lieku stundu. Darba laika beigas — viņš sakravā savs mantiņas un prom! Var pagarināt darba stundas. Daudzi uzņēmumi, lai dotu saviem darbiniekiem iespēju nopelnīt, samazina ārpakalpojumus, piemēram, apkopēja darbu var veikt kāds darbinieks, nevis īpaši nolīgta firma. Protams, darbinieku skaitu tas nepalielina, bet tas uzlabo uzņēmuma stāvokli, kas par zemāku cenu iegūst to pašu pakalpojumu, un nodrošina papildu ieņēmumus un stabilitāti darbiniekam. Individuāli sameklēt darbu augoša bezdarba laikā ir sarežģīti. Ir speciālisti, kas var darīt vairāk, piemēram, lektori var vadīt vairāk nodarbību. Vai iegūs no tā studenti, tas ir cits jautājums (pasmejas). Tomēr ne visām sociālajām grupām ir iespēja palielināt savus ienākumus, lielākajai daļai jādomā par ienākumu saglabāšanu, par izdzīvošanu. Šeit ir tas sociālā miera moments, kas nepieciešams. Mums no veciem laikiem saglabājusies kaitīga ideoloģija, ka valstij par visu jārūpējas, jānodrošina mūs ar ēdieniem, dzērieniem, dzīvokli…
Lētu gāzi…
Ar visu! Tā ir nepareiza pieeja, un to izmanto demagogi, visu sasolot, lai tiktu pie varas. No kurienes viņi ņems līdzekļus, lai izpildītu savus solījumus? Tāpēc es atbalstu Latvijas kā prezidentālas republikas ideju, jo tad visa tauta ievēl prezidentu. Šajos smagajos laikos tas būtu ļoti svarīgi. Prezidentam būtu brīvākas rokas veikt visas nepieciešamās smagās reformas, viņš nebūtu saistīts ar konkrētu grupu interesēm.
Tas prasa ļoti lielu prezidenta kompetenci…
… vai komandas kompetenci. Francijas piemērs rāda, ka enerģisks cilvēks, savācot ap sevīm komandu, var daudz ko izdarīt. Krīzes situācijā tas darbojas daudz labāk nekā partiju strīdi un to nekompetento pārstāvju kļūdainie lēmumi. Varu citēt demonstrantu no pēdējās demonstrācijas Doma laukumā, kurš jautāja — kas ir tā politiskā atbildība?
Kā ilgtspējības kontekstā strādā produktivitāte, ko Latvijā vērtē ļoti zemā līmenī, salīdzinot ar Eiropu. Kā tā jāceļ?
Ir iesākti daudzi jauni projekti ar modernām iekārtām, arī par struktūrfondu finansējumu. Modernizācija ļauj paaugstināt produktivitāti jeb darba ražīgumu. Taču jārēķinās, ka ražīguma paaugstināšana samazina darbavietu skaitu. Mēs esam periodā, kad svarīgi saglabāt darbavietas. Kad cilvēki strādā mazāk produktīvi, viņiem var arī mazāk maksāt. Cenu jau tas nepalielinās. Mēs veicām pētījumu par inovatīvo darbavietu radīšanu Kurzemē un konstatējām, ka inovāciju rezultātā samazināsies darbavietu skaits un paaugstināsies darba ražīgums. Protams, augsts darba ražīgums ir svarīgs konkurētspējas aspektā, sevišķi, ja gribam eksportēt. Darbavietu radīšanas problēma ir risināma arī savādāk. Šī ideja jau ir izskanējusi, mēs arī izstrādājām projektu LLU par atjaunojamās enerģijas paplašinātu izmantošanu. Ja mēs saražosim vairāk enerģijas no saviem atjaunojamajiem resursiem — vēja, ūdens, koksnes, kas ir mūžīgi un pie mums lielā apjomā, tad veidosim arī vairāk darbavietu, un samazināsies imports. Tās būs modernas ražotnes, un darba ražīgums tajās būs augstāks.
Kas būs galvenie ieguvēji un zaudētāji no šīs krīzes?
Godīgi runājot, es neredzu ieguvējus. Tie varētu būt daži cilvēki, kam ir brīvi naudas līdzekļi. Ļoti daži, kam būs iespēja lēti nopirkt daudz ko vēl kādu laiku. Kopumā visi būsim zaudētāji, ja kopīgiem pūliņiem racionāli nemēģināsim izkļūt no krīzes, racionāli izmantojot šo vienu no pēdējām iespējām — septiņus ar pusi miljardus. Nevar būt laimīgs un apmierināts, ēst dārgā restorānā, ja pie durvīm un logiem būs izbadējušies cilvēki, kas agri vai vēlu metīs ķieģeļus pat bez mītiņa. Cilvēki mēģina vilkt analoģijas ar 1905.gadu, bet es domāju, ka 13.janvāris bija neveiksmīgi izvēlēta diena. Jāatceras, ka notika arī muižu laupīšanas un slepkavības, īsts vandalisms. Mums mācīja, ka tā bija skaista revolūcija, bet vai tā bija īstenībā? Tas bija krietni piepušķots. Pārslēdzot TV kanālus, varēja salīdzināt, kā tika atspoguļoti šā gada 13.janvāra notikumi Vecrīgā. Vienā skanēja bravūrīga mūzika, revolūcija, patoss. Citā tas bija izsvērtāk rādīts, jo tādus procesus var iedarbināt, bet apstādināt ir ļoti sarežģīti.