Laika ziņas
Šodien
Migla

Kurši - sirotāji, tirgotāji vai vikingi

Tieši pirms desmit gadiem dienas gaismu ieraudzīja viens no populārākajiem latviešu vēsturiskajiem daiļdarbiem - Andreja Miglas un Valda Rūmnieka romāns Kuršu vikingi, kurā beletrizētā formā tika aplūkotas IX gs. Jūrpils kuršu cīņas ar skandināviem un citām kaimiņtautām. Ar šo romānu plašākā sabiedrībā izskanēja apzīmējums "kuršu vikingi", kas gan nedz iepriekš, nedz arī vēlāk plašāku izvērtējumu nav guvis.

Tāpēc būtu nepieciešams mēģināt noskaidrot, cik pamatoti mēs varam runāt par kuršiem kā vikingiem, ieskicējot gan kuršu un citu Austrumbaltijas tautību vēsturiskās attīstības līdzības ar vikingu laikmeta Skandināviju, gan to specifiskās iezīmes. Skandināvu vikingi: karotāji un kolonisti, tirgotāji un skaldi Lai gan par vikingiem jau kopš XIX gadsimta sarakstīts ne mazums pētījumu, jāatzīst, ka pat paša šī vārda izcelsme ir neskaidra. Tā etimoloģiskajam skaidrojumam laika gaitā izvirzītas vairākas versijas, pārsvarā apzīmējuma "vikings"ģenēzi saistot ar vārdu "vik" - līcis. Pie tam par vikingiem sevi sauca paši skandināvi, citur Eiropā viņus dēvēja par normaņiem (Franku valstī), askomaniem (Vācijā), dāņiem (Anglijā), varingiem (Bizantijā), varjagiem (Krievzemē) u. c. Skandināvu rakstītie vēstures avoti skaidri norāda, ka vikinga apzīmējums nav saistīts ar kādu etnisko vai sociālo piederību, bet tā ir noteikta darbība - skandināvs vikingā dodas, tas ir, kāds indivīds dodas jūras braucienā, vienlaicīgi nodarbodamies ar tirdzniecību un laupīšanu. Tāpēc, piekrītot latviešu vēsturniekam Vilnim Pāvulānam, vikingu varētu definēt kā "cilvēka agregātstāvokli", akcentējot, ka tā ir nodarbošanās noteiktos apstākļos, noteiktā laika sprīdī, ar noteiktu ideoloģiju. Tradicionāli vikingu laikmetu sāk ar Lindisfarnas jeb Svētās salas klostera (Britānijas Nortumberlendas piekrastes salā) izlaupīšanu 793.gadā. Savukārt šī dinamiskā laikmeta beigas saistāmas ar 1066. gada Norvēģijas konunga Haralda Skarbā neveiksmīgo karagājienu uz Angliju. Tomēr jau XI gs. sākumā vikingu kustības raksturs bija mainījies - šos braucienus tagad jau organizēja jaunās skandināvu valstis ar mērķi iekarot citas zemes, tie vairs nebija tikai dzimtu vai atsevišķu indivīdu iecerēti un īstenoti jūrasbraucieni. Šajos pāris gadsimtos, īpaši IX gs. un X gs. pirmajā pusē, skandināvi apguva visu Eiropu, sasniedzot Vidusjūras reģionu, kā arī atklājot jaunas zemes ziemeļos. Viņi iekaroja un nostiprinājās Britu salās, Krievzemē, Sicīlijā un Normandijā, un ne tikai anglosakši, bet arī franki IX gs. maksāja skandināviem t. s. dāņu naudu. Rietumeiropieši savās hronikās atstājuši šausmu stāstus par vikingiem un to laupīšanām un milzīgajiem postījumiem. Taču jāņem vērā, ka skandināvu vikingu vienības bija mazas - vikingā devās pat ar vienu kuģi, un laupīšana gāja roku rokā ar tirdzniecību un maiņu, līdztekus radot specifisku garīgo un materiālo kultūru, kas visspilgtāk izpaudās skaldu dziesmojumos. Šajos braucienos piedalījās sociāli raiba sabiedrība - sākot ar konungiem un līdz pat kalpu dēliem. Vikingu sirojumi deva gan bagātību, gan (un tas pat varbūt bija svarīgāk) slavu un godu, veidoja attiecīgā indivīda ietekmi sabiedrībā. Tieši vikingu braucienu laikmets bija pamats agro valstu veidošanās procesam Skandināvijas valstīs, kas līdz ar kristietības pieņemšanu noslēdzās XI gs. sākumā. Tādējādi skandināvi vikingu laikmeta gadsimtos bija Eiropas mēroga faktors un spēks, kam nelīdzinājās un arī nespēja pretoties pat Karolingu valsts, vienlaicīgi skandināvu zemēs risinoties eiropeizācijai, kas bija saistīta ar kristietības un valstiskuma nostiprināšanos. Kuršu un skandināvu attiecības vikingu laikmetā Jau ilgi pirms tradicionālā vikingu laikmeta sākuma skandināvu ekspansija skāra Baltijas jūras pretējo krastu, kopš m. ē. I g. t. vidus veidojoties regulāriem kontaktiem pāri Baltijas jūrai (neminot vēlā bronzas laikmeta atsevišķās kontaktepizodes, kas ar vikingiem nav saistītas). Šo procesu spilgti raksturo skandināvu izveidotais anklāvs pie Grobiņas (650.-850. g.), kam gan nav nedz teritoriāla, nedz hronoloģiska turpinājuma un attīstības skandināvu varas nostiprināšanā Baltijā. Tomēr skandināvu un Austrumbaltijas iedzīvotāju aktīvākā mijiedarbība attiecināma uz vēlo dzelzs laikmetu X-XII gs.), kas atspoguļojas gan skandināvu importa preču pieaugumā Baltijā, gan pēc skandināvu paraugiem gatavotajos vietējos atdarinājumos - rotās un ieročos - un, protams, arī skandināvu ietekmēm dažādās dzīves jomās. Kurzemē, piemēram, ar skandināvu ietekmi tiek saistītas gan atsevišķu apdzīvoto vietu struktūras, gan pāreja uz ugunsapbedījumiem, kas kuršu zemēs X-XI gs. pakāpeniski nomainīja skeletkapus, ziemeļu virzienā sasniedzot pat Dundagu. Kuršu zemēs kremācijai bija ļoti noturīgas tradīcijas, jo tā saglabājās pat līdz XV gs., franču bruniniekam Žilbēram de Lanuā savās ceļojuma piezīmēs norādot uz šīs pagāniskās ieražas noturību. Skandināvu idejiskais pamatojums kremācijai rodams leģendārajā Inglingu sāgā, kur teikts, ka "viss mirušais jasadedzina". Pieļaujams, ka šīs ideoloģijas ietekmēts atspulgs ir arī kuršu ugunsapbedījumi Talsu Vilkmuižas ezerā (šeit iegūti vairāki tūkstoši senlietu, kas pilnībā atgādina ugunskapu materiālu), lai gan atsevišķas kuršu senlietas, kas ievietotas ūdeņos, atrastas arī citās vietās (Ēdolē, pie Kazdangas u. c.). Tiesa, nevienā no šīm vietām nav iegūtas liecības, ka kurši, līdzīgi skandināviem, būtu praktizējuši mirušo apbedīšanu laivās. I un II g. t. mija ir arī laikmets, kad kurši parādās ziemeļu rakstītajos vēstures avotos, pie tam arī militāro darbību kontekstā. Kuršu nosaukums laika gaitā avotos ir mainījies maz - vācu hronists un benediktiešu mūks, Brēmenes-Hamburgas arhibīskaps (865.-888.g.) Rimberts, rakstot par 854.gadu, viņus dēvē par Chori, vācu hronists, viens no ievērojamākajiem viduslaiku vēsturniekiem Brēmenes Ādams savā nozīmīgākajā darbā Hamburgas bīskapijas vēsture (pabeigta ap 1075.g.) - par Chori, Indriķa hronikā 1220.gados minēti Curones, XIII gadsimta beigās Atskaņu hronikā - Kuren, bet XV gs. sākumā Lanuā piezīmēs minēti Corres. Viens no hronoloģiski senākajiem notikumiem ir mītiskā Braveliras kauja, kas, pēc seno ziemeļnieku tekstiem, bija lielākā, smagākā un arī neskaidrākā kauja, kas izcīnīta ziemeļu zemēs, ietverot visu Ziemeļeiropu. Šajā kaujā zviedru karaļa pusē, saskaņā ar dāņu viduslaiku hronista Sakša Gramatiķa (ap 1150-1220) liecībām, karoja arī kurši un igauņi (tiesa, cits avots - Knitlingu sāga - tos nemin). No vikingu laikmetā radītajām liecībām kuršus un kuršu zemi, pie tam gan tikai Ziemeļkurzemes reģionu, min divi Gotlandes rūnameņi - ap 1000.gadu uzstādītais Šonhemas rūnakmens (tajā minēta Ventas grīva) un ar XI gs. vidu datējamais Mērvallas runakmens, kas vēsta par tirgotāju, kas braucis ap Kolkas ragu. [Teksts svītrots, jo piedāvātais formulējums tomēr nebija izdevies korekts.] Kurši minēti arī vairākās skandināvu sāgās, piemēram, īslandiešu dzimtu sāgās, starp kurām populārākā noteikti ir Egila Skalagrimsona sāga un tās 46.nodaļas stāsts par Egila un Torolfa jaunības dienu sirojumu (pieļaujams, ap 925.gadu) kuršu zemēs, krišanu gūstā un veiksmīgo izglābšanos. Šajā sāgā rodama arī interesanta norāde, ka Torolfs savu "zobenu bija ieguvis Kursā, un tas no visiem zobeniem bija vislabākais". Arī karaliskās sāgas min kuršus starp citiem no austrumiem nākošajiem sirotājiem, kas apdraudēja skandināvu zemes, bieži vien tos pat izceļot starp citām tautībam, piemēram, "Hokons kļuva par konunga Svena zemes aizstāvi pret vikingiem - vendiem [jāņem vērā, ka viduslaiku skandināvi ar vendiem saprata Baltijas jūras dienvidu krastā dzīvojošos slāvus, nevis aizvēstures beigās Baltijas somiem piederošo vendu grupu Ziemeļkurzemē], kuršiem un citiem austrumu vīriem, kuri Dāniju ļoti postīja" (Haralda Hordrodes sāga), dāņu zemi "ļoti posta vendi, kurši un citi austrumu ceļa vīri, arī sakši" (Magnusa Labā sāga) u. c. Pārsvarā austrumu draudi skāra dāņu zemi (tā viduslaiku posmā ietvēra arī mūsdienu Dienvidzviedrijas apgabalus), bet par zviedru zemi sāgās ir tikai viens pieminējums - Olava Trigvasona sāga stāsta, ka šo zemi posta kurši un somi. Iespējams, lai gan tas ir nepierādāmi, ka arī kurši bija starp neidentificētajiem pagāniem, kas piedalījušies nozīmīgās Sigtunas pilsētas nopostīšanā 1187.gadā. Sāgu izmantošana vēstures pētījumos un to kā avotu ticamība ir tikusi daudz un plaši diskutēta, pie tam to pierakstīšanas laiks ir vismaz 150-200 gadu pēc attiecīgajām norisēm. Tieši hronoloģijas jautājums apgrūtina sāgu liecību precīzu atributēšanu, lai gan tās nenoliedzami ietver un atspoguļo vikingu laikmeta vidi un garu. Jāatzīmē, ka tieši sāgas lieto apzīmējumu "vikings" arī attiecībā uz neskandināvu izcelsmes karotājiem. Ar Snorri Sturlusona sakopotajām un sarakstītajām karaliskajām sāgām (kuru apkopojums pazīstamas ar nosaukumu Heimskringla jeb Pasaules loks) saistās arī viens no plašāk izplatītajiem mītiem par kuršu varenību un ietekmi Baltijas jūras telpā. Virkne ievērojamu arheologu un vēsturnieku (M.Gimbutiene, F.Balodis, A.Švābe, A.Spekke u. c.), atsaucoties uz Inglingu sāgu vai arī cits uz citu, citē dāņu skaitītās lūgšanas Dievs, (pa)sargi mūs no kuršiem! Tomēr jāatzīst, ka nedz Snorres sāgu krājumā, nedz kādā citā skandināvu viduslaiku vēstures avotā šāda veida ziņas nav atrodamas. Jarnlokas kauja un cīņas ar krusta karotājiem Tomēr pirmais plašākais un vēsturiski ticamais pieraksts par Austrumbaltijas iedzīvotāju militārajām aktivitātēm Zviedrijas un Dānijas ūdeņos attiecināms uz 1170.gadu, kad dāņu flote devās meklēt Baltijas jūrā pirātus un sastapās ar tiem pie Jarnlokas (Ēlandes salā pie Zviedrijas). Pie Jarnlokas ar mainīgām sekmēm divas dienas norisinājās smaga kauja, līdz "barbaru" pirāti tika iznīcināti līdz pēdējam vīram. Par šo kauju vēstošie avoti (Knitlingu sāga un Saksis Gramatiķis) gan nesaskan jautājumā, vai pirāti bija kurši un igauņi vai arī tikai kurši. Arī XIII gs. sākumā Indriķa hronika - plašākais vēstures avots par XIII gs. sākuma norisēm Austrumbaltijā - min atsevišķas epizodes par kuršu un sāmsaliešu pirātiem, kas sirojuši Baltijas jūrā, vai kurus krusta karotāji sastapuši pie Gotlandes, piemēram, 1203. un 1226.gadā. Hronikas autors, kāds kristiešu priesteris, izsaka patiesu izbrīnu, ka kuršu un sāmsaliešu nodarbošanās ar piratēriju turpinās arī pēc krusta nesēju ierašanās Austrumbaltijā. Tādējādi saskaņā ar rakstītajiem avotiem (tomēr jāņem gan vērā, ka bez arheoloģisko liecību pamatojuma) kurši un sāmsalieši ir vienīgās Austrumbaltijas tautības, kas izveidojušas jūras floti. Reizēm vēstures avotos kā sirotāji un pirāti minēti arī igauņi, tomēr šķiet, ka arī šajos gadījumos bijuši domāti sāmsalieši. Zīmīgi, ka jūras sirojumi turpinājušies arī pēc krusta karu sākuma - acīmredzot, šīs nodarbošanās jomas noteiktām sabiedrībām bija kļuvušas tradicionālas. (Šajā vietā pēc ilgiem teksta pārveidošanas mēģinājumiem tas tomēr tika izdzēsts.) Vēstures un arheoloģiskās liecības mums nesniedz ziņas par kuršu jūras braucienu organizāciju un loģistiku. Hipotētiski var pieņemt, ka kuršu militārās aktivitātes balstījās uz skandināviem analogo ledunga struktūru, ko apraksta dāņu, zviedru un norvēģu viduslaiku zemju likumi. Šī struktūra balstījās uz sabiedrības brīvajiem locekļiem, un pēc tās arī tika veidots Skandināvijas agro valstu administratīvais iedalījums. Ar šādu struktūru kurši varētu būt iepazinušies, pēc atsevišķu pētnieku domām, skandināvu kundzības laikmetā Kurzemes teritorijā. Zviedru vēsturnieks Nils Blomkvists, piemēram, atsaucas gan uz svētā Anskara dzīves stāstu, kas ietver daudz citētās ziņas par IX gs. dāņu un zviedru cīņām par Jūrpili un kuršu maksātajām nodevām, gan Romas pāvesta legāta Alnas Balduina 1230.gadā noslēgto līgumu ar kuršu vadoni Lamekinu, kas paredz, ka kurši maksās tās pašas nodevas bīskapam kā gotlandieši (tas ir, viņi maksās mazāk nekā pārējie zviedri) un nebūs pakļauti Zviedrijas un Dānijas karalistēm. Latviešu vēsturnieks Indriķis Šterns 1253.gada Kursas dalīšanas grāmatās, ka arī XV gs. Vidzemes un Zemgales dokumentos minēto terminu Borchsokinge raksturo kā patstāvīgas militāri administratīvas vienības apzīmējumu, kas bija paliekas no zviedru vikingu organizētas meslu ievākšanas sistēmas Austrumbaltijā. Tiesa, latviešu vēstures pētnieks un skandināvu agrīnās vēstures pārzinātājs Arnolds Kursis šim viedoklim ļoti pamatoti oponē, norādot, ka par zviedru vikingu valstiņu, meslu un nodevu sistēmu avotos ziņas nav saglabājušās, pie tam, nodevas brīvam zviedram nebija jamaksā vēl XIII gs., bet konungam (vietējam vadonim) nodevas deva graudā, dāvanu formā vai izrādot viesmīlību konunga ierašanās reizēs. Tādējādi, pēc viņa domām, nav pierādījumu, ka šis termins nācis no zviedru vikingu laika. Kopumā gan liecības par iespējamo skandināvu kundzību kuršu zemēs, nerunājot par atsevišķām apmetnēm vai ieceļotājiem, neizskatās pamatotas, drīzāk ļaujot runāt par savstarpēju mijiedarbību gan karadarbības, gan tirdzniecības formās. Līdz ar to arī kuršu militāro struktūru analoģija ar skandināvu sabiedrībām tomēr paliek tikai hipotēzes līmenī. Vikingu laikmetā Baltijas jūras telpā dominēja skandināvi, kuri noteica arī tirdzniecības raksturu šajā reģionā. Izveidojoties Skandināvijas valstīm, to valdnieki turpināja jau nostabilizēto jūrasceļu kontroli. Tomēr XII gs. bija zināms varas vakuuma laiks Baltijas jūrā, kad Skandināvijas valstis bija vairāk aizņemtas iekšējās cīņās, bet vēlajos viduslaikos varenās Hanzas laiks vēl nebija pienācis, šai tirgotāju un pilsētu savienībai tikai veidojoties. Austrumbaltijas sabiedrībām, it īpaši kuršiem, šis laiks pavēra iespējas iziet Baltijas jūrā ar ekspansīviem mērķiem, tomēr šīs iespējas neguva tālejošas sekas. Sirojumi, protams, nav tikai ziemeļģermāņiem vikingu laikmetā raksturīga iezīme; daudzās sabiedrībās sirošana un karošana ir sociālās organizācijas nozīmīga sastāvdaļa, kas īpašu sociālpolitisku raksturu un nozīmi iegūst vadonības sabiedrībās. Ar šo apzīmējumu, kas antropologu un arheologu darbos izplatījies kopš XX gs. vidus, raksturo plaša spektra pirmsindustriālās sabiedrības, dažādas vadonības formas identificējot, piemēram, gan Centrāleiropas neolīta sabiedrībās, gan tumšo gadsimtu Senajā Grieķijā un dzelzs laikmeta ķeltu zemēs, gan ģermāņu Lielās tautu staigāšanas un Skandināvijas vikingu laikmetu sabiedrībās. Daudzās sociālās evolūcijas shēmās vadonības sabiedrības tiek ievietotas starp segmentārajām (cilts) sabiedrībām un agro valsti. Šīs sabiedrības raksturo reģionāla sabiedrības organizācija ar sociālo diferenciāciju un vairākiem lēmumu pieņemšanas līmeņiem, un būtiska, lai gan ne izšķiroša, nozīme bija vadonim vai vadoņu grupai, tomēr vadoņa vara nebija institucionalizēta un tā drīzāk balstījās uz personisko piemēru un pārliecināšanu, nevis sabiedrības locekļu paklausību. Kuršu sabiedrību sociālpolitiskās organizācijas forma aizvēstures beigās vēsturnieku vidū ir raisījusi plašas diskusijas, pieļaujot pat valstisku struktūru pastāvēšanu Kurzemē. Tomēr līdzīgi kā citur Baltijā, aizvēstures beigās arī kuršu sabiedrības ir saistāmas ar vadonības sabiedrībām. Viens no diskutētajiem jautājumiem ir par IX gs. hronista Rimberta minēto piecu kuršu zemēs esošo "civitas" interpretāciju (regnum vera ipsum quinque habetat civitates). Daļa vēsturnieku uzskata, ka Rimberts domājis kuršu apdzīvotos apgabalus, kas vēlākajos XIII gs. vēstures avotos saukti par zemēm. Tomēr ticamāks liekas skaidrojums, ka Rimbertam piecas "civitas" saistās ar noteiktām, viņam zināmām nocietinātām apdzīvotajām vietām, nevis telpiski definētu pilsnovadu, apgabalu vai pavalsti. Salīdzinot ar citām Austrumbaltijas sabiedrībām, kuršu sabiedrības aizvēstures beigās bija ļoti militāras. Kā šādu sabiedrību raksturojoši lielumi minami gan militāri nocietinājumi, gan ieroču īpatsvars sabiedrībā, kas saistīts ar iespējām iegūt un lietot ieročus dažādās sabiedrības sociālajās grupās, gan iespējas apgūt militārās iemaņas, gan militārā simbolika, kas atspoguļotu militāru ideoloģiju un karotāju kultūru. Šīs iezīmes ir korelējamas ar kuršu arheoloģisko materiālu - gan pilskalniem kā militāras infrastruktūras daļu, gan apbedījumu piedevu kompleksiem, kuros nozīmīga loma bija ieročiem, gan artefaktu raksturam. Tā, piemēram, Kurzemes teritorijā atrasti vairāk kā 120 divasmens zobenu, no 50 Latvijā zināmajām X- XIII gs. āvu atradumu vietām 30 atrodas Kurzemē, un, lai gan kopumā kuršu materiālajā kultūrā piekariņu īpatsvars ir neliels, plašāk izplatīti bijuši tieši bronzas un dzintara cirvīši. Starp Vilkmuižas ezerā atrastajām senlietām diezgan bieži sastopami āvas cirvīši, kurus nevar uzskatīt par miniatūrpriekšmetiem, bet kas, iespējams, saistāmi ar zēnu un pusaudžu apmācību, tiem vingrinoties karamākslā. Tādējādi kuršu aizvēstures beigu sabiedrības varētu saistīt ar militarizētajām sabiedrībām, pie tam, iespējams, ar tendenci uz ārēju ekspansiju. Kuršu sabiedrību attiecības ar skandināviem veidojās ļoti dinamiski, tomēr atšķirībā no skandināviem, kurši nekļuva pat par Ziemeļeiropas mēroga faktoru un ietekmējošu speku. Kuršu sirojumi bija vadonības sabiedrībām raksturīgās militarizācijas izpausme, līdzīgi kā citām sabiedrībām, bet kuršiem nebija daudzu skandināvu vikingu ekspansijai raksturīgu iezīmju (līgumu sistēma, starptautiskais raksturs, kolonizācijas elementi, episkā kultūra). Tiesa, par šiem jautājumiem vēstures avotos nav ziņu, tomēr arī pašlaik vēstures pētnieku rīcībā esošā informācija neļauj vilkt tiešas analoģijas starp kuršiem un skandināviem vikingu kustības kontekstā. Lai gan kurši (līdzīgi kā sāmsalieši un citas "austrumu ceļa" tautības) aizvēstures beigās devās sirojumos uz Skandināvijas zemēm, tas viņus tomēr nepielīdzina iepriekšējo gadsimtu skandināvu vikingiem. Tādējādi arī lepnais un skanīgais apzīmējums "kuršu vikingi" nav korekts un nebūtu lietojams, tā kā tas neatspoguļo vēsturisko pagātni, bet drīzāk gan mūsu šodienas centienus izprast un pielāgot pagātni. Raksta pamatā ir starptautiskajā konferencē Kurši senatnē nolasītais referāts

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits