Kuršu kāpu kursenieki

Augusta beigās LU Filoloģijas un Vēstures un filozofijas studentu un pasniedzēju grupa Lietuvas daļas Kuršu kāpās meklēja kursenieku tradīciju, valodas pēdas, pētīja kursenieku antropoloģiskos parametrus, pierakstīja dzīvesstāstus. Kas ir kursenieki Kurši ir rietumbaltu tautība, no kuriem daļa laika gaitā tapa par latviešu nācijas daļu Kurzemes novadā. Kursenieki pamatā ir Dienvidkurzemes viduslaiku iedzīvotāju (ar kursiskā, latgaliskā, somugriskā komponenta apvienojumu) pēcteči mūsdienās, kas dzīvoja un dzīvo tagadējā Lietuvas teritorijā - Sventājas, Būtiņģes, Palangas, Pluņģes, Klaipēdas apkaimē, kā arī tagad Lietuvai piederošajā Kuršu kāpu teritorijā. Kursenieki, bet jau visbiežāk valodā un kultūrā pārvācoti, bija sastopami līdz Otrajam pasaules karam arī Austrumprūsijas (tagadējā Kaļiņingradas apgabalā) teritorijā. Ikdienas runā kuršu/kursenieku jēdziens sinonīmiski mijas tāpat kā latgaļi/latgalieši. Pēc arheologu ziņām balti Kuršu kāpās apmetušies jau kopš neolīta laikiem (IV-II gadu tūkstoša pirms Kristus), jo te bijusi dzīvošanai labi piemērota vide - ūdens, bagātīgs meža klājs, zivis, medījamie zvēri. Kopš VIII gs. to iekārojuši skandināvu vikingi, kopš XIII gs. Kuršu kāpas kļūst par caurstaigājamu koridoru ceļā no Kēnigsbergas uz Rīgu vācu krustnešu un zobenbrāļu ordeņa karotājiem. Krustnešu ordenis XIV gs. iespiežas kuršu zemē pamatīgi, iesūtot šeit savus kolonistus, uzceļot vairākas nocietinātas pilis, ienesot arī savu sadzīves kultūru. Jauns, spēcīgs iedzīvotāju pieplūdums Kuršu kāpās vērojams XV-XVIII gs., kad īpaši no Dienvidkurzemes, bet arī no Lietuvas daļas šeit drošāku pajumti centās atrast liels skaits ieceļotāju. Ieceļošana turpinājās arī vēlākos gadsimtos, bet ne tik intensīvi. Kurseniekiem svešs latvieša vārds, viņi spēj atcerēties, ka tāli senči nākuši no Kursas, bet nesaprot, kad saka, ka viņu valoda ir tā pati latviešu valoda. Proti, latviešu valodas kā tādas, kā novadu valodas apvienojoša jēdziena laikos, kad viņu senči izceļoja, vēl nebija. Kursenieku kapos, vecos iedzīvotāju reģistros redzamie uzvārdi pa lielai daļai cieši sasaucas ar kurzemnieku (latviešu) uzvārdiem: Kairis, Gulbis, Purviņš, Jakaitis, Kursis/Kūrs, Baštiks, Pudiķis, Laucenings/Laucenieks, Peleiķis/Pelēcis, Labrencis. Kursenieku valoda Līdz Otrajam pasaules karam kursenieku valodu pētīt braukuši valodnieks Juris Plāķis, divreiz 60.gadu sākumā LU Filoloģijas fakultātes studenti pasniedzēja Jāņa Kušķa vadībā. Viņiem toreiz piebiedrojās arī LZA valodnieki L.Ceplītis, M.Graudiņa. Pie kurseniekiem - gan vairāk tradicionālās kultūras apzināšanā - braukuši O.Auns, D.Stalts. Kursenieku valodas pieraksti fiksēti arī Pētera Šmita redakcijā tapušajā krājumā Kuršu kāpu folklora (1933), Ilmāra Meža 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā Kuršu kāpās uzņemtajos videomateriālos, A.Graša 70.gados Vācijā veiktajos audioierakstos. Valodas pamatā ir kursiskās izloksnes. Var nošķirt, īpaši valodas ziņā, to valodu, ko runā Sventājas, Būtiņģes apkaimē (tā tuva Kurzemē vēl dzirdamajām kursiskajām izloksnēm), un to, kas tikusi runāta Kuršu kāpās. Kuršu kāpās runātā valoda ir atšķirīgāka, senatnīgāka, tomēr latvietis to var saprast labāk nekā lietuviešu valodu, dažbrīd gan uztverei traucē ģermānismi vai īpaši baznīcas un arī jauno ikdienas jēdzienu apzīmēšanai pārņemtie vārdi no lietuviešu valodas. Kopumā visai maz esam interesējušies par kurzemnieku vēsturei tik svarīgajiem kurseniekiem. 90.gadu sākumā vēl bija kursenieku valodas runātāji, taču šodien tādu vairs nav, izņemot burtiski dažus. Kursenieku valoda klusi, nemanāmi līdz ar pēdējiem vecās paaudzes cilvēkiem pazūd no zemes virsas. Šķiet, ka uz pasaules ir tik daudz par ko satraukties, ka vienas nelielas valodas un līdz ar viņu arī kultūras pazušana neko lielās līnijās nemaina. Atsevišķus vārdus, vienu divas dziesmiņas (parasti šūpuļdziesmas vai zvejnieku dziesmas), parunas un izteicienus zina, atceras gandrīz visi aptaujātie kursenieki vai viņu pēcteči. Tikai viens no kurseniekiem varēja runāt teikumos, izteikt savu domu kursiski. Drusku šerminoša sajūta - tu zini valodu, bet tev tā guļ neaiztikta un neizlietota: "Es āzmirss daug. Nimāk runāt viens, ka duj cilēk būt, var runāt. Vienam niiet runāt." Kad bijām pirmo reizi pie šī nu jau pensionētā zvejnieka, kuram sieva lietuviete un bērni lietuvieši, viņš uz mūsu latviešu valodā jautāto atbildēja īsi. Mums bija jāpārprasa, un arī viņam bija jāpārprasa vēlreiz gandrīz katrs otrais teikums. Otrajā reizē valoda atsprāga vaļā kā korķis no ilgi nelietotas pudeles. Jo kursenieku valoda bija gandrīz izzudusi un sašaurinājusi savas funkcijas līdz minimumam jau līdz Otrajam pasaules karam. "Mājās runāj vāc, per zvejibe runajam kursiš." Zvejojot bija māņticība (ak, cik laba bija tāda māņticība!), ka labāk ķersies, runājot ne vāciski, bet tieši kursiski. Arī padomjlaikos, kā novērojuši lietuvieši, kas ar kurseniekiem bija vienā zvejnieku komandā, kursenieki par savām lietām runājuši savā valodā. Īpaši jau nu to neizdevās darīt, jo kurseniekus nelaida vairāk par divi uz viena barkasa - lai gadījumā neaizbēg (pasēs taču viņiem tautība bija "vācietis"). Kuršu/kursenieku dzīve Ieceļojušie lietuvieši vairāk nodarbojās ar zemkopību, kurši paaudžu paaudzēs bija un palika zvejnieki (zveji). Zveja bija viņu iztika, bet arī viņu svētais apgabals, kur svešinieki, lai cik mīļi, netika ielaisti. Zvejniekiem bija savs goda kodekss, kaut nedaudz to pārkāpjot, vainīgajam tika atņemts svētākais - zvejas laivu (kurēnu) īpašumzīme - vējrādītājs, kurā kā pasē (tikai zīmju valodā) bija ierakstīta zvejnieka dzimtas vēsture, viņa statuss un mītnes vieta. Tikai pēc vainas izpirkšanas zvejnieks varēja saņemt kurēnas vējrādi atpakaļ. Vīri bija noteicēji uz jūras par savām laivām, mājās valdīja sievas, kurām allaž paticis teikt: "Tu klausen man!" Kurseniekiem bijušas 10-12 bērnu kuplas ģimenes. Tādas lietas kā šķiršanās vai ārlaulības bērni nepastāvēja. Durvīm nebija paredzētas atslēgas, jo neviens nezaga, tāpat otrā dienā būtu redzams. Stāsta, ka laika gaitā - gadsimtos - kādi sešpadsmit kursenieku ciemi aprakti zem ceļojošām kāpu smiltīm. Viņu mājām vienmēr bija divas izejas, katra savā mājas galā, lai briesmu gadījumā varētu izkļūt laukā. Sajūta, ka arī kuršu/kursenieku valoda un paši kurši aprakti zem laika čirkstošajām smiltīm. Augšā rēgojas atsevišķas galotnes, zari, aiz kuriem aizķeroties vēl var nojaust kursenieku pasaules izzudušos apveidus. Meklējām Kuršu kāpu smiltīs šos pazudušos apveidus. Kursenieku likteņi Pirms kara viņi, pārticības vilināti, izkusa vāciešos. Smalkāk un ekonomiski izdevīgāk bija runāt vāciski, tirgot vāciski, uzņemt vasaras atpūtniekus (ieskaitot rakstnieku Tomasu Mannu, kuram Nidā bija sava māja pašā mares krastā). Arī viņu pasēs nevarēja būt tautība "kursis", viņi tika ierakstīti vāciešos. Karam beidzoties, kursenieki kā vācieši tika deportēti, pārējie bēga uz Vāciju. Neapskaust tos kursenieku puišus ar tautību pasē "vācietis", vārdā Fricis vai Hanss, padomju armijā, aizsūtītus kaut kur uz Murmansku vai vēl tālāk. Lietuvieši viņus apsaukāja par prūšiem vai vāciem, krievi par fašistiem. "Lietuvieši un krievi dedzināja mūsu senās mājas malkā, jo viņiem bija slinkums gatavot malku ziemai," rūgtumā teica kāda no kurseniecēm. Lietuvieši attaisnojoties: "Mums stāstīja, ka tās ir fašistu, vāciešu mājas." Bet neapskaust arī tos, kas nokļuva Vācijā. Neskatoties uz ierakstu pasē, vācieši viņus uztvēra kā poļus vai vēl kaut ko svešu, savādu un nepieņemamu. Kopš 90.gadiem kursenieki vasarās brauc uz Kuršu kāpām - ne atpūsties, bet pabūt tēvzemē. Nerunājot par Krievijas daļu (Kaļiņingradas apgabals), arī Lietuvas daļā viņi nevar atgūt savus īpašumus, spiesti īrēt no lietuviešiem savas bijušās mājas, jo līdz karam viņi nebija Lietuvas pilsoņi. Viena no lielākajām kursenieku pirmskara tradīciju un sadzīves zinātājām Lizelote, kas dzīvo Vācijā, katru vasaru pavada Nidā. Kursisko viņa katru dienu tvēra kafejnīcā Kursis - neliels šņabītis ar minerālūdeni, ēdiens, atmiņas, kurās gremdēties. Viena daļa no Vācijas kurseniekiem un prūseniekiem sākumā apprecējušies ar vāciešiem, pēc tam šķīrušies un atraduši dzīvesbiedrus no Kēnigsbergas apgabala, no Kuršu kāpu izceļotājiem. Kā Lizelote teica par savu tagadējo vīru - mums ir par ko runāt. Ēdieni un dzērieni Pamatā galdā bija zivis un rāpuči (kartupeļi). Eksotiskākais ēdiens bija vārnas. Pēc garšas, labi pagatavotas (ar majorānu), tās pēc zinātāju vērtējuma, atgādinot vistas vai baloža gaļu. Pāri Kuršu kāpām pavasarī un rudenī migrēja lieli ceļotājvārnu bari. Vietējo vārnu gaļa nederēja, bijusi stiegra un nebaudāma. Vārnu rāvēji vai kodēji (tā sauca kurseniekus, kas ķēra vārnas) ar speciāli mājās pieradinātu vārnu iemānīja citas vārnas uz īpašiem tīkliem izliktās ēdiena lamatās. Kad vārnas bija notvertas, tām (uzliekot katrai uz galvas baltu drāniņu - jaunākos laikos, par vecākiem nerunāsim šeit) ar zobiem (saviem, asiem) pārkoda skaustu. Pēc tam vārnas sālīja un parasti vārīja zupā. Nostāsti vēsta, ka pirms kara kā delikatese vārnas pasniegtas smalkākajos Kēnigsbergas restorānos (iespējams, ar segvārdu "vistas gaļa"). 60.gados Nidā internacionālajā zvejasvīru kopienā (krievi, lietuvieši, kursenieki) iecienītas bijušas vārnu balles. Vārnas smeķējušas ne tikvien kurseniekiem, bet arī pārējiem. Kursenieki gandrīz nedzēra, dzert šņabīti kursenieku zvejniekiem pēc kara iemācījuši lietuvieši un krievi, un jaunie dzīves apstākļi. Viens īpašs (brīnum)dzēriens kurseniekiem tomēr ir bijis, tāds, kas uz pāris stundām padziļina apziņu, palīdz nonākt transam līdzīgā stāvoklī. Tā kā šī dzēriena pagatavošana prasa īpašu precizitāti (pāris pilienu uz vienu vai otru pusi var radīt nāvējošu iznākumu), ko mēs ne no viena vairs nevarējām uzzināt, par to pagaidām sīkāk nerakstīšu. Mītiskais un maģiskais Tas katrai tautai nozīmē ļoti daudz, jo ir viens no dziļākajiem pastāvēšanas turpināšanas avotiem. Varējām izvilkt vairs tikai druskas, jo, izkūstot svešajā, kursenieki gandrīz zaudējuši savus mītus. Par savu vecomāti, kas vietējo saukta par raganu, stāstīja jau pārlietuviskojusies, kursenieku valodu zaudējusī Renāte K.. Vecāmāte zinājusi Kuršu kāpu ārstnieciskās zālītes, varējusi apvārdot vainas. Vienreiz tumšā ziemas naktī kāpenieki (tā kursenieki sevi dēvēja) dzirdējuši šausmīgu rīboņu un kliedzienus. "Laikam velns dauzās apkārt," neviens bailēs nav bijis piedabūjams iet paskatīties, kas īsti noticis. Tikai Renātes vecmamma teikusi: "Es neviena nebaidos, manis jābaidās - esmu taču ragana." Un gājusi lūkot. Izrādās, kāda vecenīte kāpās meklējusi iekuram zarus uz slidenā kalniņa smagi nokritusi. Ja "ragana" nebūtu gājusi palīgā, nabaga sieva kāpenieku baiļu dēļ nosaltu. Īpatnējākais, kas visvairāk krīt acīs, ir bruņurupuča vai krupja formā veidotās kursenieku kapu zīmes - vīriešiem no ozola, sievietēm no liepas koka. Kursenieki, būdami luterāņi, tomēr pratuši apvienot kristietisko ar pirmskristietisko. Purva bruņurupuči vai krupji - sensenas Lielās pirmmātes, visa dzīvā radītājas un ņēmējas - zīmes, ko senāk pielūdza un godāja daudzas tautas. Arī Kurzemē senāk bijušas stilizētas līdzīgas koka kapu zīmes, kas jaunākos laikos pazudušas. Vien ticējumi par krupju neaizskaramību un barošanu ar pienu saglabājušies un bruņurupuča formas saktas. Taisnības labad jāsaka, ka arī Nidā, kur šādu kapu bruņurupuču zīmju visvairāk, tās ir 60.-70.gados atjaunotās, ne vecās. Atjaunošanas darbu veica lietuviešu mākslinieks Eduards Jonušis, pats traģiska likteņa svaidīts un pārbaudīts, bijis lēģerī, "nepareizās" biogrāfijas dēļ neuzņemts Lietuvas Mākslinieku savienībā. Nidā, Jodkrantē, Preilā, Krievijas Kuršu kāpu daļā vācis vecās kapu zīmes, meklējis pa dažādiem avotiem. Viens no tiem - tepat Latvijā. Mūsu novadpētnieks Oļģerts Auns, 50.gadu beigās un 60.gadu sākumā, kad notika otrā lielā kursenieku izceļošana uz Vāciju, redzot postažā pamestās, jau kapu zemes sūnās trūdošās kapu zīmes, vairākus oriģinālus atvedis uz mūsu Vēstures muzeju. Ekspedīcijā iztaujātie kursenieki par bruņurupučiem zināja teikt tikai tik daudz, ka purva bruņurupuči tikuši turēti par svētiem un ka uz kapiem pēc to veidola varējis pateikt, kas ir nomirējs - vīrietis vai sieviete, jauns vai vecs, cik bērnu u.c. Kapu zīme kā identifikācijas karte. Kursenieki lielu daļu mītisko stāstu zaudējuši. Vieta nevar iztikt bez mitoloģijas, lietuvieši pārceļ savus mītiskos stāstus uz Kuršu kāpām (Raganu kalns, Jūrates un Kastīša - divu teiksmainu mīlētāju - stāsts, jaunveidojams Krusta kalns Kuršu kāpās smilšu klaja vidū utt.), bet saprot, ka kaut kas no vecā lielākai ticamībai un tūristu piesaistei jāpaņem līdzi, jāpārņem. Visvairāk ekspluatēts tiek kuršu vārds. Kad Jodkrantē, savā viesnīcā ieradušies, lietuviešiem prasījām, vai viņi var norādīt, kur atrast kādu kursi, mūsu saimnieki saprata, ka prasām, kur atrast kafejnīcu Kursis. Kuršu/kursenieku Jodkrantē, Preilā, Pervalkā, Nidā ir mazāk nekā kafejnīcu, veikalu, laivu ar nosaukumu Kursis. Tomēr mēs viņus atradām. Bet varbūt, ka viņi beidzot ir mūs atraduši.