Laikmeta aina: Barkāna lieta

Šo diskusiju dalībniekiem lielākoties katram bija sava ļoti personiska pieredze saskarsmē ar likumsargiem. Jāatzīst, arī liela daļa diskutētāju bija slepkavībā apsūdzētā mežsarga pusē. Tas gan nebija pārsteigums. Tāda nu ir Latvijas lauku cilvēku dzīves īstenība, ka saskarsme ar valsts varu un tās formās tērptajiem, apbruņotajiem pārstāvjiem, vai tas būtu kāds zivju uzraudzības inspektors, policists, mērnieks, vietējās pašvaldības algots likumsargs, ceļu policists vai vienkārši zemessargs, bieži, piedodiet, ir komiska. Kamēr nav notikusi kāda bruņota sadursme un traģēdija. Kāds kādam ir brālis, draugs, kaimiņš, znotiņš, skolas biedrs, bijušais kolēģis vēl kohozā vai citāds radiņš. Un tad gadās, ka abi kaimiņi gandrīz sinhroni ieliek tīklus ierastajā zvejas vietā, bet nez kāpēc vienmēr pieķer tikai to, pie kura inspektori nenakšņo. Droši vien kādam laikam vēl jāpaiet, kamēr daļa likumsargu Latvijas lauku rajonos patiešām būs spējīgi dziļākajā būtībā izprast valsts vārdā veicamos pienākumus. Tikai vai par mācību stundu ikreiz būtu jāmaksā tik barga cena kā Barkāna lietā? Apgabaltiesa, attaisnojot mežsargu Barkānu, uzsvērusi to, ka policisti ir pārkāpuši pilnvaras - nakts melnumā iebrūkot mājā, laužoties iekšā arī pa logu un tramdot visus iemītniekus, kā arī ņēmusi vērā faktu, ka policistu vidū bijis cilvēks, kas jau vairākkārt mežsargam draudējis. Kratīšana izdarīta bez jebkādas sankcijas, un nekas nav atrasts. Viss iepriekšaprakstītais, piekritīsiet, vairāk atgādina prelūdiju kādu ārvalstu uzpirktu partizānu akcijai Otrā pasaules kara gados, nevis Latvijas policistu likumīgu reidu. Skaidrs, ka ievērot visu cilvēktiesības un demokrātijas principus tieši dzimtajā pagastā ir vissarežģītāk. Bet tikai tāpēc, lai likumsargi neiepītos kādā interešu konfliktā, nevar taču šķirt ģimenes un izsūtīt daļu pagasta uz citu novadu. Ir vienkārši dažas lietas, ko nekad neviens formā tērpts valsts varas pārstāvis nedrīkstētu nezināt vai izlikties piemirstam. Tā ir ikviena cilvēka mājokļa un privātās dzīves neaizskaramība un tiesības aizstāvēties pret tiem, kas to neievēro. Ar to jāsaprot arī privātīpašuma respektēšana. Piemēram, kaimiņu Jāzepa privātveikalā neviens taču naktī pa logu iekšā nelīdīs, lai pārbaudītu, vai tur netiek tirgots saskābis alus, bet uz māju ar ieročiem rokās pēc kāda nelabvēļa sūdzības meklēt krutku ies un vēl pamatos to kā ārdīšanos valsts vārdā. Ir ļoti maz to dzīves gadījumu, kad attaisnojama ielaušanās kādā mājā naktī, kā skaidro juristi - tikai tad, ja apdraudēta kāda cilvēka dzīvība. Likumsargu nelikumīga pārcenšanās valsts vārdā vērojama ne jau tikai policistu darbā. Nupat Vides valsts inspekcijas darbinieki Ventspilī kopā ar policiju un zemessardzi iznīcinājuši zvejas tīklus gan blēdīgiem zvejniekiem, kā paši domāja, gan tiem, kam vienkārši trūcis speciāla marķējuma uz tīkliem, gan pat ar visu to. Tagad izrādījies, ka it visi cietušie zvejnieki ir zvejas licenču īpašnieki un tīklus jūrā neatļauti neliek. Privātais īpašums ir sabojāts un tīkli vairs nav lietojami. Taču, lai tos tomēr dabūtu atpakaļ, jāatsakās no jebkādām pretenzijām pret inspekciju. Kam bijis izdevīgi tā izrīkoties ar kāda cita privāto īpašumu, atliek tikai minēt. Sliktas attiecības ar mežsargu vai kaimiņu, sens dzimtas naids, konkurence vai skaudība īpaši laukos dažkārt ir īstais iemesls, lai valsts varu izmantotu savtīgās interesēs. Bet tās privatizēšana taču nav akceptēta ne likuma garā, ne burtā. Risinājums, vēršoties pret dažādu valsts spēka struktūru patvaļu, protams, nav cilvēku apšaušana, bet Barkāna lieta būtu vērtējama arī kā precedents, kas var notikt, ja valsts dāvātā uzticība tiek izmantota pretlikumīgi.