Latvijai sava Parīze un sava Maskava

Tomēr nostāstiem, kas šīs mazapdzīvotās vietas vārdu saista ar Franciju, ir gandrīz 200 gadu. «Māte man stāstīja, kā Špoģos ciematu cēla, kā būvēja dzelzceļa tiltu un arī par Parīzi. Viņai to stāstīja viņas tēvs un vecaistēvs. 1812.gadā, kad Napoleona armija uzbruka Krievijai, tajā vietā stāvējis liels franču karaspēks. Turpat tuvumā zaldāti peldinājuši zirgus. No tā laika to vietu sauc par Parīzi,» stāsta Dubnas pagasta iedzīvotāja 78 gadus vecā Marfa Rodionova. Pēc viņas teiktā, divās mājās uzņemti franču karavīri. Un laikam gan no tā laika Dubnā dzīvo veselas dzimtas ar pavisam savādiem uzvārdiem. Tie bijuši ar tādu uzvārdu kā Francijas prezidents Žakam Širakam - gan Širaki, gan Širski vai Šerski. «Viņi nebija līdzīgi krieviem, sejas tādas garas un paši arī tādi kulturāli,» saka M.Rodionova. «Es viena te dzīvoju, mamma un tēvs nomiruši. Kādreiz manam tēvam te bija zeme, lopi. Vecāki man stāstīja, ka Parīzē kādreiz Napoleona laikos dzīvojuši franči. Vēl stāstīja, ka divi franču zaldāti mūsu kapsētā apglabāti,» stāsta arī Parīzes vienīgās «ielas» - īstenībā lauku ceļmalas - pēdējās mājas iedzīvotāja Jekaterina Osipova, kurai nu jau devītais gadu desmits. Varšava un Maskava Turpat, Dubnas pagasta otrā malā, atrodas Varšaviņa jeb latgaliski - Varšaveņa. Reiz bijusi sādža, no kuras tagad pāri palikusi tikai 1800.gadā celtā katoļu kapela (atjaunota 90.gadu sākumā) - tajā joprojām notiek dievkalpojumi. Atjaunota esot tikai kapelas iekšpuse, toties ārsienu koka apšuvums palicis tāds pats kā pagājušajā gadsimtā. Kāpēc šo vietu sauc par Varšaviņu, nevien nezina teikt, bet mēģina skaidrot ar to, ka šajā apkārtnē dzīvojuši un arī tagad dzīvo poļi. Turpretī Maskavā, kuras centrā joprojām ir autobusa pietura ar stipri padzisušu uzrakstu Moskovskaja, dzīvo 21 cilvēks un ir saglabājušās desmit mājas, no kurām daudzas būvētas vecticībnieku stilā. Kā Dienai stāsta Višķu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Kudiņš, par šīs sādžas nosaukumu ir tikai minējumi. M.Rodionovai gan par šīs vietas nosaukumu ir savs nostāsts. «Kad es biju maza, vecāmāte vienmēr stāstīja par Krievijas ķeizarieni Katrīnu I. Viņa taču bija no Kalna Višķiem. Viņa no Pēterburgas bieži esot braukusi ar karieti un sešiem zirgiem uz Plaužu sādžu turpat Višķu tuvumā. Cariene esot mīlējusi savus radiniekus. Meņšikovs viņu aizvedis vēl kā bērnu uz Krieviju, bet tur viņu noskatījis Pēteris I,» stāsta M.Rodionova, piebilstot, ka varbūt arī tādēļ šī vieta iedēvēta par Maskavu. Sādžas centrs Maskavā ir pareizticīgo dievnams, no kura paveras plašs skats uz krāšņo Višķu ezeru. «Kādreiz te bija vērtīgas ikonas, bet baznīcu apzaga laikam septiņas reizes. Pēdējais laupītājs bija kāds Lietuvas pops. Viņš savāca visu vērtīgāko, kas te bija, un aizbrauca Krievijas virzienā. Tagad jaunieši vairāk iet uz katoļu baznīcu, bet mēs, tuvumā dzīvojot, sargājam šo vietu kā varēdami,» Dienai stāstīja kāds Maskavas iedzīvotājs. Pēc pēdējām laupīšanām baznīcā ierīkotas dažādas aizsargsistēmas, tomēr zaudēto - apmēram 124 dažādas vērtīgas ikonas (vairākus gadsimtus vecas) tā arī nav izdevies atgūt. Toreizējā PSRS vara neesot par to parūpējusies. Toties, kā stāsta J.Kudiņš, Maskavai esot pat savs lidlauks ar 400 m garu skrejceļu, kur reiz pat esot piezemējies deltaplāns. Ārzemju tūristi Maskavas tuvumā parasti apmulsuši taujājuši, kur tad te ir privātīpašuma robeža, cik tālu drīkst iet un dikti brīnījušies, kad uzzinājuši, ka pagaidām iet drīkst visur, ja tik zinot ceļu atpakaļ. «Kas paliks pēc mums,» uztraucas kādas citas Višķu pagasta sādžas Aščuku iedzīvotāji, vecticības draudzes locekļi. Aščukas Svjato Pokrovas draudzes dievnams, pēc pašu sādžas iedzīvotāju domām, celts vismaz pirms gadsimta. Tad turpat blakus bijusi popa māja. Tagad mācītājs braucot šurp no pilsētas, jo baznīcā nācēju palicis pavisam maz, un dažkārt mācītājs ir arī vienīgais dievlūdzējs. «Agrāk vecticībnieki stingri ievēroja dieva likumus, prata strādāt no saules līdz saulei un badā neviens nebija, kaut dzīvoja pieticīgi. Pat kolhoza laikos cilvēki atrada laiku atnākt uz baznīcu. Padomju vara viņus atradināja lūgties. Jaunie iet garām dievnamam. Strādāt arī negrib,» stāsta draudzes loceklis Mihails Naumovs. Esot palicis pavisam maz sievu un vīru, kas vēl prot vecticībnieku dziedājumus. «Kad mēs, vecie, nomirsim, tad baznīca arī sabruks. Tagad Dievu atceras, kad kāds nomiris. Citādi neviens nenāk. Cik mēs agrāk draudzīgi dzīvojām! Tagad katrs par sevi,» saka Ierasijs Kirilovs, kuram ir 87 gadi. Aščuki jeb, kā teikts Latvijas laiku zemesgrāmatā - Aščiki, ir tikai viena no daudzajām vecticībnieku sādžām šajā apkaimē. Arī Dubnas iedzīvotāja M.Rodionova dzimusi šīs sādžas tuvumā un ir vecticībniece tāpat kā viņas senči. Arī viņa apgalvo, ka šīs ticības piekritēji Latgalē allaž cieši turējušies pie gadsimtos izkoptām paražām, saglabājot tīru savu ticību un dzīvesveidu. «Mani senči uz Latviju atnākuši no Tveras Krievijā, kad Pēteris I sāka viņus vajāt. Te mēs esam nodzīvojuši kopš 1700.gada, mans brālis savulaik visu izzināja,» stāsta M.Rodionova. Latgalē vairs nav atšķirības dažādu tautību vai ticību vidū. Vecticībnieki labi runā krieviski, latgaliski un latviski, tāpat par latgaļiem kļuvusi arī daļa te ilgi dzīvojošo poļu, ukraiņu un baltkrievu. Višķu pagastā pavisam ir 78 sādžas, no kurām vismaz 16 sādžās gadsimtiem ilgi dzīvojuši vecticībnieki. Taču daļai šo sādžu ir lietuviski vai latgaliski nosaukumi, liecinot par to, cik daudzas ticības un tautības te sajaukušās, veidojot tradīciju kopumu un dzīvesveidu, kas saucams vienā vārdā - Latgale. Pat Brazīlija Taču Daugavpils rajonā ir vēl vairāki citi visai neparasti un eksotiski vietu nosaukumi. Aiz Kalkūniem ir vieta ar nosaukumu Jeruzāleme. Kā skaidro Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Daugavpilī Vanda Bauļina, šāds nosaukums vietai varējis rasties tāpēc, ka tur kādreiz bijuši ebreju kapi. Savukārt Medumu pagastā tieši pie Latvijas-Lietuvas robežkontroles punkta atrodas Ēģipte, saukta arī par Vilkumiestu. Agrāk tur bijis Vilkumiesta pastorāts, kur reiz skolojies arī Rainis. Vietas nosaukums Brazīlija netālu no Daugavpils savukārt, iespējams, cēlies no kāda vietējā muižnieka izdomas - viņš nopircis stipri aizaugušu zemesgabalu, ko nosaucis par Brazīliju.