Viņa darbos sadzīvo un mijiedarbojas abi - gan perfektas svītras (dažbrīd atgādinot preču svītrkodus), apļi un kvadrāti, gan abstraktajam ekspresionismam specifiski raksturīgās krāsu šļakatas - spontāni gleznieciskas ekspresijas zīmes. Taču dominējošs tomēr ir minimālistisks vēsi racionāla aprēķina iespaids, jo krāsas ir perfekti lokālas un vienmērīgas - tās sedzas cita uz citas, nesajaucoties un savstarpēji neietekmējoties. Savā ziņā kompozīcijas ir uzsvērti telpiskas - zeme tiek nodalīta ar perspektīvā aizejošām melnbaltām flīzītēm, kas atsauc atmiņā agrīnās renesanses darbus, apļiem piešķirtās funkcijas attēlot sauli (kā liecina nosaukumi) piešķir gleznām ainavisku nokrāsu. Sieviešu aktu zīmējumi ar vienu līniju neparastos rakursos ir šķietami gluži no «citas operas», apliecinot, ka mākslinieks var strādāt gan reālistiski, gan abstrakti, gan racionāli, gan intuitīvi. Tiesa gan, lielāko prieku no izstādes gūs tie, kuriem netraucē arī gleznu iespējamās funkcionālās mutācijas - pārvēršanās harmoniskos, vērošanai tīkamos sienu dekoros.
Liriskais abstrakcionisms
Laimoņa Mieriņa personālizstāde Gleznas un zīmējumi, Rīgas galerija, līdz 14.VI Papildinot abstrakcionisma pavasari Rīgā, iespējams vienu konkrētu trimdas piemēru arī aplūkot tuvāk - detaļās. Gleznotājs Laimonis Mieriņš (1929), kas dzimis Latvijā, bet profesionālo izglītību ieguvis Lielbritānijā un ilgstoši darbojies kā pasniedzējs Līdsas Mākslas un dizaina koledžā (1965-1994), it kā apstrīd klasisko abstraktās mākslas iedalījumu divās galvenajās tendencēs - ģeometriskajā un liriskajā strāvojumā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.