Ludis Bērziņš atgriežas mājās

No bojāejas tika izglābta L.Bēziņa vasarnīca Jūrmalā, Poruka pr.27, kur tagad iekārtots muzejs, atgūtas dažas ģimenes gleznas un Rundāles pilī uzglabātās mēbeles, no Amerikas pārvesti dokumenti, grāmatas, Luda un Minnas balss ieraksti, muzejā nonākušas godīgu cilvēku izglābtās un uzglabātās vēstules, dienas gaismu vēl cer piedzīvot nopietnas zinātniskas monogrāfijas manuskripts. 28.septembrī jau ceturto reizi tiks piešķirta L.Bēziņa prēmija skolotājiem par pētījumiem literatūrzinātnē, folkloristikā, metodikā un novadpētniecībā. Iespējams, ka šodien Latvijā vairāk pazīstams ir Kristapa Keggi vārds, jo daudzi viņam ir pateicīgi par atgūto veselību, par iespēju papildināt zināšanas medicīnā labākajās pasaules klīnikās, par iespēju iepazīt Amerikas kontinentu. Luda Bērziņa vārds un viņa labie darbi turpat pusgadsimtu tika slēpti un niecināti. Velti to bija meklēt kādā Latvijas padomju enciklopēdijā, kamēr Lietuvā viņu pieminēja kā izcilu baltu folkloristu. Tomēr bez L.Bērziņa neizauga neviens latviešu filologs, bez viņa darbiem latviešu tautasdziesmu vākšanā, apkopošanā, stila un metrikas pētīšanā neviens nevarēja nokārtot eksāmenu folklorā. Bez Luda Bērziņa apcerēm par pirmajiem dzejniekiem, rakstniekiem, valodniekiem Latvijā nevarēja apgūt mūsu kultūras vēsturi. Neviens netapa par nopietnu literatūrzinātnieku bez L.Bērziņa redakcijā izdotās Latviešu literatūras vēstures (1935-1937) 6 sējumos, kura bija noglabāta dziļi specfondā. L.Bērziņš bija A.Lerha-Puškaiša skolnieks Džūkstē, jau Irlavas skolotāju seminārā bija uzsācis folkloras vākšanu. Studiju priekšmetu viņš izvēlējās, paklausot Friča Brīvzemnieka teiktajam, ka visnoderīgākais savai tautai varēsi kļūt, studējot teoloģiju. Mācītāja pienākumus L.Bērziņš veica tikai pirmajos darba gados un dziļā vecumā svešumā. Viņš, būdams gan zinātnieks, gan dzejnieks, gan teologs, radīja latviešu garīgo dziesmu zelta fondu. Tomēr L.Bērziņa galvenais dzīves aicinājums, ko pārmantojis arī viņa ievērojamais mazdēls, - būt skolotājam. Viņš dibinājis ģimnāziju Dubultos, turpinājis to vadīt Tērbatā Pirmā pasaules kara gados, bijis skolas direktors Limbažos, 1922.gadā kļuvis par Rīgas Skolotāju institūta vadītāju un mācību spēku LU, no 1935.gada profesors. Viņa dzīvesbiedre Minna Šarlote, dzimusi Šmitdhene, bijusi ne tikai ģimenes sargātāja un aprūpētāja, bet arī mīļa audzinātāja skolu internātos. Vienmēr bez sešiem saviem bērniem Bērziņu ģimenē pilnā pansijā dzīvojuši vēl vairāki audzēkņi. Minna bija arī tautas gara un materiālās kultūras saglabātāja un kopēja, tautasdziesmu teicēja Jēkabam Graubiņam. Tomēr pāri visam jāatzīmē šo dižo trimdinieku cilvēciskās īpašības, viņu gara aristokrātisms, dvēseles gaišums. Kad Vatikāna radioraidījumā, kuru vajadzēja dzirdēt arī Latvijā, 1970.gadā L.Bērziņa simtgadē, jautāja viņa vecākajai meitai Rutai Keggi par vienu izcilāko tēva īpašību, viņa atbildēja: «Viņam bija tikai viena seja, ko viņš pats mēdza apzīmēt par vientiesības dabu. Viņam nebija svētdienas un darbdienas personības, viņš ikdienas dzīvē bija skaidrāks un labāks nekā tad, kad viņš parādījās atklātībā, viņš bija arvien pieticīgs, vienmēr apmierināts, katra viņam parādītā uzmanība tika pieņemta ar visdziļāko pateicību. Viņa uztverē vientiesīgs bija pretstats jēdzienam divkosīgs.» Latvija sagaida atpakaļ savu vientiesi. 27.septembrī Ludis Bērziņš ar dzīvesbiedri plkst.12 no Doma baznīcas sāks savu pēdējo gājienu uz dzimto Džūkstes kapsētu. Doma baznīca - vai tā nav lielummānija? Nē, tā ir tikai cieņas un goda parādīšana, Luda Bērziņa piepulcēšana tiem nemirstīgajiem latviešiem - Krišjānim Baronam, Annai Brigaderei, Edvartam Virzam, Andrievam Niedram, Aspazijai, tagad arī Jānim Jaunsudrabiņam, kas Doma baznīcā saņēmuši svētību ieiešanai mūžībā. Šī lielo trimdinieku pārnākšana nepieciešama mūsu pašu garīgai atveseļošanai un bagātināšanai, Latvijas sakārtošanai.