Maija Silova. Čau, zelta puisēn Dāvid! Tā esmu tevi iesaukusi, kopš iepazinu, jo tu viss biji zeltā — zelta saulesbrilles, zelta mati, zelta uzvalks.
D. Varbūt, kopš esi Hallo, Jūrmala! vadītāja, jāsaka: "Hallo, Maija!"?
M. Es saku vienkārši: "Hallo, life*!"
D. Tev patīk Jūrmala?
M. Dievinu! Jūrmala ir klusa, mierīga...
D. Ar ko tev tā asociējas?
M. Ar divriteni un atmiņām, kā es kādreiz pa Jomas ielu ar riteni braukāju.
D. …un pielūdzēji ritenim skrēja pakaļ.
M. Tas vēl bija toreiz, kad mani neatpazina. Man ļoti patika braukt pa Jomas ielu, apbraukt apkārt kājāmgājējiem. Tas bija jautri! Vairākas reizes mani gan apstādināja policisti, jo tur ar likumu liegts braukāt ar riteni, bet es teicu — nu, nav nekur tādas zīmes, ka aizliegts! Tā kā man pastāvīgi bija šādas diskusijas ar policistiem, mums izveidojās labas attiecības, jo viņi saprata, ka es tik un tā tur braukāšu un manevrēšu. Velosipēda braucējas stāžs man jau ir kādi 15 gadi.
D. Varētu ar riteni apkārt pasaulei apbraukt?
M. Nē, man ļoti patīk komforts, tāpēc laikam nevarētu. Bet es varētu riteni ņemt līdzi un katrā valstī, piemēram, Parīzē, mazliet pabraukāt pirms došanās uz savu komfortablo numuriņu.
D. Ja brauc ar riteni, tad kārtīgam latvietim naktī noteikti jāguļ teltī!
M. Nē, nē, teltī es negribu. Varbūt vienīgi ļoti romantiskos apstākļos.
D. Kā tev iet Hallo, Jūrmalā?
M. Man iet lieliski!
D. Nav grūti strādāt Oļesikas vietā?
M. Zini, Dāvid, man tas ir vienalga. Nopietni! Uzskatu, ka esmu televīzijas cilvēks, bet Oļesika — vairāk radio cilvēks. Tāpēc šeit vispār salīdzinājumu nevar būt. Tu taču nesalīdzināsi radio cilvēku ar televīzijas cilvēku! Katram patīk savs. Man nekas nav grūti; darba daudz, bet, kad tevi novērtē un kamēr novērtē, viss ir super.
D. Tu esi labā formā! Pastāsti, kas tev garšo?
M. Nedrīkst jau reklamēt, bet man garšo Bio Lakto un Actimel — tie ir manā favorītu listē!
D. Un kur tad cūkgaļas cepeši un suši?
M. Dienā man nav laika ēst. Visi domā, ka tās laikam ir baigās diētas. Bet nē! Es vienkārši visu dienu skrienu, skrienu, skrienu. Un, lai pavisam nesabojātu kuņģi, man somā vienmēr ir ūdens un Actimel vai Bio Lakto.
D. Un kad tu ēd?
M. Kad pārrodos mājās vakarā ap 12, tad arī sāku. Es vienkārši ēdu visu, kas man garšo — kūciņu, vistiņu vai vēl kaut ko!
D. TV5 tu vadi arī raidījumu Defile! Kur tu tik gudra esi radusies?!
M. (Smejas.) Vecāki nolēma, ka meitai jābūt gudrai.
D. Kā tu Defile raidījumiem atrodi tik daudz sinonīmu daudzām vienkāršām, vulgārām lietām?
M. Laikam es uz visu pasauli skatos tā... savādāk. Trakāk!
D. Un kā ir ar smaržām? Tev ir mīļākās?
M. Jā, ir. Tas ir pats intīmākais jautājums, ko man var uzdot! Ja kāds pajautā, kādas man ir smaržas, tad es saprotu, kaut kas nav riktīgi. Smaržas ir kaut kas tāds, ko nekad neatklāju.
D. Pat man, Dāvidam, neatklāsi?
M. Man ir tādas smaržas, kuru, es domāju, Latvijā nav. Vai vismaz Latvijā nav ievērojuši, jo visur tās nepārdod. Ir bijis, ka pasākumā pat astoņi cilvēki saka, ka man šīs smaržas ļoti piestāv. Vismaz savas smaržas šajā dzīvē esmu atradusi!
D. Man gan mīļākās smaržas mainās!
M. Man arī mājās ir kādas 15 vai 20, dāvinātas vai nopirktas kādu emociju iespaidā. Bet mīļākās smaržas ir tikai vienas.
D. Vai tev pašai Defile smiekli nenāk, ka par smaržām viens un tas pats kā vīna pratējai jāstāsta? — Par vītušu upeņu un kādām tik vēl ne smaržu gammām! Vai tev nešķiet, ka to raksta psihiski slimi PR cilvēki?
M. Zini, dažkārt man tā liekas. Bet dažkārt, klausoties tajā aprakstā, pašai rodas kādas asociācijas. Cilvēkam vienmēr par visu radīsies asociācijas. Piemēram, tu skaties uz sveci un pēkšņi nezin kāpēc iedomājies neapdzīvotu salu, kur esi viens, raksti savus memuārus un skan okeāna šalkas, vēl tumšs mežs un sveces...
D. ...tu tā stāsti, un es domāju — vai tev nav bail, ka tiksi Tvaicenē?
M. (Smejas.) Man ir ļoti plaša asociatīvā virkne. Bet mēs taču visi savā ziņā esam neparasti.
D. Nav gan tā! Es esmu pavisam parasts.
M. Es tevi tā cienu, bet tu man tā brutāli melo!
D. Nē!
M. Īstenībā jau tiek pārdotas nevis smaržas, bet asociācijas un emocijas. Neviens jau nepērk kaut ko vienkārši tāpat; vajag, lai visam ir kāda leģenda.
D. Kāpēc ražotājs dod man kaut kādu paketi ar svešām izjūtām? Man ir savējās!
M. Lai tu pēc tam varētu kontrastēt. Saproti?
D. Cik dīvaini, es pievēršu uzmanību tikai smaržai, nevis emocijām!
M. Tev nerodas asociācijas? Tu nedomā ne par ko citu?
D. Nē!
M. Jocīgi.
D. Jā, savādi gan.
M. Man ir savas asociācijas, kas kādam var arī nepatikt, — bet man labs paziņa teica, ka — ja kādam kaut kas mūsos nepatīk, tad tam vienkārši nav stila!
D. Viss kārtībā.
M. Bet smaržām manā dzīvē ir ļoti nozīmīga loma. Ir smaržas, ar kurām man bieži vien ļoti neveicas — tad man visi nelabvēļi tādas dāvina. Bet ir smaržas, kas veicina veiksmi.
D. Tātad tu esi māņticīga?
M. Jā un nē, man vienkārši patīk šīs mazās nevainīgās māņticības.
D. Ko dari, kad redzi melnu kaķi pārskrienam pār ceļu?
M. Es viņam uzmetu krustu!
D. Ārprāts, tu kaķiem met virsū krustus?!
M. Jā. Es kaķus vienkārši pārkrustu.
D. Kas tu esi pēc profesijas?
M. Esmu žurnāliste, esmu filozofe...
D. Nu jau pietiek!
M. Un vēl esmu baigais dekadents, bet — ar optimistisku noti.
D. Vai tu zini, ka dekadence ir māksla mākslas pēc, kas radās Francijā kā sacelšanās pret pastāvošo valsts iekārtu? Tā ir slikta gaume!
M. Arī slikta gaume ir gaume. Tajā ir revolūcija!
D. Vai tu varētu dzīvot laukos un slaukt govi?
M. Dzīvot laukos varbūt jā, bet... arī govi laikam kādreiz esmu mēģinājusi slaukt.
D. Laikam kādreiz?
M. Īstenībā es toreiz gribēju slaukt govi, bet nesanāca attiecības ar to govi, jo vienkārši šī govs mani pasūtīja trīs mājas tālāk. Un es sapratu, ka šī nodarbe man nekādi nesanāks. (Smejas.)
D. Kā iespējams — saņemt informāciju no kosmosa, bet govij ļaut sevi pasūtīt trīs mājas tālāk?
M. (Smejas.)
D. Kāds ir tavs sapņu raidījums, ko tu gribētu vadīt?
M. Ha–ha–hā, kas par jautājumu! Silova uztaisīs savu šovu tur, kur viss ir perfekti tehniskajā ziņā.
D. Tad jau tā būs raķešu palaišanas tiešraide, jo tur tiešām visam jābūt tehniski precīzi!
M. Īstenībā man ir traka ideja, kuru ieraugot visi nomirtu. Es garantēju.
D. Kurš tad skatītos raidījumu, ja visi nomirtu?
M. Bet tas būs, ja es pati neapjukšu no šīs idejas.
D. Kāda mūzika tev patīk?
M. Visdažādākā — no brutālākās līdz augstajai.
D. Kāda ir brutāla mūzika? Tā, ko spēlē pie Centrālās stacijas?
M. Nē, tā kādreiz var būt arī augstā mūzika! Bet brutāla ir tā, kas atnāk un aiziet, kurai nav dvēseles, kura ir konveijera… It kā jau viss ir konveijera preces, arī mēs.
D. Tu arī?
M. Es esmu par individuālismu. Un es domāju, ka šovā Hallo, Jūrmala! daži dalībnieki ir daudz talantīgāki nekā daža laba Latvijas zvaigzne.
D. Vai Latvija sagaidīs, kad tu pati kļūsi par dizaineri?
M. Īstenībā es par to domāju jau divus gadus. Dažus tērpus pati sev jau esmu dizainējusi. Bet es saprotu, ka tam visam jāpieiet nopietni un to nedrīkst darīt tā easy**. Sveiciens visiem — novēlu, dārgie lasītāji, no matter what show must go on***!
* dzīve — angļu val.
** vienkārši, viegli — angļu val.
*** Lai vai kas, šovam jāturpinās — angļu val.