Menueta dziedātāja un biogrāfe

Mums bija viens ļoti pieticīgs autora kandidāts no malas, kas neapmierināja grupu. Sapratām, ka to nevar rakstīt cilvēks no ārpuses, vai arī tas būtu jādara gadu. Tā kā Dieviņš mani ir mazliet apveltījis ar rakstīšanas spēju, tad ķēros klāt un mēnesi strādāju melnās miesās kā moris. Par mums ir krietni daudz nepareizi vai virspusēji runāts, un kurš tad tagad rakņāsies pa divdesmit gadu veciem avīžu materiāliem? Es gribēju ar šo grāmatu pateikties visiem cilvēkiem, ar kuriem Menuets ir kopā strādājis.» Vai Inese Pabērza vēl kaut ko raksta? «Divus gadus vietējā avīzē rakstīju kino anotācijas, pašlaik gan vairs nē.» No pašiem grupas pirmsākumiem Menuetā joprojām ir Juris Sējāns, Adriāns Kukuvass, Alberts Bartašēvics un Raimonds Bartašēvics. Pārējie nākuši klāt laika gaitā. Kad Inese pievienojusies, pati nemaz īsti neatceras, bet tas varējis notikt 1971.gadā, jo 1972.gada Liepājas dzintarā viņa ar grupu jau uzstājusies. Valmieras aktrise Inese pārsvarā dzīvo Valmierā, bet dzimusi un augusi Rīgā. Agrāk bieži kursējusi starp Valmieru un Rīgu, kur viņai dzīvo mamma, bet tagad «līdz ar tirgus attiecību iestāšanos, kad viss maksā tik, cik tas maksā, izņemot cilvēku darbu», tas sanāk retāk. «Es neizjūtu asu laika trūkumu, neesmu no tiem, kas saka: vai, viena vienīga skriešana, nekad nav laika! Parasti saka, kad dienas skrien, tas jau ir vecums, nu tad es teikšu, ka man vēl nav. Es visur skrienu kājām, man patīk ātri iet un skriet.» Nē, nē! (Insese smejas) Maratonu no Rīgas līdz Valmierai gan skriešot tikai savā simts gadu jubilejā. Ar mašīnu gan Inese joprojām braukt neprot. «Laikam tas liekas šausmīgi jocīgi mūsdienu lietišķajā laikmetā, kad visas sievietes rullē tā, ka prieks. Patiesību sakot, mani vislabāk apmierina blakussēdētāja vieta. Bija viens periods, kad man ļoti gribējās vadīt mašīnu, bet to es palaidu garām un vairs tāda vēlēšanās nav uznākusi.» Atgādinu Inesei lomu Arvīda Krieva filmā Aveņu vīns. Viņa to atceras ar prieku. «Jā. Meitenīte īsos bruncīšos. Naiva un emocionāla. Režisora pasūtījums bija: vajag baigo zosi ar rozā spārniņiem. Nezinu, kāds ir patiesais iemesls, bet daudzi domā, ka es esmu smags un nopietns cilvēks. Līdz ar to bija daudz cilvēku, kas režisoru mēģināja atrunāt piedāvāt man šo lomu. Jā, es esmu nopietna, bet ne jau tik ļoti, es labprāt kādreiz arī palaižu kaut kādus muļķus. Beigu beigās visi atzina, ka izdevies ir ļoti labi.» Vai nav gribējies strādāt kādā no Rīgas teātriem? «Kad beidzu teātra fakultāti pie Māras Ķimeles, 1978.gadā saskaņā ar sadali visu mūsu kursu aizsūtīja uz Valmieras teātri, un četri no mums joprojām tur strādā. Kad man bija citi piedāvājumi, es tos palaidu garām, jo man bija ģimene, vīrs arī aktieris, bet sanāca pavisam jauki: kad piedāvājums nāca viņam, viņš pacēla cepuri un ļoti skaisti aizgāja. Un es tā arī paliku. Bet tas viss ir sen pagājis un tam vairs nav būtiskas nozīmes. Patiesībā man vajadzēja šīs iespējas tomēr izmantot, jo tad man dzīve varbūt būtu savādāk izveidojusies.» Mājās vislabāk Ko Inese dara, kad nav Menuets un teātris? «Tad es vienkārši dzīvoju pa mājām, man ir 17 gadus vecs dēls Kaspars, un kā jau tīnim viņam ir daudz un dažādas problēmas. Bet mēs saprotamies ļoti labi. Vēl man ir burvīgs kaķis. Es esmu ģimenes cilvēks, ja Valmieras teātrim nebūtu beigušies tie nemitīgie hroniskie braucieni, es tiešām būtu aizgājusi prom. Visa mana iekšējā daba tam protestē, man patīk mājās būt. It kā visa mana dzīve liecina par pretējo, it kā es skraidu apkārt un visur aizņemta, bet vislabāk es jūtos mājās. Dēla attieksme pret Menuetu esot visai rezervēta. «Jo es esmu viņa mamma, viņš mani redz mājās un tādu arī uztver. Bet Menuetā viņš mani redz savādāku un arī teātrī ir lomas, kuras viņš galīgi nepieņem. Kaspars ir viens no maniem pirmajiem kritiķiem, un reizēm viņš man kaut ko pasaka priekšā vai kritizē, bet viņš diezgan taktiski to pieprot un, es domāju, vīrietim tā ir ļoti pozitīva īpašība. Esmu ievērojusi, ka tas nav tikai pret mani. Protams, viņš mēdz būt arī rupjš, bet tādi ekscesi jau ir tīnim raksturīgi. Viņam padodas valodas un viņš ir šaušalīgi kaislīgs makšķernieks - dabas mīļotājs, tāpat kā es. Man pašai ļoti patīk sēņot, ogot, dārzā strādāt. Es pēc horoskopa esmu vērsis un tiem jau esot vajadzīga saistība ar zemi. Es nekad neizvēlētos sēdēt krogā, ja es tajā laikā varētu ar laivu pabraukāt pa upi. Tāpat kā lielākā daļa Menuetā, arī Inese neesot sabiedriska un saskata atšķirības starp «būt sabiedrībā» un «būt sabiedriskai». Viņa arī nejauc kopā dažādas vienu ar otru nesaistītas lietas. «Ja man tagad galvenais ir loma un izrāde, es neko citu nevelku tur līdzi. Ja, piemēram, mēs ļoti sakasamies par darbu, manī tas neatstāj nekādas pēdas uz privātajām attiecībām. Ja beidzas, piemēram, mēģinājums, es, izejot ārā, atstāju šīs attiecības mēģinājuma telpā. Tad mēs varam kopā iedzert kafiju un mums atkal ir ļoti čomiskas attiecības. Tā tas ir raksturīgi Menuetā: var saiet matos Kulakovs un Sējāns, bet turpat mēģinājumā tas konflikts arī beidzas.»