Miljons mākslai

Pieteikuma anketā Fiļs jau bija ierakstījis, ka ir bankas valdes priekšsēdētāja vietnieks. Tad spēra laukā: "Es vēlos kļūt par Latvijas Valsts prezidentu!" Pēc pusminūtes klusuma eksaminētāja atbildēja: "Esat nokārtojis, paldies." Šī ir viena no Oļega Fiļa dzīves epizodēm, par kuru viņš stāsta teju vai katrā lielākā intervijā. Tādu gan viņam nav bijis daudz, jo par tēla veidošanu Aizkraukles banka sāka domāt tikai pirms četriem gadiem, kad arī tika izlemts, ka no diviem īpašniekiem Fiļs būs bankas seja. Līdz tam banka bija iemantojusi noslēgtas iestādes tēlu, kuras vārds plašāk izskanēja tikai saistībā ar neskaidriem nerezidentu noguldījumiem. No malas raugoties, 31 gadu vecais Fiļs nebūt neatstāj ambicioza un pašpārliecināta cilvēka iespaidu, kurš pat jokojot varētu mērķēt uz valsts augstākās amatpersonas godu. Drīzāk jau nedaudz bikls, sirsnīgs, atklāts, vienkāršs. Mūsu sarunas laikā šķiet, ka Fiļs cenšas uzvesties, kā baņķierim pieklājas, lai gan patiesībā jūtas kā vienkāršs puisis, kurš vēl pirms dažiem gadiem dzīvoja parastā dzīvoklī mikrorajonā. Mēs sapratīsimies - tas ir ne tikai bankas, bet arī Fiļa dzīves moto. Šī spēja palīdzējusi bankai sasniegt šodienas apjomus, un nu jau var atļauties daļu peļņas ziedot sabiedrībai. Laikmetīgās mākslas muzejam piešķirtais miljons ir lielākais ziedojums mākslai Latvijas vēsturē. Tomēr modernā bankas atvērtība joprojām nav palīdzējusi rast atbildi uz jautājumu: ar kurām personām Fiļs un viņa kompanjons Ernests Bernis tik labi sapratās 90.gadu vidū un, pateicoties kurām, ieguva līdzekļus sava biznesa uzsākšanai. VEIKSMĪGĀ IEPAZĪŠANĀS Teju vai par leģendu kļuvis vēl kāds stāsts. Par iepazīšanos ar Ernestu Berni, otru Aizkraukles bankas līdzīpašnieku un valdes priekšsēdētāju, nu jau pirms vairāk nekā desmit gadiem. Kādu dienu, ejot pa Universitātes gaiteni, viņš ieraudzīja sludinājumu "Banka meklē darbinieku". Vispirms ar biedriem pasmējies par nenopietno sludinājumu, pēcāk Fiļs tomēr noplēsa vienu strēmeli ar tālruņa numuru, piezvanīja un iepazinās ar Ernestu. "Viņš bija vienīgais kandidāts, kurš vispār atsaucās," smejoties atceras Bernis. Ernests tolaik strādāja firmā, kas bija lielākais akcionārs bankai Dālderis. Pirms tam viņš bija nodarbojies celtniecības jomā. Pēc pusgada Dālderis apvienojās ar Sakaru banku, kas tobrīd bija viena no lielākajām starp aptuveni 60 bankām. Ar savu pirmo darba pienākumu - grāmatvedības datorizāciju - Fiļs ticis galā viegli. Līdzīgu programmu viņš jau bija izstrādājis mājās, darbojoties ar datoriem, kurus vecāki, pēc profesijas skaitļotāji, ieveda no Polijas, pielāgoja vietējā tirgus vajadzībām un pārdeva vai arī iemainīja, piemēram, pret žiguli. Šis bizness gan bijis neliels. Fiļa māte joprojām pasniedz datorzinības Baltijas Krievu institūtā. 16 gadu vecumā pabeidzis Rīgas 72.vidusskolu, jo mācīties sācis jaunāks nekā klases biedri, Fiļs iestājās Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes tolaik vēl krievu plūsmā. Fiļs labi runā latviski, tā ir ģimenes sarunvaloda. Viņa sieva Jana ir latviete, bērni mācās latviešu skolā. Universitātē pie tādiem pasniedzējiem kā Tālis Freimanis un Leonārs Svarinskis (abi vadošie Bankas Baltija darbinieki) iegūtās zināšanas lieti noderējušas, kad viņš ar Ernestu sāka vadīt Sakaru bankas dīleru daļu. Atsevišķās telpās Vecrīgā 20 gadu vecie puiši nodarbojās ar valūtas konvertāciju. "Tas bija nozīmīgs banku nozares attīstības posms," atceras Fiļs. "Visi uzņēmēji no bijušās PSRS gribēja nopirkt ārzemju preces, tādēļ vajadzēja cieto valūtu." Krievijā šādi darījumi bija aizliegti. Pamatakmeni ne tikai Latvijā, bet arī bijušajā PSRS teritorijā pirmajam valūtas maiņas punktam bija ielikusi Parex banka. Leģendas vēsta: bizness plaucis tik ļoti, ka dīleri naudu nesuši čemodānos. Fiļs gan neesot bijis viņu vidū, jo Sakaru banka"vairāk nodarbojās ar bezskaidras naudas apmaiņu". Arī puišu bizness strauji plaucis - piecos gados no divu cilvēku komandas viņi bija izauguši par nopietnu struktūrvienību ar 20 darbiniekiem. Izvērsties palīdzēja arī pašu ieviestās novitātes: sākot ar bankas iekšējo telefonu sakaru izveidi un beidzot ar sistēmu, kas ļāva veikt bankas operācijas no attāluma līdzīgi kā šodien internetā. Fiļs uzskata, ka kopumā viņi bankai piesaistījuši ap pieciem miljoniem latu. Tiem laikiem milzu naudu. Sadarbība ar Sakaru banku Bernim un Fiļam beidzās 1995.gadā, kad abi pārgāja uz Aizkraukles banku. Bernis aizgāja pirmais. Fiļu pēc mēneša atlaida, darba grāmatiņā ierakstot - par uzticības zaudēšanu. Kad par šo biogrāfijas faktu Fiļam pajautāju, viņš nespēj noslēpt pārsteigumu: "Kā jūs par to zināt?"Šī informācija viņu tik ļoti satrauc, ka pusdienās sarunātās intervijas laikā viņš tā arī nepieskaras Vincenta restorānā pasūtītajām vistu kājiņām par desmit latiem. ZAUDĒJIS UZTICĪBU Lai cik tas absurdi izklausītos, bet nepatīkamo ierakstu darba grāmatiņā Fiļs saista ar panākumiem Sakaru bankā. Puišiem neesot paticis, ka viņu piesaistīto naudu īpašnieki izsniedz kredītos "šaubīgiem projektiem. Tā kā šo naudu piesaistījām mēs ar Ernestu, tad arī bijām atbildīgi klientiem. Toreiz bizness bija balstīts uz personīgiem kontaktiem un nepietika ar avīzē ieliktu sludinājumu." Pēc neveiksmīgām pārrunām par šo jautājumu ar vadību Fiļs un Bernis sākuši lūkoties apkārt. Kādu dienu piezvanīja bijušais kolēģis, kurš strādāja Aizkraukles bankā, un aicināja satikties. Piedāvājums bija vilinošs - izveidot Aizkraukles bankas filiāli Rīgā. Līdz tam banka atradās tikai Aizkrauklē. "Viņi uzreiz nemetās ūdenī. Pataustīja, cik reāli ieguldīt, un tad piekrita," atceras Viktors Krastiņš, kurš toreiz strādāja Baltijas Vērtspapīru namā, kas bija lielākais Aizkraukles bankas akcionārs. Fiļs piekrīt, ka rūpīgi apdomājuši visus riskus. Aizkraukles banka toreiz bija priekšpēdējā no 40 Latvijas bankām. Taču pozitīvi licies, ka ar banku saistītais Baltijas Vērtspapīru nams nodarbojās ar klientu līdzekļu piesaistīšanu un investīcijām. "Es paliku Sakaru bankā. Lai cik tas skaudīgi izklausītos, cerējām daļu klientu paņemt līdzi," vainīgi smaidot, tagad skaidro Fiļs. Un nopelnīja melno ierakstu darba grāmatiņā. Tā nozīmi gan viņš apjauta vēlāk, kad pēc Kredītiestāžu likuma ar šādu ierakstu darba grāmatiņā nevarēja kļūt par valdes locekli Aizkraukles bankā. Problēmu atrisināja ar tiesas palīdzību, kurā Fiļs lūdza mainīt ierakstu, jo no darba esot aizgājis pēc paša vēlēšanās. "Nezinu, vai tā tiešām bija. Man par šo jautājumu nebija nekādu dokumentu," stāsta likvidējamās Sakaru bankas administrators Jānis Briģis, kurš bija atbildētāja lomā. Tiesa Fiļa prasību apmierināja. Sakaru banka darbību beidza drīz pēc Berņa un Fiļa aiziešanas. Viņu bažas par nelāgu galu bija apstiprinājušās. Tiesa gan, cik liela nozīme tur bija abu nākamo baņķieru aiziešanai, cik bankas kredītpolitikai un cik 1995.gada banku krīzei, tagad grūti pateikt. MILJONĀRI Oļegs Fiļs ļoti mīl runāt par futbolu, kur tīņu gados, būdams vārtsargs, savā vecuma grupā aizspēlējās līdz pat Latvijas izlasei. Šo nodarbi pametis, jo sapratis, ka, spēlējot futbolu, naudu nenopelnīs. Viņa bijušais treneris Dmitrijs Kurbatovs domā, ka Fiļam bijušas visas īpašības, kas nepieciešamas labam vārtsargam - intuīcija un mērķtiecība. Ar savu erudīciju un iekšējo inteliģenci viņš komandā bijis līderis. "Taču viņš pats saprata, ka augstu līmeni nesasniegs, jo bija vidēja auguma puika," stāsta treneris. Otrs baņķiera hobijs ir jahtas. Šogad Kiprā nopircis jaunu un lielāku. Galvenie kritēriji bijuši, lai uz tās varētu uzlikt divus ūdens motociklus un būtu trešais stāvs ar aizvēja sienu, kur sauļoties. Motocikli esot viņa un deviņus gadus vecā dēla Filipa vājība. Vārdos skops Fiļs kļūst brīdī, kad saruna ievirzās par bankas lietām. It sevišķi par viņu straujo izaugsmi Aizkraukles bankā. Lai arī Bankas Baltija krišanai 1995.gadā ar sniega bumbas efektu sekoja citu banku bankroti, viņam ar Berni ne vien izdevās noturēties virs ūdens, bet pat izveidot strauji augošu banku. 1995.gadā Aizkraukles bankas kapitāls bija aptuveni 450 tūkstoši latu, pēc trim gadiem 6-8 miljoni. Fiļam un Bernim tobrīd bija 25 gadi. Viņi bija kļuvuši par miljonāriem un bankas līdzīpašniekiem. Par akcionāriem abi tapa, kad lielākais bankas akcionārs Baltijas Vērstpapīru nams nonāca finansiālās grūtībās. Nespēdams norēķināties ar klientiem, tas bankas akcijas pārskaitīja saviem noguldītājiem. Fiļs ar Berni tās sāka uzpirkt. "Man tās ir sāpīgas atmiņas," atcerēties šo laiku nevēlējās likvidētā Baltijas Vērtspapīru nama īpašnieks Arnis Luhse. Kādēļ tā notika, spriež Luhses bijušais vietnieks Viktors Krastiņš: "Tāds ir bizness. Var sēdēt kā suns uz siena kaudzes un nevienam nedot. Var ielaist svaigas asinis, un viss notiek." Bernis ar Fiļu izdevību garām nelaida un meklēja naudu akciju pirkšanai. "100 000 dolāru ieguldījām paši, atlikušo aizņēmāmies." Cik tieši, Fiļs neatceras. Aizdevēji bijuši uzticami klienti, nerezidenti no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas, "ar kuriem, strādājot divus trīs gadus, bija izveidojusies uzticība". Kas bija šie cilvēki, kas diviem jauniem puišiem uzticēja savus līdzekļus, protams, ir bankas noslēpums. Atliek vien secināt, ka summas bija gana iespaidīgas, jo, kā atceras tā laika Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters, Aizkraukles banka nebija to uzņēmēju vidū, kas vēstniecībai lūdza palīdzību jaunu biznesa kontaktu veidošanai. Petera darba laikā 90.gadu vidū vēstniecības viesnīcas telpās Maskavā sev pagaidu mājas bija atradušas tādas bankas kā Parex, Latvijas Tranzītu banka, Paritāte. Uz jautājumu, kādēļ viņi nav izmantojuši šādu iespēju, Fiļs atjoko: "Varbūt visa vēstniecība jau bija aizņemta?" Norādot uz likumdošanu, Fiļs arī nedrīkstot stāstīt, kā beidzās epopeja ar Ukrainas varas iestādēm. Pirms četriem gadiem Ukrainas vicepremjerei Jūlijai Timošenko uzrādīja apsūdzību līdzdalībā par miljarda dolāru atmazgāšanu caur Aizkraukles banku Latvijā, no kurienes nauda tikusi pārskaitīta uz kādu ārzonā reģistrētu banku. Aizkraukles banka no komentāriem toreiz atteicās. Fiļs stāsta, ka tas bijis viens no gadījumiem, kādēļ sākuši aktīvāk strādāt pie iekšējās drošības sistēmas izveides. Tā pērn palīdzēja bankai pēc pašas iniciatīvas, sadarbojoties ar drošību sargājošajām iestādēm, aizdomīga darījuma laikā aizturēt lielāko summu Latvijas vēsturē. Neoficiāla informācija vēstīja, ka tie ir 13 miljoni sterliņi mārciņu. Fiļs šīs summas lielumu nevarot apstiprināt, taču atzīst, ka runa bijusi par miljoniem. GATAVĪBA DALĪTIES Jaunus apgriezienus Aizkraukles banka uzņēma pirms pieciem gadiem. Zīmola radīšanai tika piesaistīts Krievijā slavenais dizainers Artemijs Ļebedevs. Viņa klientu vidū ir arī Samsung un Microsoft. Divus mēnešus sprieduši par bankas logotipa krāsām. Fiļs izvēlējies oranžo (tā dominē), Bernis - sarkano. Šīs krāsas papildinot viena otru, līdzīgi kā viņi viens otru biznesā. Kopā ar starptautisko biznesa konsultāciju kompāniju Arthur Andersen tika izstrādāta jauna bankas attīstības stratēģija, kuras viens no būtiskākajiem mērķiem bija vietējā tirgus apgūšana. Pārmaiņas bankā notika vienlaikus ar Eiropas elpas ieplūšanu valstī. Latvija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Tirgū ienāca pirmās starptautiskās bankas. "2000.gads noslēdza iepriekšējo posmu, kad svarīgākie bija valūtas apmaiņas darījumi un nerezidentu apkalpošanu. Sakarā ar finanšu krīzi bija beigušies arī ienesīgie ieguldījumi Krievijā, kur gadā varēja nopelnīt pat līdz 50%," atceras Fiļs. Jaunā stratēģija attaisnojās. Patlaban puse privātpersonu bankas klientu esot rezidenti. Aizkraukles banka ir otra lielākā pēc Parex bankas, kuras īpašnieki dzīvo Latvijā. Kā ziņo LETA, tās peļņa šogad astoņos mēnešos sasniegusi 10,34 miljonus latu, kas ir divas reizes vairāk nekā pērn šajā pašā laikā. Fiļs uzskata, ka viņu panākumu atslēga bijusi koncentrēšanās vienīgi uz bankas darbību: viņi ar Ernestu ilgus gadus sēdējuši vienā kabinetā, vienmēr bijuši notikumu degpunktā. Tas ļāvis nezaudēt biznesa ožu. Tikai pērn viņš atļāvās sānsoli un par 200 tūkstošiem latu nopircis vairāk nekā 700 gadu veco Nurmuižas pili Talsu rajonā. Tas bijis emocionāls lēmums. Ar ģimeni, apbraukājot Latviju, ieraudzījis nolaisto ēku un nolēmis atjaunot. Lai novērtētu nepieciešamos ieguldījumus, projektā iesaistīts Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis. Uz jautājumu, cik muižā plānots ieguldīt, Fiļs atbild ar pārmetošu: "Jūs, žurnālisti, gribat tikai zināt, cik tas izmaksās!" Tā vietā viņš ar milzu atklāsmes prieku stāsta par īpašuma vēsturiskajām vērtībām. Iegūt pēc iespējas vairāk informācijas pašiem un izglītot sabiedrību - ar šādu mērķi Aizkraukles banka arī parakstījusi līgumu ar Kultūras ministriju, kas paredz 11 gadu laikā izmaksāt miljons latu ekspozīcijas iegādei. Nodokļu atlaides par šo darījumu banka nesaņems, jo nopirktie darbi būs bankas īpašums, kas nodoti valsts lietošanā uz mūžīgiem laikiem. Ar ziedoto miljonu Aizkraukles banku var pielīdzināt tādam pirmās neatkarīgās Latvijas laika mecenātam kā kokrūpniekam Augustam Dombrovskim, kas dzīves laikā Vecmīlgrāvī uzcēla skolu, rakstnieku namu un kultūras namu Ziemeļblāzma. Fiļs neslēpj, ka ar mākslu esot uz jūs, taču šī būs iespēja uzzināt ko vairāk. Bankas telpās vienīgā vērtīgā esot Baušķenieka glezna. Tuvākas attiecības ar laikmetīgo mākslu ir Ernestam Bernim, kurš, apceļojot pasauli, iecienījis Londonas Teita galeriju un Gugenheima muzeju Ņujorkā un Venēcijā. Viens no viņa iecienītākajiem māksliniekiem ir XX gs. abstraktā ekspresionisma pamatlicējs Vasilijs Kandinskis. Par iespēju, ka kāds no šī mākslinieka darbiem varētu rotāt arī Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja sienas, Bernis skaļi smejas - Kandinska viena darba cena svārstās no 20 līdz 30 miljoniem dolāru. Taču, paskatoties no otras puses, par ambīciju trūkumu viņi nevar sūdzēties. Pirms trim gadiem avīzei Čas Fiļs stāstīja, ka viņu mērķis ir kļūt par vadošo privāto banku valstī.