Mūsu visu tīrumi

Lauku posts apdraud mūsu tautas garīgo pastāvēšanu. Fiziski jau mēs kaut kā iztiksim - ēdīsim ārzemju dioksīnus vai citus toksīnus. Pārtikas produktu dēļ Latvija varētu vispār vairs neko neaudzēt un lopus neturēt. Lauksaimniecība ir kļuvusi par sava veida ļoti dārgu izpriecu. Vieni spēlē azartspēles, citi vaļojas kūrortos, vēl kādi apstrādā zemi - katrs tērē savus līdzekļus pēc saviem ieskatiem. Cilvēki nelaižas vaļā no zemes dažādu iemeslu dēļ. Viens no tiem - ģenētiski mantotā pieķeršanās zemei un sava veida tālredzība, kas saka - šīs ir tavas īstās mājas. Velti izgaidījušies solīto pretimnākšanu un pārlaiduši jau kuro valdību, zemnieki pamazām laiž ciet zemi. Lauki valstij ir tikpat neērta problēma kā pensionāri un tiem ļauj vienkārši izmirt. Zeme aizaug ar krūmiem, meliorācijas sistēmas aizsērē, ēkas sabrūk. Tā ir degradēšanās pa horizontāli. Krūmus, protams, var izcirst, grāvjus atkal iztīrīt. Bet ko darīt ar degradēšanos pa vertikāli - ar tām problēmām, ko rada aizlaisti cilvēki? Vīriešu bezdarbs laukos patiesībā nemaz nav iespējams - ir bezgala daudz darbu, kur trūkst tieši vīriešu prāta un roku. Par tā saucamajiem amatniekiem, kas laukos saradušies pēdējos desmit gados, var stāstīt anekdotes - parasti tie ir alkohola atkarībā nonākuši un darba tikumu atmetuši cilvēki. Atrast laukos kaut cik godprātīgu kokamatnieku, krāšņu meistaru vai vienkārši malkas zāģeri ir gandrīz neiespējami. Tie, kas piedāvājas, māk tikai gudri spriedelēt un diedelēt naudu uz priekšu. Viņi dzīvo visaptverošas bezatbildības pavēnī un atražo tādus pašus bezatbildīgos. Grūti iedomāties, kā valsts var iztikt bez laukiem. Ikviena pilsētnieka saknes taču iesniedzas kāda Latvijas novada laukos. Gadsimtiem zeme ir barojusi tautu garīgi. Par to visspilgtāk liecina mūsu tautasdziesmas. Savu neatkārtojamību no laukiem smeļ tautas māksla. Arī profesionālo mākslu baro Latvijas zeme un debesis. Lai pārlūkojam ievērojamo cilvēku dzīves - viņi visi ir smēlušies spēkus savu senču sētās un zemē. Arī zvērināti pilsētnieki, sasnieguši pusmūžu, met acis uz laukiem un ilgojas pēc dabas ritmiem pakārtotas dzīves. Mēs pašlaik esam apreibuši no ilūzijas, ka pasauli var ieraudzīt tikai caur datora lodziņu un citiem tehniskiem līdzekļiem. Vai ir vērts tik ļoti pieķerties lietām, kas cilvēkus citu no cita attālina? Vai kāds, izrunājot vārdu «dzimtene», iedomājas to tikai kā pilsētu? Šis jēdziens vienmēr saistās ar kādu novadu, pagastu, mājām, kur pavadītas kaut vai vasaras. Rakstnieks Arnolds Apse savā lieliskajā grāmatā Klosterkalns saka: «Redzi, es esmu no tādas tautas. Ja mums nav māju, zemes un koku, mēs esam nelaimīgi.» Varbūt tādēļ Latvijā ir tik daudz nelaimīgu cilvēku? Bet tas nav tikai viņu neuzņēmības vai neizlēmības dēļ. 23.augustā aprit 60 gadu kopš Ribentropa-Molotova pakta parakstīšanas, kas Austrumeiropu sadalīja interešu sfērās un gadu vēlāk pārvilka svītru arī Latvijas laukiem. Šī liktenīgā datuma sekas arī šodien ir redzamas ik uz soļa. Karš un padomju okupācija bradāja un šķaidīja mūsu laukus. Pasaulē aizklīda tūkstošiem zemkopju. Viņi pazaudēja dzimtenes dvēseli un tā arī svešumā to neatrada. A.Apse, jautāts, kas ir dzimtenes dvēsele, atbild: «Lietus sonāte uz pelēka dēlīšu jumta. Balti bērzi vientuļā pakalnā. Zemē iegrimusi rija, sūnām un vējotnēm apaugušu jumtu. Vecs vītols ceļa malā. Marta vējš, kas atnes pirmo pavasara lietu. Ķīvītes klaigas. Gājputni, kas lido mājup. Līgo vakara ugunis un mūsu lī-go, lī-go! Klusie, pļaujai nobriedušie tīrumi. Meži, kam tik dzīvas rudens krāsas ir vienīgi ziemeļos. Skarbās ziemas, aizputināti ceļi. Ziemeļblāzma. Zvaigžņotā debess un klusums, kad cilvēks kļūst redzīgs un atrod pats sevi.» Tikai dzimtenes dvēsele un mūsu darbs dara Latviju interesantu mums pašiem un pasaulei. Atkal ir augusts un pļaujai nobrieduši tīrumi. Mūsu visu tīrumi.