Neatkarības diena

novembri atceras vēl no pirmskara laikiem. «Svētku diena man, mazam puikam, ārkārtīgi patika. Mums ar draugiem galvenais notikums bija militārā parāde: tanki, ārvalstu militārie atašeji ar zelta akselbantēm... Bija jāģērbjas silti, jo toreiz ap šo laiku jau sala. Ar ģimeni gājām arī uz kapiem pie tēva, tur vienmēr nāca arī valdības cilvēki. Rīga bija izpušķota, un pašā vakarā notika uguņošana. Tur arī mēs, puikas, jau iepriekš taisījām kompānijas. Tā mums tiešām bija gada lielākā svētku diena. Visa tauta kopā - tas bija tas svētku lielums.» Arī emigrācijā (Meierovics ilgus gadus dzīvoja Amerikā) 18.novembris tika un joprojām tiek vērienīgi atzīmēts: dievkalpojumi latviešu baznīcās, svinības skolās un biedrības namos, koru uzstāšanās, runas, kam seko nelielas vakariņas. Tā kā šī parasti nav brīvdiena, neatkarības gadadienu svin kādā no tuvākajām nedēļas nogalēm. Būdams Amerikas Latviešu apvienības un Pasaules brīvo latviešu apvienības amatvīrs, Meierovics ar referātiem apbraukājis gan Ameriku, gan Austrāliju. «Runās skatījāmies, kas gada laikā ir noticis - vai ir cerības uz Latvijas brīvību, kāda ir bijusi mūsu politiskā darbība. Izmantojām šo dienu, lai uzaicinātu šurp kādu no Amerikas politiķiem - kongresmeni, senatoru, ārlietu ministrijas pārstāvi. Tā bija kā politiska manifestācija.» Gunāra dzīvesbiedre Ingrīda Meierovica saka: «Trimdā 18.novembris vienmēr bija kā ritualizēts ticības apliecinājums. Ģimeniska svinēšana tā nebija - pat, ja kāds parasti negāja uz latviešu sarīkojumiem, tā bija reize, kad visi satikās.» Viņai šos svētkus vairs negribētos sagaidīt ārpus Latvijas: šeit esot īstā pacilātība. Pa lielai daļai - Meierovicu sabiedriskā statusa dēļ - mājās sēdēt atkal neiznāk. «Kopš esam atpakaļ, 18.novembri ir pagājuši, no agra rīta līdz vēlam vakaram spējot tik pārmainīt drēbes un kaut kur skriet. Nekad neaizmirsīšu to 18.novembri - laikam pats pirmais, kad Ulmani ievēlēja par prezidentu - sniga sniegs, un gājām vispirms uz Nacionālo teātri. Tad - dāmas plānajās kurpītēs! - līdz prezidenta pilij. Ārā skatījāmies uguņošanu, frizūras - uz leju... Tik un tā sajūta bija jauka.» Šajā 18.novembrī Meierovici iešot uz baznīcu, pēcpusdienā draugu ģimene viņus ielūgusi uz karstu zupu, bet vakarā jābūt pieņemšanā pie prezidentes. «Sākumā likās, ka tie ir svētki tikai elitei, politiķiem, bet tautā īsti nav apziņas, ka šo dienu jāsvin, un ja jā, tad - kā,» Ingrīda dalās savos novērojumos. «Pagājušogad pamanīju, ka šajā dienā ģimenes ar bērniem patiešām staigā saposušās un priecīgā noskaņā, bet vakarā, kas bija tumšs, lietains un auksts, uz Daugavmalu plūda tāda cilvēku masa!» Ar referātiem un himnu - bet mājās Rīdzinieku, psiholoģes un dizainera Ineses un Gunāra Platpīru ģimenē, kur aug bērni Jānis, Anna un Arturs, jau sesto gadu 18.novembrī būs svinības ar lūgtiem viesiem. «Man ir ļoti laba draudzene Antra, un mēs kopā izdomājām, ka svinēsim šos svētkus. Viņas vīrs, vēsturnieks Āris Puriņš, ir pētījis Latvijas laika dokumentus, visvairāk - par Andrievu Niedru. Nolēmām: ja viņš tik daudz zina, varētu vienreiz arī stāstīt citiem,» atceras Inese. «Antra teica: «Kas mēs galu galā par latviešiem, ja nevaram svinēt paši savus svētkus?» Izkārām karogu, Āris lasīja referātu, un bērni skaitīja dzejoļus. Tos, ko viņi skolā bija mācījušies, no Čaka Mūžības skartajiem. Viņam tik skaistas tās vārsmas! - bērni skaitīja, un es arī nostājos pie karoga un skaitīju: «Kristus virs ūdeņiem...» Mums māja ir liela, bērnu ir daudz, un tad ir labi, ka var uzaicināt arī ciemiņus. Apmēram mēnesi pirms svētkiem mums ar Antru ir lielā plānu stādīšana: viesu saraksts (visas ģimenes nāk ar bēniem), ēdienu saraksts (ko kurš nesīs), pasākumu saraksts. Pagājušogad iekļāvām Vairu Vīķi-Freibergu, Andri Šķēli, Aivaru Lembergu... (Inese smejas.) Tālāk gan netikām.» Šajās mājās 18.novembris sākas ar himnas dziedāšanu. Viesiem, kuri ierodas vakartērpos, tiek izdalītas lapiņas arī citām dziesmām, piemēram, Še, kur līgo priežu meži, Nevis slinkojot un pūstot. Seko priekšnesumi un runas, mielasts, gājiens uz salūtu Daugavmalā un dejas. Pagājušogad Āri Puriņu referenta lomā nomainījis sociologs Aivars Tabūns, kurš ar humoru spriedis par latvisko identitāti. «Tā pārsmējāmies!» stāsta Inese un jautā vīram: «Atcerieties, kāds ir vidējais latvietis?» Viesu loks šajos gados jau esot nostabilizējies, taču vienmēr gadoties pa kādam jaunpienācējam. «Viņam dažreiz liekas savādi, ka mēs nevis tikai apsēžamies pie galda un ēdam, bet, ka mums ir programma... Ar visu nopietnību,» - tā Gunārs. «Es to uzskatu par savas vēstures izzināšanu. Tajā brīdī gribam apzināties, kas ir 18.novembris, ko tas mums dod un ko varam iemācīt saviem bērniem.» Gribat vēl tradīcijas? Uz šiem svētkiem Platpīri no atvilktnes izceļot senu, tautisku jostu. Redzamā vietā noliekot bildīti no Ineses vecāsmātes Atpūtas, kur iemūžināts valsts proklamēšanas akts. Viešņa Inese Zandere vienmēr atnesot salātus sarkanbaltsarkanā krāsā, kāds cits - sarkanbaltsarkanas puķes. «Mana krustmeita ir teikusi, ka tie ir vieni no vislabākajiem svētkiem. Bet ko tu, Jāni, atceries no 18.novembra?» Inese vēršas pie pastarīša. «To lekciju - Bērziņš ar Krūmiņu...» puika visā nopietnībā atbild.