Neesmu aizbēdzis
Tie, kuri regulāri apgrozās internetā, Uģa Gruntmaņa vārdu būs pamanījuši. Viņš bieži raksta un izsakās ne tikai par veselības aprūpes problēmām, jo uzskata, ka ir nepareizi un neproduktīvi tās apskatīt, nerunājot par politisko un ekonomisko korupciju un politiskās sistēmas necaurskatāmību. "Ticu, ka Latvijas iedzīvotāji aizstāvētu savus līderus un partijas, ja tās skaidrotu un pārliecinātu cilvēkus par savām idejām, domām un cerībām un parādītu, kādā virzienā valsts virzīsies tuvākajā nākotnē…" viņš rakstīja portālā Delfi īsi pēc Baraka Obamas uzrunas ASV Demokrātu partijas kongresā, iebilstot Latvijas Tautas partijas vadītāja izteikumam par priekšvēlēšanu solījumiem, kas "nešķiet īstenojami", "it kā mierinot Latvijas iedzīvotājus, ka politiķu solījumiem nevar īsti ticēt nekur".
Uģis raksta konkrēti un emocionāli, izmantojot statistiku, kas bieži liek lasītājam izbrīnā noelsties: "ASV pilsētā Dalasā (četri miljoni iedzīvotāju) pilsētas domē ir 14 deputātu (viens no katra pilsētas rajona), Londonas (septiņi miljoni iedzīvotāju) domē ir 25 deputāti, bet Rīgā (718 tūkstoši iedzīvotāju) — 60 deputātu, tātad vairāk nekā desmit no viena pilsētas rajona."
Rakstu nobeigumā Uģis mēdz piebilst, ka nav nevienas partijas biedrs vai biedra kandidāts un nekandidē pašvaldības vai Eiroparlamenta vēlēšanās.
Interneta komentāros, kuru parasti par viņa rakstiem ir ļoti daudz, Gruntmanis dēvēts gan par ideālistu, gan par aizjūras gudrinieku, kurš aizmucis no Latvijas. Runājot par atsauksmēm, kas parādās par viņa rakstiem, Uģis atzīst, ka nemēdz apvainoties, tikai lūdz cilvēkus "runāt par lietu". Viņam patīk citēt Bilu Geitsu, kurš teicis, ka apbrīno internetā doto iespēju ikvienam piedalīties demokratizācijas procesā, bet par ideālistu Gruntmani mēdzot saukt arī cilvēki, kuri viņu pazīst: "Es nezinu, no kurienes manī tas ir. Tā laikam notiek vienmēr, kad mēģini kaut ko darīt, palīdzēt un runāt. Bija kādreiz tāds aktieris Bils Rodžers. Viņš vienmēr teica: "So far I did not meet a man who I did not like*." Man arī ir maz tādu cilvēku, pret kuriem ir kādas milzīgas antipātijas."
Vienīgā reize, kad Uģis atļāvies komentāros reaģēt asi un neiecietīgi, bija pēc Dienā publicētā raksta par Gustavu, vienīgo bērnu Latvijā, kam konstatēta Gošē slimība, un valsts iestādes atteikušās maksāt par zālēm, kas slimajam bērnam nepieciešamas: "Tie komentāri, kas pēc raksta parādījās, mani patiešām satrauca, jo rakstīja cilvēki, kas neko nesaprot no medicīnas. Te taču nav runas, kā pagarināt dzīvi par dažiem mēnešiem. Ja puisītis saņem tās zāles, viņš var nodzīvot pilnvērtīgu mūžu. Man tā sāpēja mūsu neiejūtība. Grūti iedomāties, ko pārdzīvoja Gustava vecāki."
Rakstus par medicīnas jautājumiem Uģis pirms publicēšanas parasti cenšas pārrunāt ar kolēģiem Latvijā, bet "nav noslēpums, ka ārsti Latvijā bieži nevar atļauties izteikties par šiem jautājumiem publiski tā, kā es to varu. Es esmu neatkarīgs. Man jau neviens darbu nevar atņemt. Vienīgais, ko es pārdzīvoju, ka varētu izjukt kāda pazīšanās vai jaunības dienu draudzība."
Uz Ameriku
Pirmo reizi ASV Uģis nokļuva 1993.gadā, kad pēc Jeila universitātes ortopēdijas profesora Kristapa Keggi uzaicinājuma viņš un vēl divi topošie ārsti no Latvijas trīs mēnešus pavadīja universitātes slimnīcā kā novērotāji. Amerikā nodzīvotais laiks Uģim, kurš nesen bija sācis studijas medicīnas rezidentūrā Gaiļezera slimnīcā pie dakteres Vijas Ceras, bija iespēja salīdzināt medicīnas rezidentu mācību "drastiskās atšķirības" ASV un Latvijā: "Tas, ko ieraudzīju Jeilā, mani fascinēja. Es gribēju pamēģināt tur nokļūt. Atgriezos Latvijā un divus gadus gatavojos Amerikas eksāmeniem. Mani iedrošināja arī daktere Cera. Viņa ir fantastisks cilvēks. Kad atceros, cik lecīgs, cik plātīgs es biju, nezinu, kā viņa mani toreiz varēja izturēt." Uģis atzīst, ka būtu jānosauc daudz cilvēku, kuriem viņš jūtas pateicību parādā, — tēvs, kurš kādreiz bija gribējis kļūt par ārstu un "kopš bērnības borēja, ka man jāstudē medicīna", ASV dzīvojošie latviešu izcelsmes ārsti, īpaši Kristaps Keggi un Aina Galēja, kuri samaksāja par grāmatām un ASV eksāmenu izdevumus.
Tagad dakteris Uģis Gruntmanis — Teksasas Universitātes asociētais profesors un Dalasas veterānu slimnīcas Endokrinoloģijas klīnikas vadītājs — kopā ar profesoru Valdi Pīrāgu Latvijā un Rīgas un Dalasas sadraudzības biedrību palīdz organizēt jauno Latvijas medicīnas rezidentu mācības savas universitātes slimnīcā un parasti piedāvā arī palikšanu savā ģimenes mājā Dalasā.
Kas mūs ārstēs
Jebkuram ārzemniekam, kurš vēlas studēt ASV medicīnas rezidentūrā, ir jākārto tā saucamie USMLE (United States Medical Licensing Examination) eksāmeni, kuros ietilpst angļu valodas zināšanu pārbaude un divi medicīnas eksāmeni. Katrs no tiem ilgst divas dienas astoņas stundas dienā. Pēdējos gados nācis klāt trešais — specialitātes eksāmens, kurā tiek pārbaudīts, kā rezidents reaģē klīniskās situācijās un eksaminē pacientu: "Šajā eksāmenā gāž cauri ļoti daudz ārzemnieku, jo dažādās vietās to māca dažādi," Uģis stāsta.
1996.gadā viņš sāka rezidentūras studijas Jeila universitātē: "Mēs ar Terēzi (Uģa sieva — aut.) sagrabinājām naudu biļetei vienā virzienā un ieradāmies Amerikā ar dažiem koferiem. Neviens mums negribēja izīrēt dzīvokli. Atkal palīdzēja vietējie latvieši, kas iedeva traukus un palīdzēja sameklēt dzīvokli." Par pirmo rezidenta algu Uģis nopirka divus matračus un divriteni vecākajai meitai Martai. "Un slotu," piebilst Terēze.
Pēc Jeila universitātes Uģis turpināja rezidentūras studijas Ročesteras un Kalifornijas universitātē: "Es domāju, ka, salīdzinot ar Eiropu, ASV mediķu mācību sistēma ir daudz sakārtotāka. Visiem ir zināms, kas jādara studentam, pirmā gada rezidentam, kādas procedūras un cik slimnieku jāapskata otrā un trešā gada rezidentiem. Studenti, rezidenti un ārsti pasniedzēji darbojas kā komanda. Katram pirmā gada rezidentam katru ceturto nakti jāuzņem slimnīcā apmēram astoņi pacienti, pēdējo kursu studentam — divi līdz trīs vecākā rezidenta kontrolē. Uzņemtos slimniekus komanda ārstē līdz pat izrakstīšanai no slimnīcas.
Studenti slimnīcā ierodas pirmie — piecos vai sešos no rīta, dodas vizītē pirms rezidentu un pasniedzēju ierašanās un sagatavo savus ārstēšanas priekšlikumus. Katra kursa nobeigumā studentiem jākārto eksāmens, kura vērtējumā nozīmīgu vietu ieņem studenta darbs slimnieku aprūpē.
Savukārt rezidenti zina, ka viņus nepārtraukti vērtē un no vērtējuma būs atkarīga viņu profesionālā nākotne. Alga visiem rezidentiem ir vienāda neatkarīgi no specialitātes un vecākajos kursos tiek pakāpeniski palielināta. ASV rezidenti saņem vidēji 2000 dolāru mēnesī pēc nodokļu nomaksas. "Ja rezidentam ir ģimene, viņam jāmaksā par bērnudārzu (tie ir par maksu), dzīvokļa īre, kas ir apmēram 1000 dolāru mēnesī, un tad jau nekas daudz pāri nepaliek," saka Uģis. "Man kādreiz šķiet, ka rezidenti Latvijā visu grib ātri — dzīvokli, mašīnu, bērnus."
Konkurss uz medicīnas rezidentūras vietām lielo universitāšu klīnikās Amerikā ir milzīgs. Dakteris Uģis Gruntmanis ir viens no Teksasas Universitātes slimnīcas iekšķīgo slimību rezidentūras direktoriem. Katru gadu viņi saņem apmēram divus tūkstošus studēt gribētāju pieteikumu, no kuriem jāizvēlas 50 rezidentu. "Jā, protams, ka mums ir iespēja izvēlēties labākos," atzīst Uģis un piebilst: "Pašreizējā situācija Latvijas medicīnas augstskolās, kur gandrīz jebkurš var aiziet un iestāties, ir visai bēdīga un var pazemināt ārstēšanas kvalitāti nākotnē."
Kas ir labs ārsts?
"Es vienmēr esmu uzsvēris, ka tas ir jānodala — labs ārsts no pacienta viedokļa un labs ārsts no kolēģu viedokļa," Uģis saka, kad aprakstu daudziem pazīstamo neziņas izmisumu tuva cilvēka slimības gadījumā, ko vēl vairāk saasina steidzīgs, nerunīgs un nelaipns ārsts. "Amerikā mēs tādus ārstus saucam par bean counter**. Viņi ienāk pie slimnieka, pasaka — izdarām to un to, atnāciet pēc nedēļas, un viss. Bet pacients ārstam uztic ļoti privātus savas dzīves sīkumus, ļoti personiskas lietas, ko nevienam citam nestāsta. Tāpēc ir svarīgi, lai ārstam sirds būtu īstajā vietā."
Ko nozīmē labs ārsts no kolēģu viedokļa? "Ir svarīgi, lai viņš nebūtu tāds, kuram tev bail uzdot jautājumus kā kolēģim. Lai viņš sekotu līdzi jaunumiem medicīnā. Lai neatnāktu uz darbu, kur nosēž no astoņiem līdz pieciem bez iniciatīvas un vēlmes darboties."
Tas, ja runā par profesijas filozofiju vai misiju, bet ārsts bez visa tā ir arī darba tirgus dalībnieks un grib saņemt par savu darbu atbilstošu samaksu. Kas ir atbilstoša samaksa? Un kā to noteikt?
2009.gada 2.martā Uģis Gruntmanis laikrakstā Diena rakstīja, ka Latvijā dažas medicīnas nozares (rakstā tika minēta kardioloģija un kardioķirurģija) atrodas privileģētā stāvoklī, saņemot lielāku finansējumu ārstēšanai, tādējādi "vienai ārstu grupai viņu darbs tiek atalgots līdzīgi vai pat labāk nekā dažās Rietumeiropas vai Ziemeļamerikas slimnīcās, bet pārējiem tiek maksāts nepieļaujami maz". Pēc raksta publicēšanas daži ārsti Latvijā iebilda rakstā paustajam apgalvojumam, argumentējot, ka "medicīnai vienkārši nepietiek naudas".
"Protams, veselības aprūpei Latvijā tiek piešķirts nepiedodami maz naudas," Uģis piekrīt. (Latvijā veselības aprūpei tērē 3,4% no valsts budžeta, Anglijā — 6,7%, Norvēģijā un Francijā — 10%, Kanādā — 9%, ASV — 16%.) Lai gan naudas summa, kas veselības aprūpei tiek piešķirta, ir palielinājusies (2000.gadā — 144 miljoni latu, 2008.gadā — 585 miljoni), nemainīgi palikuši tie paši 3,4%, kas ir zemākais rādītājs starp ES valstīm. Viņš atsakās apstiprināt manu teoriju par dažu medicīnas nozaru politisku lobēšanu: "Bet, jā, tā tas varētu būt, ka šādā situācijā politiķi var pateikt — redziet, kā attīstījusies šī nozare, tāpēc jums vajadzētu balsot par mums nākamajās vēlēšanās."
Tādējādi ārsti Latvijā, vairāk nekā desmit gadu ieguldījuši profesijas apguvē, ir pakļauti pazemojošiem spēles noteikumiem, kas liek viņiem strādāt vairākās darbavietās, "draudzēties" ar politiķiem un zāļu tirgotājiem.
"Būtībā Latvijas medicīnā ir izjaukta tā saucamā veselīgā konkurence," uzskata Uģis. "Es strādāju 60 stundas par to algu, ko man maksā. Es reāli nevaru strādāt 120 stundas. Ārsti Latvijā strādā divas vai pat trīs slodzes." Gatavojot publikācijas, Uģis atradis Valsts kontroles apkopotos datus par ārstu noslogojumu, tajos parādās, ka "daži ārsti Latvijā strādā astoņas slodzes".
ASV slimnīcās tāda situācija nav iespējama, jo precīzi tiek uzskaitīts darba apjoms, kas ārstam dienas laikā jāizdara. Katra mēneša beigās nodaļās pienāk izdrukas, kurās minēts, cik slimnieku ārsts ir apskatījis un kāda ir summa, kas aizsūtīta apdrošināšanas kompānijai. Gada beigās tiek sagatavots liels pārskats, kurā redzams, kā ārsta darbs izskatās, salīdzinot ar kolēģiem. Tas, kurš ir izdarījis vairāk un saņēmis augstāko pacientu vērtējumu, saņem piemaksu.
Vēl viens būtisks ārstu darba kvalitātes vērtējums ASV ir aptaujas, par kuru ieviešanu Uģis runājis arī ar Veselības ministrijas ierēdņiem Latvijā. Dažas slimnīcas tās sāka ieviest, bet projekts nezināmu iemeslu dēļ apstājās: " Ir absolūti svarīgi dzirdēt no pacienta, kāda ir bijusi ārsta attieksme. Kāda ir bijusi aprūpe? Vai aploksne ir dota vai tā ir pieprasīta?" Aptauju universitātes slimnīcās, kurās strādā Uģis, izpilda arī studenti un rezidenti par saviem pasniedzējiem ārstiem. Studentiem un pirmo kursu rezidentiem aptauja ir anonīma, lai nedotu pasniedzējam iespēju atriebties ar vērtējumu eksāmenā.
Domāju atgriezties Latvijā
Gruntmaņu ģimene Amerikā dzīvo jau 13 gadu. Uģa sieva modes māksliniece Terēze Gruntmane pirms sešiem gadiem izveidoja bērnu modes kompāniju ZaZa Couture. Terēze zīmē skices, pēc kurām Latvijā ražo bērnu apģērbus, ko tirgo gan Latvijā, gan ASV. Gruntmaņi ir lepni, ka uz katra apģērba uzšūta zīmīte Made in Latvia.
Terēzes un Uģa vecākā meita Marta studē Makgila universitātē Monreālā, jaunākā Luīze mācās 3.klasē un spēlē futbolu, četrus mēnešus vecais Teodors lielu dienas daļu atrodas no Saldus atbraukušās vecmāmiņas Īras gādībā.
Uz Latviju Uģis lido vismaz reizi gadā — piedalās konferencēs, studentu nodarbībās. Viņam izveidojusies laba sadarbība ar Latvijas iekšķīgo slimību speciālistiem un endokrinologiem.
Runājot par atgriešanos dzimtenē, viņš atzīst: "Esmu par to domājis. 1996.gadā, kad aizbraucu, mans vienīgais mērķis bija iegūt pieredzi un diplomu, ko atzīst visā pasaulē. Vēl šodien atceros dienu, kad sapratu — mans plāns bijis pareizs. Pēc grūtas nakts dežūras reanimācijas nodaļā satiku paziņu, kurš stāstīja, ka nesen no Vācijas atdzinis mašīnu, pārdevis to un nopelnījis summu, ko es nevarētu nopelnīt, strādājot reanimācijā septiņas dienas nedēļā 24 stundas dienā.
Bet es vienmēr esmu teicis, ka nākotnē gribētu atgriezties Latvijā, kaut man ir apgalvots, ka tas varētu būt sarežģīti, jo manu profesora grādu Latvijā neatzīst, un nezinu, vai es būtu gatavs sākt visu no sākuma."
Ja atgriešanās nebūs iespējama, Uģis turpinās darbu ASV un aicinās pie sevis jaunos ārstus no Latvijas: "Es mēģināšu palīdzēt Latvijai, cik varēšu," viņš saka.
*vēl neesmu saticis cilvēku, kurš man nepatīk
**grāmatvežu iesauka, burtiski — pupiņu skaitītājs
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.